Požarņiks Puškina virtuvē

Artems ir septītais mūsu dīvānsērfošanas namatēvs, puisis, kurš dzīvo Odesas centrā, droši vien viens pats parastā dzīvoklītī, strādā kādā uzņēmumā un aizraujas ar ceļošanu, kā jau lielākā daļa CS tīkla izmantotāju, un pilnīgi noteikti ir labi informēts par mūsu ierašanās faktu un laiku. Kaut kāds tēls jau galvā ir jāizveido, ja informācija ir niecīga, tad tā tiek piedomāta, man šķiet, ka tā cilvēka smadzenes dara, lai labāk apzinātos, ka šis cilvēks ir īsts. Galvenais ir tikai šo iedomāto tēlu neuztvert kā faktu un nepieņemt par vispārzināmu patiesību, jo bieži vien pasaule daudz interesantāka nekā varētu iedomāties un cilvēki spilgtāki par ierasto “katrs no mums ir īpašs” teikumu.

Entrance to Narnia

Puškina iela trīspadsmit un trīs ceturtdaļas

Ieradāmies pie Puškina ielas 13. nama vēlā pēcpusdienā un sakām domāt, kur varētu būt mūsu meklētais dzīvoklis. Artemu diemžēl nevarēja sazvanīt, un uz mūsu iepriekš sūtīto īsziņu viņš nebija atbildējis. Bet bijām ieradušies īstajā minūtē, jo, kamēr pētījām, no Puškina trīspadsmit un trīs ceturtdaļas iznira bariņš cilvēku. Diez vai mēs būtu iedomājušies, ka tās jocīgās durtiņas varētu būt ieeja īstā dzīvoklī. “Kaučeri?” “Kaučeri!” Īsti iepazīties ar dzīvokli laika nesanāk, jo ir ātri jāiekrāmē mantas istabā un jāseko Artemam un viņa draugiem, kuri aicina līdzi uz kādas izstādes atklāšanu. Viņš arī saka, ka vajagot nedaudz pastrādāt – darbojoties kā frīlanceris. Pirmās domas, kas man nāk prātā, dzirdot šo vārdu – fotogrāfs, rakstnieks, programmētājs. Artems līmē plakātus. Dažu minūšu gājiena laikā līdz galamērķim viņš paspēja uzpliķēt lapiņas ar teātra studijas reklāmu uz katras mājas sienas un citām brīvām un nebrīvām vietām. Požarņiks (Artems ir viens no tiem cilvēkiem, kuru vārdā neviens nesauc) atved visus līdz bāram Artpub23, bet līdz atklāšanai vēl ir jāgaida. Nu neko, apsēdāmies ārā un iemalkojām dziriņu no nez no kurienes izvilktas sulas pakas. Arī Odesā visur ir valriekstu koki, es pacēlu no zemes riekstu un centos to atdabūt vaļā, kad mani nokrista par “īstu frīgānu”. Ko? “Nu, es arī biju frīgāns, kad ceļoju pa Āziju,” Požarņiks atbild. Jauns termins mūsu vārdnīcā – frīgāns esot tas, kurš ēd lietas, par ko nav jāmaksā. Diezgan loģiski. Iespējams, tas arī ir patiesais iemesls, kāpēc atnācām uz šo atklāšanu – pēc tās bija bezmaksas uzkodas. Bet, izstāde vispār arī interesanta – tajā varēja aplūkot metālmākslinieka Kirila Maksimenko darbus – viņš arī esot uzstādījis NVS (СНГ) valstīs pirmo Stīvam Džobsam veltīto pieminekli.

Kad atkal bijām atpakaļ Požarņika dzīvoklī, nonācām pie atklāsmes, ka istaba, kurā mēs ar grūtību atradām vietas, kur iespīlēt somas, arī ir vienīgā istaba šajā dzīvoklī. Turklāt te jau dīvānsērfo Kriss un Džastins no ASV, dzīvo pats Požarņiks un vēl nenosakāms skaits viņa draugu. Patiesībā, laikam šis nemaz nav Požarņika īrēts vai viņam piederošs dzīvoklis. Tā īstais saimnieks viennozīmīgi izdibināts tā arī netika, bet iespējams, tas bija Seržs, par ko spriedām no tā, ka viņš atnesa jaunu spuldzīti izsistās vietā. Parasti spuldzītes izdeg, taču šī bija izsista. Iepriekšējā vakarā Artemam esot sakritis uz nerviem, ka cilvēki neslēdz ārā gaismu tad, kad viņam gribas, tāpēc viņš spuldzīti izslēdza ar kreiso āķi. Dzīvoklī nav arī vannasistabas/dušas, bet tas gan nav tāpēc, ka kāds tās būtu salauzis, bet tāpēc, ka neviens tādas nav tur uzbūvējis. Toties ir pastāvīgi aizdambējies pods tualetē un pastāvīgi aizdambējusies izlietne virtuvē.

