Vai ir Odesa bez Požarņika?

Rīga-Odesa – veikti 2880km. Attālums no mājām – 1250km.

How Many Roads in Odessa

How Many Roads in Odessa

Stāstos par mūsu ceļojumu Odesa tiks pieminēta kā pilsēta, kur iepazināmies ar Požarņiku, tas ir skaidrs – viņš pats un notikumu aura, kas viņu apvija, bija pietiekami spilgti, lai nonāktu vieglāk aizsniedzamā atmiņu plauktā kā pilsētas apskate. Bet nav jau arī tā, ka Puškina virtuve ir vienīgais ievērojamais objekts Odesā, un, lai neradītu jums mānīgu iespaidu, ka tā varētu būt vai ka mēs visu laiku pavadījām tur, dzerot divčus un stūķējot ceptus kartupeļus, īsumā pastāstīšu arī par pārējo laiku Ukrainas trešajā lielākajā pilsētā. Odesa ir mazāka par Rīgu platības ziņā, bet iedzīvotāju blīvums šeit ir trīsreiz lielāks. Požarņiks ir tikai viens no miljona odesiešu.

Pēc nekvalitatīvā miega pakāpelējām pa Potjomkina kāpnēm – milzīgās trepes ir atpazīstamākais Odesu raksturojošais simbols, par ko jāpasakās Eizenšteinam un slavenajai filmai – “Bruņukuģis “Potjomkins”” (Броненосец “Потемкин”).

Potemkin Stairs and the view to Odessa Sea port

Potjomkina trepes

Pie šāda nosaukuma kāpnes tika padomju laikā, par godu filmas 30 gadu jubilejai. 192 pakāpienus garās (augstās?) trepes ir veidotas tā, lai, uz tām skatoties, rastos iespaids, ka tās ir vēl lielākas. “Nu, milzīgas trepes, un?” varētu būt doma, kas rodas cilvēku galvās, tāpēc, lai gūtu vairāk emociju un iespaidu, pirms to apmeklēšanas jānoskatās filma, vai vismaz Odesas kāpņu aina, kurā lieliski atspoguļota cilvēku panika un nepielūdzamie kazaki, kuri maršē lejup pa šķietami neskaitāmajiem pakāpieniem, sējot nāvi un iznīcību. Nav gan viegli šo ainu galvā uzturēt, jo uz trepēm ir pilns ar kārtējiem zvēru pavēlniekiem, kuri bāžas virsū ar saviem pieradinātajiem putniem. Viņu nekaunība tikai aug – šeit viņi burtiski rauj cilvēkus aiz drēbēm, cenzdamies iesmērēt savu lidoni. Domāju, ka šo šarlatānu iegrožošanai būtu jābūt Ukrainas galvenajai prioritātei 2015. gadā.

Netālu arī ‘Sievasmātes tilts’, kas esot gan augstākais, gan šaurākais Odesas tilts. Pie sava neoficiālā un vienīgā atpazīstamā nosaukuma tas ticis, pateicoties urbānai leģendai. Sava laika Odesas mēram ļoti garšojušas savas sievasmātes ceptās pankūkas. Taču viņa sievasmāte dzīvojusi otrā ielejas pusē, tāpēc viņš licis uzcelt tiltu, lai vieglāk varētu tikt pie sievasmātes pankūkām.

Mother-in-law bridge and future mothers-in-law

Sievasmātes tilts un topošās sievasmātes

Bet, lai Odesa tomēr atgādinātu par sevi kā par dīvainību pilsētu, Pilsētas parkā mūs sagaidīja dažādas interesantas performances.

Putin/Ukraina/Art

Putin/Ukraina/māksla

Grūti saprotamas mākslas izstāde; orķestra pavadībā dejojošs zeltā tērpies vīrietis ar kompanjoni – kažokā ieģērbtu dāmu; vēl citi jocīgi dejotāji; cilvēku rinda, lai pasēdētu un nofotografētos krēslā. Nu labi, krēsls atpazīstams, vismaz bijušās PSRS iedzīvotājiem – tas ir veltīts stāstam “12 krēsli” un Ostapa Bendera piedzīvojumiem.

