Dīvains atgadījums Sevastopolē

Vispār jau diezgan stulbi, bet mums Sevastopolē nozaga divus velosipēdus. Žēl par velosipēdiem un žēl, ka uz kādu brīdi nāksies mainīt plānus, bet stulbi un kauns par to, ka daļēji vainīgi paši vien esam.

20140927-DIAMONDBACK 20140927-SCOTT

2014. gada 6. septembrī bijām plānojuši uzsākt ceļu no Sevastopoles līdz Feodosijai, braucot pa Krimas dienvidu piekrasti. Sākotnējais plāns paredzēja, ka ceļu ar velosipēdu veiks Dainis (es) viens pats, bet Ivars un Laura pēc pāris dienām līdz Feodosijai mēģinās nokļūt vai nu, braucot ar vilcienu caur Sevastopoli un Džankoju, vai ar auto stopiem gar Krimas piekrasti. Nepieciešamība daļu no plānotā ceļa veikt atsevišķi radās tāpēc, ka Ivars un Laura bija iedzīvojušies nelielās sāpēs ceļos. Pēc nelielas izpētes secinājām, ka ar šādām sāpēm labāk būtu nejokot un ceļu locītavas papildus nenoslogot (pretēja rīcība varētu pilnībā iznīcināt mūsu riteņbraukšanas plānus). No vienas puses, ideja kādu maršruta daļu veikt sadaloties, var šķist diezgan neapdomīga, bet es, katrā ziņā, nevarētu pretoties Krimas dienvidu piekrastes vilinājumam un izaicinājumam.

20141107-Fiolent_skats_1 20141107-Fiolent_alas_shorti

Plānotais izbraukšanas laiks pienāca, kā jau ierasts, bijām nedaudz aizgulējušies un pamodāmies plkst. 9.30. Kamēr Laura un Ivars vēl izbaudīja pēdējās miega minūtes, es jau stutējos augšā un vēl pusmiegā sāku gatavoties izbraukšanai (mana gatavošanās galvenokārt sastāvēja no tualetes apmeklējuma). Priekšnojauta, ka kaut kas īsti nav tā kā tam vajadzētu būt, mani pārņēma, tiklīdz pamanīju izbrīnu Koricas (Andrejs un viņa draudzene Korica ir tie cilvēki pie kā mēs ciemojamies Sevastopolē) sejā. Izbrīns robežojās ar satraukumu brīdī, kad viņa vaicāja vai Ivars un Laura vēl guļ un vai viņi gadījumā nav kaut kur aizbraukuši ar velosipēdiem. Es, būdams savā ierastajā rīta delīrija stāvoklī, īsti nesapratu, kāpēc gan Korica ir iedomājusies, ka Ivars un Laura ir kaut kur aizbraukuši.

Izrādās, ka šāds iespaids radies pavisam vienkārša iemesla dēļ. Kad Andrejs plkst. 8.00 devās uz darbu, tā vietā, lai ieraudzītu kāpņutelpā pieslēgtus trīs velosipēdus, viņš ieraudzīja tikai vienu, kurš turklāt vairs nebija pieslēgts. Šāds neparasts skats, savukārt viņam lika secināt, ka divi no mums noteikti ir devušies kādā agrākā velo izbraucienā. Skaidrs ir tas, ka es biju pilnīgi pārliecināts, ka Ivars un Laura nav devušies kādā agrākā velo izbraucienā, tāpēc sajūta, ka kaut kas šajā naktī ir noticis, nu jau vairs nebija tikai sajūta, bet gan pārliecība. Nebija jau arī tā, ka es uzreiz varēju aptvert, ka mūsu velosipēdi varētu būt nozagti, jo tādas lietas taču nekad ar mums pašiem nenotiek, bet gan notiek filmās, stāstos, ārzemēs vai ar citiem cilvēkiem. Mūsu velosipēdi mums bija pārāk mīļi un pierasti, lai tie varētu tikt nozagti. Tas vienkārši nevarēja būt iespējams. Bet varbūt tomēr bija?

