Autostopēšana Krimā, 1.daļa

12. novembris – kārtējā reize, kad atstājam kādu pilsētu, siltu gultu un dušu aiz muguras. Tomēr ceļš no Sevastopoles bija kā pavisam jauna ceļojuma uzsākšana. Tāpēc, ka ar mums atgadījās “savādais atgadījums ar velosipēdiem naktī”, no Sevastopoles startējām vairs ne visi kopā, bet Dainis uz velosipēda un mēs ar Lauru ar autostopiem. Par Daiņa iespaidiem un izjūtām, braucot šajā posmā ar velosipēdu, var izlasīt iepriekšējā rakstā.

Lai arī man vienmēr ir paticis stopēt, man vienmēr ir paticis arī braukt ar riteni. Tāpēc sajūtas, uzsākot šo ceļa posmu, man bija visai jauktas. No vienas puses, joprojām žēl par to, ka vairs nav divu riteņu, no otras puses, mēs ar Lauru tāpat no Sevastopoles ar tiem nebrauktu, bet krāmētu tos vilcienā sāpošo ceļu dēļ. Domājot šādi, liekas, ka stopēšana tiešām ir vienkāršākais un šobrīd piemērotākais ceļa veids. Protams, tā likās tikai līdz brīdim, kad tiešām sākām to darīt. Loģiski, ka mēs nevaram iziet pa Kolobova ielas nama durvīm un sākt to darīt pagalmā. Sākumā jātiek uz pilsētas otru galu. Pieturā sapratām, ka ar mūsu somām nelielajās maršrutkās mums vieta nepietiks – tie jau tā ir pilni ar citiem cilvēkiem. Ietūcījāmes trolejbusā un nonācām pilsētas otrā pusē, taču joprojām – pilsētā. Nevarējām tikt skaidrībā, kādi autobusi brauc uz kurieni un no kurienes, lielākoties tāpēc, ka paši jau īsti nevarējām paskaidrot, kur mums vajag nonākt, tāpēc izdomājām, ka iesim ar kājām, kamēr tiksim ārā no pilsētas, un tad jau varēs sākt stopēt. Negribējās arī maksāt par autobusu, ar kuru mēs nobrauktu varbūt tikai pāris pieturas. Pēc ieplānoto 3km nosoļošanas gan sapratām, ka stopēt te vēl nav iespējams – ceļa malā ir barjera un nomales, uz kuras mašīnas varētu apstāties, nav. Tā beigās nostaigājām veselus 7km, kuru laikā es daudz reižu pārdomāju, cik ļoti labāk būtu, ja mums būtu riteņi. Septiņi kilometri – nav jau daudz, bet, ja tev uz muguras ir ne visai ērta, 30kg smaga mugursoma, tas tomēr ir izaicinājums.

Zhiguli in Crimea

Žiguļi Krimā

‘Jaltas aplis’ – apļveida krustojums, no kura atdalās lielceļi uz Sevastopoli, Simferopoli un Jaltu – izvērtās par pirmo vietu, kur es stopēju autobraucējus ārpus Latvijas. Pirmā mašīna apstājās jau pēc īsa brīža, bet tajā nebija pietiekami daudz vietas. Nav tā, ka esam superresni – izklausās jau vienkārši – divi cilvēki ar mugursomām. Taču somām bija ne tikai ievērības cienīgs svars, bet arī apjoms – lielākajā daļā mašīnu bagāžniekā ietilpa tikai viena soma un otra salonā aizņēma gandrīz pilnu trešā pasažiera vietu. Bet, arī neskatoties uz to, vēl pēc dažām minūtēm piestāja melns Ford ar tonētiem stikliem, kurā brauca divi krievi uzvalkos un bija gatavi aizvest mūs līdz pat Jaltai. Dainim izbraucot no Andreja mājām, gan jau bija pāri vienpadsmitiem, tāpēc bija skaidrs, ka līdz tumsai viņš nepilnos 90km līdz Jaltai nepaspēs nomīt. Pagaidām vēl nebija arī nekur jāsteidzas – vēl vairāk nekā divas nedēļas, lai tiktu cauri Krimai (Krievijas vīza derīga līdz 30.11.). Nolēmām, ka nakšņosim pie kūrortpilsētas Forosas – šī pilsētiņa Krimā atrodas visvairāk uz Dienvidiem un te paveras vairāki elpu aizraujoši skati – gan uz kalniem, gan jūru, gan atpazīstamo Kristus Atdzimšanas baznīcu, kas novietota uz 400m augstas klints. Pēdējo gan mēs aplūkojām tikai no lejas, jo pēc nogurdinošās dienas nevienam nebija iemesla mēģināt pa serpentīna ceļiem vēl soļot uz turieni. Bija arī jāmeklē telts vieta.