Forever clogged kitchen sink

Mūžīgi aizdambētā virtuves izlietne

Virtuve ir centrālā vieta, kur uzturas neatlūzušie tā brīža dzīvokļa iemītnieki. Atlūzušie uzturas tur, kur atlūst. Piemēram, otrajā dienā viens čalis bija saguris pie tualetes durvīm, pilnībā nobloķējot jebkādu iespēju tur iekļūt. Pareizi jau ir, kāda jēga, ja pods tāpat ir smagi aizdambējies. Tautā šo apartamentu dēvē par ‘Puškina virtuvi’, vēl arī par ‘dzejnieka dzīvokli’. Laikam vienīgais, ar ko dzīvoklis var lepoties, ir tas, ka atrodas tieši tajā pašā namā, kurā 1823.g. uzturējās dzejnieks Saša, laikā pēc tam, kad bija izsūtīts no Maskavas un līdz viņu izraidīja arī no Odesas.

Ken Hensley in the Pushkin's Kitchen

Kens Henslijs Puškina virtuvē

Kad tuvojās gulētiešanas laiks un šņabis no burciņas bija iemalkots, potenciālo gulētāju skaits istabā bija 9 cilvēki plus 2 kaķi. Tā kā man parasti nepatīk censties aizmigt, kad apkārt notiek kaut kāda kņada, sevišķi nesteidzos uz čučumuižu, bet piedalījos virtuves dzīvē. Īpašais saldais ēdiens gulētājiem bija Serža telefonā uz repeat skanošais Lana Del Rey – Guns And Roses fragments. He loved guns and roses, guns and roses… Lana jau lielai daļai cilvēku patīk, bet tomēr, šī ir pārāk vienmuļa un tajā dominē viens vienīgs pantiņš, un tas viss 2 stundas uz repeat, He loved guns and roses, roses, roses…, turklāt naktī un no telefona ir kaut kas līdzīgs vecajai labajai nogalināšanai ar karoti. Mm, heavy metal love of mine, I should’ve learned to let you stay… Albuma nosaukums, no kura nāk šī dziesma, ir zīmīgs – Ultraviolence. Ne velti Maša, kura it kā gulēja, pēkšņi piecēlās un paziņoja, ka sevi nogalinās, ja telefons netiks atrasts un mocības apturētas. I think you got game, boy, game, boy, you got game, boy, game, boy… Viss beidzās laimīgi, bet, kamēr pārējie izlikās, ka guļ, pulkstenis bija pusčetri no rīta un Požarņiks ar kaušļmeiteni virtuvē gatavoja ceptus kartupeļus ar kāpostiem un mācījās kauties.

Pozharnik on the midnight potato duty

Požarņiks un kaušļmeitene nakts kartupeļus gatavojot

Kaušļmeitene kartupeļu maisīšanas starplaikos centās neveiksmīgi iemācīt Požarņikam, kā jātur rokas, lai bloķētu sitienu. Otrais, protams, rokas visu laiku turēja nepareizi un tikai sūdzējās, ka viņa negrib neko iemācīt, bet tikai iesist. Es tikmēr jutu līdzi Džastinam, kurš bija viens no sagurušākajiem cilvēkiem, kādus esmu redzējis, bet gulēt nez kāpēc negāja. Tā kā bloka iemācīšana bija nesekmīga un Džastins pārāk saguris, pēc kartupeļu ieēšanas arī kausle un amerikānis gāja gulēt, bet es paliku klausīties Požarņika stāstā.

Kāds tad vispār ir viņa stāsts?

Artems dienēja armijā. Pēc armijas iestājās ugunsdzēsējos, tur viņš kādus gadus strādāja, tika pie iesaukas ‘Požarņiks’, un tad viņam līdzšinējā dzīve diezgan apnika. Jābrauc uz Indonēziju! No Ukrainas izbraucot, kabatā viņam bija 250 Krievijas rubļi. Lai arī tad rublis vēl nebija nokritis no Everesta, tas tomēr ir faktiski necik. Maskavā kaut kā nopelnīja 300$ un ar šo naudu ar autostopiem aizbrauca uz Indonēziju. Precīzāk, šī nauda bija vīzām, bet dzīvošana notika frīgānismā. Indonēzijā iepazinās ar vietējiem papuasiem un atrada kopīgu valodu – kādu brīdi tur padzīvojis, saprata, ka viņa dzīves uzskati saskan ar vietējiem, un nolēma, ka paliks Indonēzijā visu mūžu. Vietējie esot viņu saukuši par brāli un teikuši: “Tomij, tu esi papuass!” (Vārdu Артем papua valodā esot grūti pateikt, tāpēc, tur viņu sauca Tommi; un tā kā viņa jaunā ģimene bija Bon Sapio, tad uzvārdu Šapirenko nomainīja šis.) Protams, tas jau nebūtu Požarņiks, kurš mierīgi tur dzīvotu un viss. Iepazinās ar Papua atbrīvošanas kustību (Organisasi Papua Merdeka – OPM) un saprata, ka arī viņu ideoloģija ir viņam tuva.