The golden guy

Zelta vīrs…

...and his fiancée

…un viņa līgava

Tepat blakus ir arī Deribasivska iela – viena no centrālajām Odesas ielām, kura jau 30 gadus ir slēgta satiksmei un ir gājēju iela, gan ne visā garumā, bet puse no tās. Trīs vietas šīs ielas ‘krastos’ vēl bez parka, kas man likās visinteresantākās – greznā Odesas Pasāža, tirdziņš Одесская Ярмарка un Пузата Хата t/c Eiropa 6. stāvā. Pēdējais tāpēc, ka tur mēs paēdām, samērā lēti, labi un ukrainiski – ukraiņu ekvivalents Lidiņam. Protams, blakus ir arī maķītis, turklāt kā jau mēs visi zinām, Ukrainā ir viszemākais BigMac indekss pasaulē. Bet, uz maķīti mēs vēl paspējām atgriezties citā dienā. Ja komplekts maksā lētāk nekā Latvijā viens pats burgers – tas taču ir jāizmanto, kamēr var! (Nav gan tik lēti, kā tur minēts – bigmaks šobrīd maksā 33 grivnas, ne 19.)

Odessa Passage

Odesas Pasāža

"Jarmarka"

“Jarmarka”

Lai arī vel iegriezāmies apciemot Požarņiku un pārējos, citas naktis Odesā, par laimi, pavadījām citur – pie viesmīlīgās veģetārietes Aļinas un viņas vecākiem. Tur varējām izvērsties paši savā istabā, kur, protams, jau pēc pirmās nakts tika “uzinstalēts pritons” – tas apzīmē mūsu īpašo spēju trijatā ar savām mantām aizpildīt jebkura lieluma istabu un uztaisīt tur bardaku. Laikapstākļi ārā un mūsu iesnas bija diezgan mainīgas, tāpēc pāris dienas tajā pašā bardakā vien arī dzīvojāmies. Arī mana iepriekšējā apņemšanās “peldēties Melnajā jūrā tikko kā mēs nonāksim tās tuvumā” palika neizdarīta līdz pat Sevastopolei. Pagaidām pie jūras pabijām tikai izlūkot.

Black Sea and a black horse

Melnā jūra un melnais zirgs

Viens no centrālajiem notikumiem Odesā bija operas apmeklējums. Tā kā Dainim 23. oktobrī bija vārda diena un tā kā mēs bijām dzirdējuši, ka Odesas operu noteikti esot vērts apmeklēt, un tā kā uzzinājām, ka biļetēm ir ļoti pieejamas cenas, nolēmām viņam un paši sev uzdāvināt šo prieku. Kāds ir cenu diapazons LNO? Izskatās, ka 4-80€, un es pieņemu, ka cenā līdz 10€ neko diži labāku par vietu kaktā aiz staba nopirkt nevar. Odesā biļešu cenas ir 20-150₴, tas nozīmē, ka dārgākā biļete – priekšējās rindās vai labākajās ložās maksā ap 8 eiro! Lētākā – viens eiro ar kapeikām.

The main hall of the opera

Galvenā operas zāle

Saposāmies, kā varēdami (uzvalki velosomās ielikti netika), un 25. oktobra vakarā kopā ar Aļinu devāmies uz baletu 3 cēlienos – “Dons Kihots“.

Alina and Ivars, and the pomp

Aļina un Ivars, un greznība

Dežurante atslēdza mums ar sarkanu samtu tapsēto četreiro-ložu ar zelta maliņām, iekārtojāmies un bijām nedaudz pārsteigti, kad pēc brītiņa uzradās citi cilvēki ar tieši tādām pašām vietām kā mums. Salīdzinājām biļetes, un izrādījās, ka mēs esam nopirkuši ērģeļmūzikas koncerta apmeklējumu 22. oktobrī. Nu, noteikti mēs kasē teicām “Dons Kihots”. Bet, nu jau viss par vēlu, visi zvani jau ir bijuši, mēģināt samainīt biļeti pret citu datumu nav īsti jēgas, jo tūliņ jau brauksim no Odesas prom, vienu vārdu sakot – vissirslikti. Vairs neatceros kuram, bet dzima ideja, ka ir vienkārši pārliecināti jādodas iekšā zālē, kur biļetes tāpat praktiski nepārbauda (tām uzmet acis pie iekšējās ieejas vestibilā) un jāsēž nost. Domāts – darīts, esam zālē, apsēžamies, kad pienāk klāt kāda dežurante un palūdz biļetītes. Nu labi, iedodam. “Bet jums taču jāiet sēdēt uz ložu, ātri, ātri!” Godīgi atzīstamies, kas par problēmu un saņemam atļauju sēdēt turpat. Lai arī vairs nebijām ložā, vietas pamanījāmies iekarot tomēr ne īpaši sliktākas, arī līdzīgā cenu kategorijā. Bet, smieklīgākais jau laikam tajā visā tas, ka ne pirkšanas brīdī, ne pie pirmās pārbaudes, ne dežurante Nr.1 un dežurante Nr.2 pirmajā piegājienā nepamanīja to, ka mūsu biļetes ir uz sasodīto ērģeļmūzikas koncertu, kurš jau ir noticis!