Dainis is looking for a camping site

Dainis meklē nometnes vietu

Daini mēs, mašīnā sēžot, bijām apsteiguši, nemaz ne tik sen, un jau pēc apmēram pusstundas arī viņš bija klāt. Kolektīvi izlēmām, ka telti necelsim un gulēsim zem zvaigznēm. Iebraucot Ukrainā, šo plānu iztraucēja lietus, tāpēc, kad vēl, ja ne tagad – laiks siltāks vairs nepaliks, un esam taču Krimas pašos dienvidos! Šeit telti būtu arī pagrūti uzcelt, jo no ceļa uz abām pusēm pavērās diezgan stāvas nogāzes. Izvēlējāmies to, kas kāpj uz augšu, uzstiepām tur riteni un somas un centāmies atrast vishorizontālākās vietas, kur novietot matracīšus gulēšanai. Protams, šķietami gandrīz horizontālā virsma neliekas vairs tik līmeniska, kad nakts vidū pamosties, aizslīdējis pusmetru uz priekšu, bet gulēšana šādā veidā tomēr bija lieliska. Ja apstākļi ļauj, noteikti nav vērts ceļojot katru reizi par visām varītēm krāmēties ar telts celšanu.

Foros bus stop

Autobusu pietura pie Foros – mūsu satikšanās vieta

Nākamajā dienā līdz Jaltai bija atlikuši ap 40km un viens pieturas punkts, kur noteikti jāiegriežas – Bezdelīgas ligzda (Ла́сточкино гнездо́) – dekoratīva pils uz klints, kas celta neogotisma stilā un atgādina viduslaiku pili, bet patiesībā uzbūvēta 20. gadsimta sākumā. Sākumā ar automašīnām īpaši labi neveicās, bet, kad jau sākām prātot par autobusiem, tomēr uzspīdēja veiksme. Gribējās jau nostopēt kādu Žiguli, jo tas būtu Ukrainai/Krievijai atbilstoši un tie te ir lielā daudzumā, bet šoreiz vēl iztikām ar Peugeot. Diezgan ātri tikām līdz Gasprai, jo mūsu šoferis sirdī bija F1 pilots – pa līkumaino Jaltas šoseju brīžiem traucāmies ar ātrumu 120km/h. Līdz Bezdelīgas ligzdai gan vēl ar somām uz muguras no šosejas bija jāmēro kāds gabaliņš. Mēģinot iziet pa taisno, nonācām Gaspras betona rūpnīcas teritorijā, kur kāds onkulis cītīgi skaidroja, ja mēs iešot pa šo pašu ceļu tālāk uz leju, tad mūs beigās nelaidīs ārā un būs atkal jāiet atpakaļ. Uzstājīgi sakot, ka mēs negribam tagad meklēt garus apkārtceļus, viņš ieminējās, ka mēs varot iziet gar betona čupām pa teritorijas sānu, bet tur mēs noteikti nolauzīšot kaklu. Izvēlējāmies otro variantu un jau pēc piecām minūtēm bijām veiksmīgi tikuši pa kalnu lejā un ārpus rūpnīcas teritorijas. Mani vienmēr uzjautrinājušas šīs ‘slēgtās teritorijas’, kurās no vienas puses var tā vienkārši ieiet un pēc tam otrā pusē tev ir problēmas ar izkļūšanu ārā. Vēl pāris kilometri un beidzot paši savām acīm skatījām vienu no populārākajiem, ja ne populārāko Krimas tūrisma objektu – Bezdelīgas ligzdu. Kas izvērtās par nelielu vilšanos – pils iespaidīgāk izskatās bildēs, nekā dabā. Laikam jau tās niecīgais izmērs liek uz to skatīties vairāk kā uz butaforiju, nekā īstu pili. Bildēs, savukārt šo izmēru nevar tik labi novērtēt, tāpēc tās izskatās iespaidīgas. Ieejas maksa likās neadekvāti augsta, tāpēc neriskējām ar dubultvilšanos un turpinājām pētīt eksterjeru un apkārtni.

The Swalow's Nest size compared to a bottle of beer.

Bezdelīgas Ligzdas izmērs salīdzinājumā ar alus pudeli

Quest: Find a cat in this picture!

Uzdevums: vai Tu vari atrast kaķi šajā bildē?