Es nomurmulēju Ivaram un Laurai kaut ko par to, ka velosipēdi, iespējams, ir kaut kur pazuduši un ka es kopā ar Koricu došos noskaidrot, kas īsti ir noticis. Tad nu lūk, pēc pastaigas pa pāris koridoriem, mēs nonācām vietā, kur pirms pāris dienām, neko nenojaušot un domājot, ka šis Sevastopoles rajons (laikam Gagarina rajons) ir pats mierīgākais no visiem, bijām pieslēguši savus velosipēdus. Kāpņu telpā uzreiz aiz daudzdzīvokļu mājas ārdurvīm, kuras bija atveramas tikai ar elektronisko čipu. Velosipēdus mēs bijām pieslēguši, bet nu kāds tos bija atslēdzis. Palicis bija tikai viens, tas pats velosipēds, kuru Juris Kroičs bija sagatavojis speciāli šim braucienam, tas pats velosipēds, kurš izbraucis ne vienu vien Velomūziku. Vispār jau dīvaini, Sevastopoles bandīti, domādami, ka ir paņēmuši pašus labākos velo, netīšām uzķērās uz SCOTT un DIAMONDBACK brendu spožuma. Noticēt jau laikam tam es īsti nevaru vēl šobrīd.

20141106-Crimescene_bike

Ivars un Laura arī nespēja noticēt, lai tam noticētu viņiem to vajadzēja ieraudzīt ar savām acīm. Karoč – stulbi. Gagarina rajons pāris minūšu laikā mūsu acīs pārvērtās no mierīgākā Sevastopoles rajona par sasisto lukturu rajonu. Un mēs, vismaz mūsu pašu domās, nonācām seriāla “Sasisto lukturu ielas” jaunākās sērijas pašā centrā (es nezinu kā Jūs, bet es noteikti atceros krievu seriālu Улицы разбитых фонарей). Ko tālāk? Laikam jau pareizi būtu, ja mēs zvanītu policijai/milicijai (jā, Krievijā vairs nav milicijas, bet ir tikai policija, kuru nevajadzētu saukt par miliciju). Tā mēs arī darījām un, pēc pāris minūšu ilgas skaidrošanās, viņi apsolīja tuvākajā laikā ierasties.

Kamēr mēs gaidījām policijas ierašanos, noskaidrojām, ka Lauras apdrošināšanas polise attiecas tikai uz bagāžu un velosipēdi, kas nozagti no kāpņu telpas par bagāžu nevar tikt uzskatīti. Vēl mēs sadraudzējāmies ar mūsu mājas piektā stāva iemītnieci, kura aktīvi nodarbojās ar baložu barošanu. Laikam jau par sadraudzēšanos to nevarētu nosaukt, jo šīs kundzītes ieskatā, es viņai pastāvīgi traucēju barot baložus, jo pārāk bieži atrados uz ielas, gaidot policijas ierašanos. Šī iemesla dēļ viņa izdomāja, ka mani tikpat labi varētu saukt par “banderu” un “urodu”.

20141106-Crimescene_pigeon lady

Nepagāja ne trīs stundas (vispār jau pagāja gan) un Sevastopoles policija trīs vīru sastāvā ieradās. Visu ko pierakstījuši, sarakstījuši un aprakstījuši, viņi devās prom, norādot, ka lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu tiks pieņemts 10 dienu laikā. Kā vēlāk izrādījās, policijas iecirknis no mūsu mājas atrodas aptuveni 500 metru attālumā, un laikam jau tam par iemeslu bija šī rajona kriminogēnā situācija. Protams, jau no paša sākuma bijām pilnīgi pārliecināti, “ka mēs vai Sevastopoles modrā policija noteikti atradīs mūsu nozagtos velosipēdus”, tomēr, lai vēl vairāk paātrinātu šo procesu, nolēmām izgatavot un kāpņu telpā uzstādīt plakātu ar draudzīgu aicinājumu atgriezt velosipēdus. Grūti pateikt, vai mēs tiešām ticējām/ticam, ka nozagtos velosipēdus mums izdosies atgūt, bet, tik un tā katru reizi ejot garām tai vietai, kur tie stāvēja, pārņēma tāda kā muļķīga cerība, ka tūlīt mēs divriteņus atkal ieraudzīsim un viss būs tieši tāpat kā pirms tam.

