Pirmie soļi Ukrainā

Ir pagājis jau mēnesis, kopš 26. septembrī pirmoreiz iebraucām Ukrainā. Iemesla, kāpēc neesam neko dižu rakstījuši par mūsu piedzīvojumiem šeit, nav, ja nu vienīgi mūsu slinkums un sajūta, ka taču ir kaut kas labāks darāms, kā sēdēšana pie datora un pagātnes notikumu apcerēšana. Varētu tās saukt arī par bailēm palaist garām piedzīvojumus. Taču pašlaik esam Odesā jau piecas dienas, bet Krievijas vīzās minētais iebraukšanas datums ir tikai 1. novembris, tāpēc tālāk nekur vēl nedodamies. Laiks aiz loga – līst lietus, ir traki auksts, vējš pūš no visām malām, un esam arī nedaudz apaukstējušies. Tātad apstākļi ir perfekti raksta rakstīšanai.

20140927-morning trees

26. septembra vakarā Baltkrievijas-Ukrainas robežas šķērsošana noritēja mierīgi un pēc nelielas gaidīšanas jau mināmies pa citas valsts zemi. Tā kā sāka jau krēslot, pēc dažiem kilometriem nogriezāmies no galvenā ceļa un taisni skaistā Ukrainas mežā iekšā (ceļojuma laikā vēl pat līdz šim mirklim, mūsuprāt, visjaukākā atrastā brīvdabas nakšņošanas vieta). Uzmeistarojuši pirmo ugunskuru brauciena laikā, sēdējām siltajā rudens vakarā un liesmu gaismā spēlējām kārtis.

20140926-fire

Nākamais rīts bija burvīgs, laikapstākļi – perfekti, liekot vien prātot vai vispār jakas ceļojumā līdzi vajadzēja ņemt. Bet, kā nonāca līdz tam, ka dienas beigās attapos tumsā, viena ar visām mantām un 1 velosipēdu lietū stāvot, uz perona Київ-Московський stacijā?

20140927-morning

20140927-cycling

Pēc dažu kilometru pedāļošanas, devāmies cauri mazai pilsētiņai/ciematiņam – Ripki (Ріпки) un nolēmām piestāt pie veikaliņa ceļa malā. Šeit atgadījās pirmais notikums, kas atgādināja man, ka esam nu jau citā valstī. Kamēr Dainis un Ivars veikalā izvēlējās vietējos labumus, es pieskatīju riteņus āra saulītē. Pie manis piesoļoja divi pavecāki vīrieši un, visnotaļ aizdomīgi uz mani lūkodamies, krievu ukraiņu valodā vaicāja: “Kas jūs esat? No kurienes? Kāpēc jūs šeit esat atbraukuši?” Atbildēju kā mācēju – savā kokainajā krievu valodā: “Esam vienkārši ceļotāji, braucam cauri pilsētai.” Laikam jau velo somas un mūsu Latvijas karodziņš bija licies nedaudz aizdomīgs, taču šī atbilde apmierināja vismaz vienu no vīriem, kurš pēc tam pārliecināja arī otru. Gala rezultātā visi bijām “draugi” un pat guvām palīdzību labākā vietējā alus izvēlē. Nolēmuši izbaudīt pirkumus un aprunāt piedzīvojumus, apstājamies pārsimt metrus tālāk turpat, ceļmalā, mazā bērzu birzītē pie kādām mājām.

Dažus mirkļus vēlāk sapratām, ka esam tieši blakus tanka piemineklim – mums ļoti pieķērusies tēma ceļojumā. Taču šī tanka apkārtne bija daudz citādāka kā līdz šim redzētās. Lai gan piemineklis atradās uzkalniņā, skaistā, zaļā zālītē tāpat kā Baltkrievijā (tomēr ne tik pedantiski apgrieztā), kopējais iespaids bija pavisam citāds. Kontrastu visnotaļ pastiprināja bariņš vistu, kas laimīgas kladzināja un staigāja gan tam apkārt, gan pa pašu tanku. Arī Ļeņina pieminekli nekur tajā dienā neredzējām. Tātad kopiespaids šajā sfērā pavisam atšķirīgs no Baltkrievijas.

20140927-tank

Drīz vien mēs atkal bijām ceļā – mināmies uz vēsturisko pilsētu Čerņigivu (Чернігів). Jo tālāk braucām no iepriekšējā vakarā šķērsotās robežas, jo draņķīgāki kļuva ceļi. No vienas puses, bedres un bedrītes sagādā raizes mums un mūsu riteņu labklājībai, no otras – neļauj mašīnām pa ceļu pārvietoties pārlieku ātri un bezbailīgi. Ātri un neapdomīgi braucēji gan mūs īpaši daudz neuztrauca, jo lielākā daļa automobiļu šinī valsts daļā vēl joprojām ir Žiguļi no septiņdesmitiem.