Unofficial Morning Star flag, used by supporters of West Papuan independence

Neapstiprinātais Rīta Zvaigznes karogs, ko izmanto Rietumpapua neatkarības kustības atbalstītāji

Indonēzijai pievienoto Papua un Rietumpapua provinču nacionālisti grib būt paši savā neatkarīgā valstī. Tā nu sanāca, ka 2012.g. 1. decembrī Ukrainas pilsonis Artems piedalījās Papua atbrīvošanas kustības protestā Rietumpapua provincē. Jāpiemin, ka šim Ukrainas pilsonim vīzas termiņš Indonēzijā jau bija beidzies un ka šo organizāciju Indonēzijas valdība uzskata par teroristisku. Tā nu sanāca, ka viņš tika arestēts un nogādāts policijā, ir pat pieejams ziņu sižeta video. Nākošās dienas pēc tam ukrainis pavada izolatorā un plāno dažādus bēgšanas plānus, jo draudot vismaz 5 gadi cietumā. Plānošana gan veicas sliktāk tad, kad ārsts vēl paziņoja, ka Požarņiks ir saķēris tropisko malāriju. Beigās jau tomēr ieslodzījumā sabija 21 dienu, apārstēja malāriju, un, pēc sarunām ar Ukrainas konsulu, Požarņiku vardarbīgi atbrīvoja no matiem un bārdas un deportēja atpakaļ uz Odesu.

Pozharnik together with Papuans and the Morning Star flag

Požarņiks ar papuasiem un Rīta Zvaigznes karogu (foto no Požarņika arhīva)

Varētu jau būt pietiekami vienkārši – no Manokvaras (Rietumpapua provinces galvaspilsēta Indonēzijā) lidojums uz Džakartu. Džakarta -> Šanhaja. Šanhaja -> Maskava. Maskava -> Odesa. Bet, tas jau nebūtu Požarņiks, kurš tā mierīgi pēc plāna tiktu aizdeportēts atpakaļ uz dzimteni. Līdz Džakartai tika eskortēts, tālāk palaists pats, kas rezultējās tajā, ka viņš attapās, sēžot ziemas salā mežā Ķīnā. Protams, atkal bez vīzas. To, lai nevarētu redzēt, ka pasē nav vīzas, protams, visvienkāršāk atrisināt, pasi vienkārši sadedzinot. Vēl gan viņam palika Ukrainas iekšējā pase, kas, protams, ārpus Ukrainas ir līdzvērtīga jebkurai citai mazai burtnīciņai ar burtiņiem un bildītēm.

Vai nu tas, ka pulkstenis jau rādīja 5 no rīta, vai fakts, ka alus beidzās, bet vairs nekādu pārsteidzošu pagriezienu Požarņika stāstā nebija – viņš dažas dienas nodzīvojās pa Šanhaju un pēc tam devās pieteikties Ukrainas konsulātā un pabeidza savu atgriešanos dzimtenē. Es izdomāju, ka ir īstais laiks, lai tomēr ietu gulēt, cerot, ka arī viņš sekos manam piemēram. Cerība mirst pēdējā, bet Požarņiks izdomāja, ka vēl ir jāskatās Apocalypse Now, kas jau nebūtu nekas slikts, ja vien tas nenotiktu tajā pašā vienīgajā istabā, viņam nepārtraukti pīpējot un skaļi izsakot komentārus. Pie tam mana guļamvieta atradās bīstami apakš viņa alus kausa cilāšanas rādiusa. Tomēr tas vēl bija. Tā kā līdz septiņiem no rīta es vairāk dzīvoju bailēs, ka man uzmetīs uz galvas pelnus vai alus šalti, kā gulēju.

Sleeping like sardines in a jar

Guļam, guļam, guns and roses

Laime vai nelaime, pavadījām Puškina virtuvē tikai vienu nakti, bet tā noteikti bija viena no interesantākajām un iespaidiem bagātākajām mājvietām mūsu ceļā un šī bohēma noteikti ir neatņemama Odesas underground sociālās dzīves sastāvdaļa.

Požarņiks noteikti ir sniedzis iedvesmu mūsu tālākajam ceļam un ir piemērs tam, ka vajadzīga tikai vēlme kaut kur nokļūt, nevis neierobežoti finansiālie līdzekļi. Varbūt tikai nevajag ar karstu galvu iesaistīties revolūcijās. Tālākie viņa plāni ir pavisam vienkārši – viņš sapņo braukt uz Sibīriju un tur dibināt pats savu ciemu, kur dzīvot ārpus ‘sistēmas’.

Ivars, Dima, Pozharnik, The Fighter Chick, Justin, Laura, Serzh and Dainis

Ivars, Dima, Požarņiks, Kaušļmeitene, Džastins, Laura, Seržs un Dainis

5 komentāri par “Požarņiks Puškina virtuvē

  1. N.R.

    Lieliski 🙂
    Jums vajag uztaisīt kaut kādu “esam šeit” karti, citādi nekādi nesaprotu to braukšanas hronoloģiju. Vajag arī pāris vārdus par praktisko – plāni tālāk, utt.

    Atbildēt
  2. Pingback: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #30 (22.12.-28.12.). | baltais runcis

  3. Pingback: Vai ir Odesa bez Požarņika? - How Many Roads

Leave a Reply