Boxes - like a beehive

Gluži kā bišu stropā – ložas, kurās paviesojāmies vien pāris minūtes

Vai nu mēs nemākam līdz galam izbaudīt augsto mākslu, vai arī Odesas Nacionālais Akadēmiskais Operas un Baleta teātris nedzīvo līdzi savām atsauksmēm, bet izrādi es vērtētu 6/10. Taču pašas ēkas apmeklējums vien bija biļetes cenas vērts. Šis noteikti ir viens no iespaidīgākajiem interjeriem, ko esmu redzējis. Lustras, gleznojumi, skulptūras, spoguļi, zelts, samts un marmors. Daudz. Neriskēšu sākt minēt, kādi tur ir stili un detaļas, ja kādam tas tiešām interesē, viņš to noteikti tāpat zinās labāk par mani. Interesanti, ka pašas operas apmeklējums ekskursijas nolūkos maksā tikpat, cik dārgākā biļete. Tas nozīmē, ka var apvienot ekskursiju un izrādi un samaksāt mazāk nekā par vienu pašu ekskursiju. Nu, tikai jāierodas noteiktā laikā, nevis, kad sagribas.

The main chandalier

Lielās zāles lielā lustra

Pedāļus Krimas virzienā sākām mīt 27. oktobra rītā, atstājot Puškinu, de Ribasu, Benderu un Požarņiku aiz muguras. Vēl jau kaut kur bijām un kaut ko darījām, kas nemaz nav pieminēts, bet – tāda dzīve. Nu labi, viens maziņais – bijām uz CS/English club vakara tikšanos un tur čalis pastāstīja, ka kādu laiku strādājis par rakstnieku online kāzu birojā. Citi šo amatu raksturoja ar frāzi ‘cyber-whore’. Tātad, Ukrainā darbojas šādi ‘kāzu biroji’, kas faktiski ir webčats, kur ārzemnieki sarakstās ar skaistajām ukraiņu meitenēm. Ārzemnieki, protams to nezina, bet realitātē viņi bieži vien sarakstās ar kādu tanti vai čali. Turklāt tāds čalis dažreiz vienlaikus raksta pat trim večiem. Eventuāli tas var nonākt arī līdz tam, kad ārzemnieks tiešām tiekas ar meiteni, bet tad gan tur parādās īstā daiļava. Droši vien, ir dažādi pakalpojumu sniedzēji, bet ‘kāzu biroji’ ar intīmpakalpojumiem nenodarbojas, tas, kas notiek tikšanās reizē, principā ir došanās uz iepriekš zināmām vietām un naudas nokāšana ar iepriekš sagatavotām īpašo cenu ēdienkartēm.

Bet rakstnieks Dainis, un tiešām, to rakstīs pats Dainis, 10. janvārī ziņos par to, kā mēs mināmies un telšojām līdz Krimas pussalai.

Old men playing chess in a park - a definite part of a big city

Odesas Vērmanītis?

Odessa City Garden

Odesas Pilsētas parks

Trade Unions House building which lived through a tragedy in May

Odesas Arodbiedrību nams, kurā šī gada maijā risinājās traģiskie notikumi

This would be an ordinary sight in Kiev but rare to see in Odessa.

Ne gluži parasts skats Odesai, šī tomēr nav Kijeva

27th October - on the road again.

27. oktobrī mēs atkal minamies tālāk

2 komentāri par “Vai ir Odesa bez Požarņika?

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #32 (05.01.-11.01.). | baltais runcis

Leave a Reply