Bet te nu mēs esam – mums ir palicis vairs tikai viens velosipēds, bet ceļotāji joprojām esam trīs. Ko tagad? No vienas puses, bija naivi cerēt, ka šāda veida “piedzīvojumi” ar mums neatgadīsies un ka ceļu līdz Pita salai mums izdosies veikt bez jebkādiem sarežģījumiem. Nevarētu arī teikt, ka šis atgadījums ir pilnībā iznīcinājis plānu nokļūt līdz tālākajai apdzīvotajai vietai no mūsu mājām. Racionāli skatoties uz situāciju, mums izdevās ieraudzīt arī šo to patīkamu – Ivaram un Laurai vairs nebūs jāatsakās no iespējas apskatīt vienu no skaistākajām vietām Melnās jūras krastos.20141103-Sevastopol_35batt_bike

Jebkurā gadījumā, bišķiņ skumji ir, ceļojums no šī brīža vieglāks nav kļuvis (bet neviens jau arī neteica, ka būs viegli), nauda, maģiskā kārtā, mums nav pavairojusies, un mūsu mīļos velosipēdus, kuri mūs ir pavadījuši līdz šim brīdim, mēs vairāk neredzēsim (protams, ja nu vienīgi pats Vladimirs Putins neķersies pie šīs krimināllietas izmeklēšanas). Bet tāpat vien jau palaist prom mūsu alumīnija cīņu biedrus mēs nevaram, tāpēc par godu tiem ir tapis šis video, kas lieliski demonstrē, uz to tie bija spējīgi.

Ilgi bēdāties un skumt mums laika tik un tā nav, jo Krievijas Federācijas vīzas beidzas precīzi 2014. gada 30. novembrī plkst. 24.00 un līdz tam brīdim, tādā vai citādā veidā, mums ir jānokļūst līdz Gruzijai, pieveicot vairāk nekā 1200 km. Plāns ir sekojošs: Laura un Ivars sapako visas mantas mugursomās un maršrutu līdz Tbilisi mēro ar autostopiem un sabiedrisko transportu, bet es daļu no maršruta mēģināšu pieveikt ar mums tik ierasto transportu – velosipēdu. Nekas tik graujošs jau nav noticis – piedzīvojumi turpinās!

P.S. Šobrīd vēl joprojām daudz kas ir palicis neizstāstīts par mūsu piedzīvojumiem Ukrainā, Moldovā un Piedņestrā un, neskatoties uz to, ka šobrīd mūsu iecerētais ceļojuma plāns ir nedaudz mainījies, mēs centīsimies visu tomēr aprakstīt un parādīt.

11 komentāri par “Dīvains atgadījums Sevastopolē

  1. Sevastopole

    Sevastopole bija Galvenais iemesls Krimas anektēšanai … Piedodiet par Politiku!!! , bet Jūs ne tajā Laikā un ne Tajā vietā Pabijāt … par ko arī nācās samaksāt …

    Atbildēt
  2. Kaspars Misiņš

    Njā. Sūdīgi. Savukārt, mums nedrošajā Indijā velosipēdi 5 mēnešus stāvēja ārā ar ķiverēm uz stūrēm, un viss bija kārtībā. Tik vien kā beigās kaut kad tika nozagtas ķiveres.

    Atbildēt
  3. MrPārdoma

    Nu jā, nelāgi protams, bet vai, tad prātīgāk nav iegādāties lietotus lisapēdus caur vietējo ss.lv ar paziņu palīdzību, nekā tagad bakstīties ar autostopiem un vienu velo. Tiešām savā ceļojuma tāmē neparedzējāt 200-300eur jaunam fellītim? Tie nozagtie aptuveni tajā vērtībā arī bija

    Atbildēt
    1. Dainis Pudelis Raksta autors

      Nu nebija nemaz tik traki, līdz Tbilisi esam tikuši un šobrīd arī plānojam, ko darīt. Krievijā mums īsti nebija laika kko mēģināt risināt, jo vīza citādāk būtu beigusies.

      Atbildēt
  4. Pingback: Kas notiek Krimā un ko darīt Sevastopolē pēc riteņu zādzības? - How Many Roads

  5. Pingback: Autostopēšana Krimā, 1.daļa - How Many Roads

  6. Pingback: Trīs mēneši Gruzijā, 2.daļa - How Many Roads

Leave a Reply