Blakus uz klints atrodas arī “Burvju lāde” un “Vēlmju koks”. Leģenda vēsta, ka 20.gs. sākumā šī zeme piederējusi tirgonim, kurš kādu vakaru šeit uz klints nolicis lādi ar trīs zelta gabaliem. Nākamajā rītā no tās esot bijis izaudzis burvju koks. Tirgonis ievēlējies vēlēšanos: “Kaut šajā vietā būtu pils!” Un pils parādījās. Kopš tā laika šī tiek saukta par Burvju lādi un Vēlmju koku. Cilvēki sien uz koka zariem bantītes, iemet lādē naudiņu un iedomājas vēlēšanos, kura noteikti piepildīsies.

The Wising Tree and The Magical Locker

Burvju lāde un Vēlmju koks

Atkal, nepagāja necik ilgs laiks, kad jau klāt bija arī Dainis. Devāmies prom no pils uz ceļu – līdz pašai pilij var aiziet tikai pa puskilometru garu trepju taku ar kājām, vismaz tā mums apgalvoja vietējie. Tā arī varētu būt patiesība, jo vienīgā asfaltētā iela, kas pieved pie tās, šķiet, ved caur privātās kūrortsanatorijas teritoriju. Somas uz pili nenesām, bet bijām uzticējuši kādam armēņu tirgotājam takas sākumā, kurš, uzzinājis, ka esam no Latvijas, atplauka smaidā un stāstīja kā savulaik braucis pie savas mīļotās uz Liepāju. Tāpat neskartas tās arī tur stāvēja, kad atgriezāmies, pateicāmies un bijām atpakaļ pie ceļa; vēl brītiņu atpūtāmies un uzsākām nu jau vairs tikai 10km garo ceļu līdz Jaltai. Šoreiz gan izvēlējāmies sēsties mikriņā, ar grūtībām, bet mums un somām tas izdevās. Pa autobusiņa logu vērojām gleznainos Melnās jūras krastus un braucām atkal augšup pa serpentīna ceļu, domājot, kādas izjūtas šobrīd ir Dainim, ja arī busiņa motors ļoti smagi rūc.

Jau Odesā bijām caur jaunajiem paziņām sarunājuši, ka Jaltā varēsim palikt mēbeļu veikala īpašnieces Marinas dzīvoklī. Sanāca gan tā, ka viņai tieši šajās dienās brauca ciemos radinieki, tāpēc dzīvoklī nebija pietiekoši daudz vietas. Taču, par to mēs beigās bijām tikai priecīgi, jo kad gan vēl būtu izdevība nakšņot nevis dzīvoklī, bet īstā mēbeļu veikalā! Turklāt, lielākā daļa sortimenta veikalā “DiVan”, kā jau vēsta nosaukums, ir dīvāni un gultas. Pašu Marinu vēl nesatikām, atstājām somas pie veikala darbiniekiem un sagaidījām Daini, kurš atkal līdz pilsētai atbrauca ļoti ātri, taču tad nedaudz pamaldījās pa kalnaino ielu labirintu. Jā, jau atkal kalnainākās pilsētas mūsu ceļā tituls tika pārcelts tālāk, šoreiz no iepriekš nominētās Sevastopoles, balva tika Jaltai. Ārā gan jau bija satumsis, bet, tā kā neplānojām palikt pilsētā divas dienas, tumšais vakars bija vienīgais laiks, kad apskatīt pilsētu. Aizgājām līdz pilsētas centrālajai daļai, par spīti tam, ka tūrisma sezona ir beigusies, tomēr uzreiz var redzēt, ka šī ir tūrisma pilsēta. Pirmais, kas mūs sagaidīja, bija koši zilajās krāsās mirgojošais Eifeļa tornis. Protams, daudz mazāks par īsto, bet tomēr diezgan iespaidīga izmēra.

Yalta Eiffel tower.

Jaltas Eifeļa tornis

Tāpat kā lielākajā daļā citu Melnās jūras piekrastes pilsētu, arī te paralēli jūras krastam ir iela-promenāde, kas domāta tikai gājējiem un, ko vietējie atpazīst pēc viena vārda “набережная”. Pilnais nosaukums varētu skanēt apmēram kā “Ļeņina vārdā nosauktā krastmala”, bet to var tikai izlasīt ceļvežos, nevis dzirdēt sarunās.

