Kas notiek Krimā un ko darīt Sevastopolē pēc riteņu zādzības?

Kāda tad bija mūsu pieredze un iespaidi, braucot cauri visai Krimas pussalai un kādi vēl piedzīvojumi, bez jau aprakstītās velosipēdu zādzības ar mums notika?

Neviens no mums tā īsti nezināja, kas mūs Krimā sagaidīs. Viss, ko zinājām, bija informācijas druskas no dažādiem avotiem, ceļā sastapto cilvēku stāstītais un ziņas, kas parādās masu medijos. Lieki piebilst, ka visa šī informācija bija ļoti neviennozīmīga, bieži pretrunīga. No cilvēkiem Latvijā, vēl pirms izbraukšanas un arī pēc tam dzirdamās runas attiecībā uz mūsu plāniem doties caur Krimu, pārsvarā bija skeptiskas (“jūs taču netiksiet tur iekšā”), delikāti brīdinošas (“labāk jau apdomājiet vēl kādus citus ceļus”) vai arī tiešākas (“jūs taču tur piekaus un savāks”). Tomēr, 31. oktobra gaitā izbraukuši cauri vairākiem Ukrainas armijas kontrolposteņiem, garām ierakumiem, kuri stiepās no ceļa līdz pat Melnajai jūrai, kā arī cauri ceļa posmam, kura abas malas vēstīja “Uzmanību, mīnēts!”, mēs nonācām pie Ukrainas-Krimas robežas. Virzoties gar aptuveni 6km garo smago mašīnu rindu, cerējām, ka mums nekādās rindās gaidīt nevajadzēs. Krievijas vīzā norādītais iebraukšanas datums bija 1.novembris, tāpēc uzjautājām smago rindas sākumā pie barjeras sastaptajam ukraiņu armijniekam ar prettanku raķešmetēju plecā, kur varam uzsliet telti. Parunājām arī ar tepat piebraukušajiem EDSO novērotājiem – moldāvu vīrieti, vecāku kundzi no Zviedrijas un jaunāku ukraiņu sievieti. Viņi pastāstīja, ka tālāk par šo punktu viņiem nav tiesību braukt, tāpēc īsti nevar mums pavēstīt, kā tur, otrā pusē ir, bet apstiprināja mūsu, pa ausu galam, dzirdētās aizdomas, ka, izbraucot no Krimas ārā uz Krieviju, mēs vairs nākamos piecus gadus nevarēsim iebraukt Ukrainā.

No rīta cēlāmies laicīgi, esot gatavi tam, ka robežkontrolē varam pavadīt daudz laika. Šo plānu nedaudz pabojāja Krimas pierobežas peles nakts laikā pastrādātais nedarbs – lai nokļūtu līdz velosomā noslēptajai maizītei, pele bija tajā izgrauzusi ievērības cienīgu caurumu, kuru pirms izbraukšanas nācās “lāpīt” ciet. Jāatzīst, ka pelei acīmredzot pietika ar maizīti, jo tā necentās tikt pie pārējiem pārtikas krājumiem, kas atradās nedaudz dziļāk tajā pašā somā. Soma tika veiksmīgi salabota un mēs bijām gatavi “iekarot” Krimas robežu.

Tikko pēc iebraukšanas Krimā - nelielā pilsēta Armjanska

Tikko pēc iebraukšanas Krimā – nelielā pilsēta Armjanska

Tā kā šī bija jau sestā diena pēc kārtas uz riteņiem, turklāt man un Laurai bija sākuši sāpēt ceļi, gribējām paspēt uz pēcpusdienas vilcienu, kas no pirmās pilsētas Krimā – Armjanskas varētu mūs nogādāt uz priekšu. Pašiem par lielu pārsteigumu, abām robežas pusēm – gan ukraiņu, gan krievu tikām cauri vienā pūtienā. Nekādām īpašām pārbaudēm pakļauti netikām, tikai atbildējām uz ierastajiem jautājumiem, kas mūsu somās un vai tur nav ieroču vai narkotiku. Tam, ka nav, robežsargi ticēja uz vārda, aizpildījām Krievijas imigrācijas papīriņus un varējām doties uz priekšu. Divritenis noteikti ir ātrākais robežu šķērsošanas līdzeklis, jo visām mašīnu rindām vari pabraukt garām un ar velosomu pārbaudīšanu neviens neķēpājas kā ar automašīnu bagāžniekiem.

Armjanskas dzelzceļa stacija

Armjanskas dzelzceļa stacija

Līdz Armjanskai jābrauc bija vien 10km, nonācām tur jau desmitos no rīta un līdz vilcienam vēl bija nepilnas četras stundas. Ak, jā, Krimā šobrīd viss notiek pēc Maskavas laika, tāpēc tomēr bija jau par stundu vēlāks. Tomēr pietiekami laika līdz vilcienam uz Džankoju. Stacijā tikām pie biļetēm un nelielas ekskursijas gida pavadībā pa Armjansku.

MIG-15 Armjanskā

MIG-15 Armjanskā

Kāda kundzīte, uzzinājusi, no kurienes mēs esam, uzreiz atminējās, kā savulaik (protams, Padomju Savienībā) bijusi Rīgā un kā tur paticis. Viņa pastaigājās ar mums kādu gabaliņu, izstāstot, ka pilsētas nosaukums cēlies no tā, ka te kādreiz bijis armēņu tirgus un citus vēsturiskus faktus. Pa ceļam satikām arī kādu kungu, kurš priecājās, latviešus redzot un izcēlās ar savām Latvijas pilsētu nosaukumu zināšanām. Apskates pēdējais objekts bija ēdnīca, kurā varot lēti paēst. Atvadījāmies no kundzes un devāmies iekšā. Tā kā mums bija vien ap 300 rubļu (5€), šī vieta nāca tieši laikā, jo ēst gribējās – ar brokastīm aizrāvušies nebijām, baidoties kavēties.