Pēc nomītiem 70 km pirmajā dienas pusē, bijām nonākuši Čerņigivā pusdienlaikā. Tur sēdāmies vilcienā uz Ņižinu (Ніжин), pēc tam – Kijevu (Київ) ar nelielu nožēlu, jo lai gan visi bijām noklāti ar mazām, melnām mušiņām, kurām īpaši bija iepatikusies Ivara bārda, bijām izbaudījuši arī saulīti. Taču bijām sarunājuši ar namatēvu Romānu būt Kijevā tajā pašā vakarā, tāpēc turējāmies pie plāna.

20140927-Chernihiv train station

Vēl viena pazīme, ka esam dzīves pilnajā Ukrainā, bija paši vilcieni un cilvēki tajos – ne tikai pasažieri, bet daudz un dažādu amatu piekopēji, kā enerģiski preču tirgoņi, izklaides žurnālu pārzinātāji, bulku cepēji un visādu preču pašpasludināti pārdevēji. Sēžot savā vagonā varējām iegādāties visu, sākot no tējas un kafijas, ko dāmas nēsāja termosos un beidzot ar matu gumijām, taču visplašākā izvēlē bija пиво un Беляши. Visa šī kņada un aktivitāte uzjundīja bērnības atmiņas no Latvijas. Baltkrievijā 10 dienu laikā gan šādas aktivitātes nenovērojām, bet, var jau būt, ka nebijām pagadījušies īstajās vietās, īstajā laikā.

20140927-snickers with sunflower seeds

Noteikti pieminēšanas vērta ir arī “vilciena muzikante”, ko sanāca paklausīties. Laimīgi dzerot iegādāto kvasu, pēkšņi sieviete, kas vēl pirms mirklīša vienkārši stāvēja pie vagona ieejas durvīm, nu spēlējot akordeonu un dziedot virzījās uz priekšu. Tajā mirklī, mēģinot saprast tautasdziesmas vārdus, es zināju, ka esam nonākuši zilo debesu un zeltaino lauku zemē, tieši tā, kā sola Ukrainas karogs, katru reizi to ieraugot. Pēcpusdienas saulē, skatoties ārā pa vilciena logu, tas likās atbilstošs un klasisks apzīmējums šai valstij.

20140927-train musician

Pirms nonācām Kijevā, jau bija satumsis un siltā saule jau sen aizmirsusies aiz mākoņiem. Visas 17 somas un 3 riteņus sastiepuši pie pašām vilciena izkāpšanas durvīm, gaidījām, kad ieriposim stacijā, lai lektu ārā un visas mantas ātri izkrāmētu no vilciena. Lielā ātrumā, kā pa miglu, atceros, ka visas mantas bija jau uz perona un, līdz ko mana riteņa riepas atsitās pret perona virsmu, durvis aizvērās un Dainis ar Ivaru aizbrauca…

Tad nu es beidzot biju šajā lielajā, aizraujošajā pilsētā, taču iestrēgusi uz perona Київ-Московський ar 17 somām un 1 riteni, un palēnām sāka smidzināt lietus. Diemžēl, kā jau vienmēr, kad tie tiešām nepieciešami, telefona sakari nestrādāja un neizdevās uzreiz sazināties ar puišiem. Zināju, ka viss būs kārtībā, jo Dainis un Ivars, visticamāk, vienkārši izkāps nākamajā pieturā un ātri vien atmīsies atpakaļ – līdzīgi kā ar ķibelēm Baltkrievijā. Tikmēr, tomēr mani pustumsā pamanījuši, Romāns un Sveta (pie kuriem plānojām viesoties Kijevā) bija klāt. Viss labs, kas labi beidzas un drīz vien pēc tam arī sazinājāmies ar puišiem, un pēc mazāk kā stundas jau bijām namatēva mājā. Cienāti ar dzērieniem un tradicionāliem ukraiņu ēdieniem – сало un борщ. Mēs bijām mājās… vismaz uz desmit nākamajām dienām.

20140928-traditional food

3 komentāri par “Pirmie soļi Ukrainā

  1. Pingback: Kijeva, Maidans un (pilsoņu) karš - How Many Roads

  2. Pingback: Kā kļūt populāriem Žmerinkā - How Many Roads

Leave a Reply