Naberezhnaya in Yalta

Ļeņina vārdā nosauktā krastmala

Ceturtdienas vakarā te bija pietiekoši daudz cilvēku, protams, noteikti tikai neliela daļa no tā, kas mūs sagaidītu, ja atrastos šeit kādā vasaras nedēļas nogalē. Ļeņina piemineklis, vikingu kuģa formas restorāns “Apelsīns”, mazā baznīciņa (Часовня Новомучеников и Исповедников Российских) un lielā, vismaz 500 gadu vecā platāna ir tikai daži pamanāmākie apskates objekti, bet bez tiem šajā ielā ir arī daudzi citi, neskaitāmi veikali un restorāni, viesnīcas un atrakcijas. Zaļi-zilās krāsās mirgojošas lietas šeit arī visiem patīk, jo vēl bez Eifeļa torņa manījām arī šādi spīdošu velosipēdu, kas piedāvāja ekskursijas un vairākus dažādu suvenīru tirgotājus, kuru piedāvājumā bija šādi spīdošas lietiņas un lāzerīši.

Vladimir Ilyich Ulyanov, alias Lenin

Vladimirs Iļjičs Uļjanovs, plašākai publikai zināms kā Ļeņins

Sapratām arī, ka šeit nevar atrast vietu, kur kaut ko apēst, nesamaksājot milzu naudas summas, tāpēc devāmies no Ļeņina tālāk un pastaigājām arī pa citām ielām. Divdesmit minūtes pirms slēgšanas mums paveicās atrast kādu parastu ēdnīcu pagrabā pie Jaltas pilsētas domes, kur arī pavakariņojām, un pēc tam devāmies tikties ar Marinu un iekārtoties nakšņošanai. Iespējams, ka tādas izvēles, kur gulēt, mums vairs ceļojuma laikā nebūs.

Yalta Divan - the territory of comfort

Jaltas dīvānu salons “DiVan” – komforta teritorija

Sākumā jau domājām, ka pieticīgi iekārtosimies kaut kur veikala aizmugures telpā uz grīdas, taču Marina teica, ka to mēs, protams, varam darīt, ja gribam, bet tas nebūt nav nepieciešams, jo varam izvēlēties gulēšanai jebkuru no veikalā esošajiem ap 20 dīvāniem un gultām. Protams, visi devām priekšroku gultām, katrs atrada sev pievilcīgāko, kur tad beidzot varējām izgulties ‘zvaigznītē’ un grozīties pēc sirds patikas, ne, kā guļot uz 50cm šaurajiem matracīšiem mūsu nelielajā teltī. Pirms došanās pie miera, vēl nosēdāmies pie apaļā galda “Fedel” (12754 rubļi) un iemalkojām ķiršu kompotu, kā trīslitrīgo burku Marina mums bija uzdāvājusi.

Drinking kompot

Baudām kompotu

Choosing the right sleeping place

Izvēlamies sev tīkamākos dīvānus/gultas

Kāda tad ir šī jaunā ceļošana, pēc divu dienu izmēģinājuma perioda? Ir citādāk, bet kopumā, nekas jau nav tik ļoti mainījies. Rītus mēs tāpat sākam kopīgi trijatā, vakaros atkal satiekamies. Ar riteni braucot, lielākās grūtības sagādā kalni un pretvējš, ko jāpārvar ar kravu, šobrīd man un Laurai tā vietā grūtības sagādā iešana no un uz stopēšanas vietām ar smagajām somām. Skaidrs, ka līdz Gruzijai šādā veidā nu ir jātiek, lielas izvēles nav, bet ar šādu mantu apjomu un šāda (ne)ērtuma somām, ilgtermiņa ceļošana ir daudz mazāk gandarījumu nesoša nekā riteņošana.

Donbass in Yalta

Donbass Jaltā

3 komentāri par “Autostopēšana Krimā, 1.daļa

  1. Armands

    Hejo, tikai gribēju atzīmēties, ka lasu un man patīk! Tagad pat tā izdevīgi sanāk, jūs nosedzat divus lētceļošanas veidus un man ir divreiz vairāk, ko lasīt! ;D

    Tikai mazliet ceru, ka laika nogrieznis starp stāstu notikumiem un publicēšanas datumiem samazināsies, tā varētu labāk just līdzi! Lai kur arī šobrīd esat, iesūcat pasauli un pastāstiet internetam, ko iesūcāt! Veiksmi turpmākajā piedzīvojumā!

    Atbildēt
  2. Pingback: Latvijas blogāres apskats #37 (09.02.-15.02.). | baltais runcis

  3. Pingback: Velotūrisms Krimā, 2.daļa - How Many Roads

Leave a Reply