Vilciens izrādījās glaunākā eļektrička, kādā līdz šim bijām braukuši – apsildīta, ar kupejām līdzīgiem nodalījumiem un galdiņiem. Patiesībā, no eļektričkas te bija vien tik daudz, ka tā dēvē visus vietējos vilcienus, jo arī elektrības vadu te nebija – tas bija dīzeļvilciens un tika apkurināts ar oglēm. Nedaudz smieklīgi bija katrā pieturā klausīties iekāpušo tantiņu atsauksmes: “Ого, здесь тепло!” Tās bija tik identiskas, kā viņas iepriekš būtu to sarunājušas, lai mūs smīdinātu. Tā pienāca Džankoja, tad pārsēdāmies vilcienā uz Simferopoli un tur pēc tam uz Sevastopoli, kas bija mūsu šīvakara mērķis – bija sarunāts, ka dīvānsērfosim pie Andreja.

Monument to the Flooded Ships in Sevastopol

Piemineklis nogremdētajiem kuģiem Sevastopolē

Ja līdz šim kalnainākā pilsēta mūsu ceļā bija Kijeva, tad jau skatoties pa vilciena logiem, sapratām, ka nu šajā godā kādu laiku atradīsies Sevastopole. Attālums līdz Andreja mājām no stacijas bija vien 5,6km, bet, braucot ar riteņiem pa līkumotajām, brīžiem serpentīnveida ielām, beigās nobraucām 10km pa kalniem un pa lejām, nonākot vajadzīgajā adresē, krietni aizelsušies. Stāvot pie Kolobova ielas 21. mājas, konstatējām, ka kāpņu telpā iekšā netiekam un dzīvokļa numuru tāpat nezinām, bet mobilie sakari nedarbojas. Vakars pavēls, cilvēki vairs ārā vai iekšā pa durvīm neiet, nav pat iespējas kādam pajautāt, vai nezina, kur dzīvo Andrejs. Izstrādājam plānu, ka viens dežūrēs pie durvīm, bet divi dosies meklēt vietu, kur nopirkt vietējo priekšapmaksas sim-karti. Kā jau parasti ar plāniem – tiklīdz tie ir izdomāti, kaut kas mainās. Pa durvīm iznāca kāds vīrietis un stādījās priekšā kā Andrejs. Kādu brīdi jau bijām apsvēruši iespēju celt telti mājas pagalmā un dušoties zem notekcaurules, bet nu tikām gan pie siltām vakariņām, gan dušas un gultas.

Mobilo sakaru situācija Krimā šobrīd ir pavisam interesanta – Ukrainas mobilie operatori vairs nedarbojas, bet visi Krievijas operatori, izņemot vienu, vēl nedarbojas. Tam pašam vienīgajam pieslēgties var, tikai nopērkot vietējo sim-karti. Viesabonēšana nedarbojas ne Latvijas, ne Ukrainas, ne pat pārējiem Krievijas operatoriem. Sapratām, ka jānopērk divi vietējie numuri, lai varam savā starpā sakoordinēties, neesot kopā. Bet arī tas nemaz nav tik vienkārši – aizejot uz operatora MTS salonu, mums, lai varētu savā īpašumā iegūt priekšapmaksas starta komplektus, nepieciešama pase. Turklāt, ne kura katra, bet gan Krievijas Federācijas pilsoņa pase. Nu neko, ejam tālāk savās gaitās un vēlāk blakus tirgum pamanām kādu būdiņu, kas vēsta, ka tajā labo mobilos telefonus un logā ielikta arī lapiņa “Стартовые пакеты МТС”. Izmēģinām laimi – jautājam telefonu kaudzē sēdošajam vīrelim, vai, nebūdami KF pilsoņi, varam dabūt sim-kartiņas. “Vispār jau nevarat, bet no manis varat gan,” smīnot atteica vīrelis. Tā nu mēs ieguvām divus MTS starta komplektus, pat bez papildus uzcenojuma, tikai par 100 rubļiem gabalā.

D-I-Y Russian license plate

Ukrainas? Krievijas? Auto reģistrācijas numura zīme

Vēl no citām šī brīža Krimas infrastruktūras problēmām varētu pieminēt to, ka ar maksājumu karti nav iespējams norēķināties nekur. Vismaz, nevienā no vietām vai veikaliem, kur bijām mēs. Vienā lielveikalā, atsevišķā kasē terminālis, it kā bija, bet mūsu kartes nepieņēma. Līdzīgi kā ar sakariem, arī ar produktiem – Ukrainas produkti, kas maksāja lētāk, veikalu plauktos beidzas, bet Krievijas produkti vēl nav iedzīvojušies un ir dārgāki nekā ierasts, tāpēc to apgrozījums vēl nav pārāk liels. Preču cenas, protams, cēlušas ļoti jūtami. Vispār, labāk iepirkties doties uz tirgu.

St. Vladimir's Cathedral overlooks the extensive excavations of Chersonesus

Svētā Vladimira katedrāle Hersonesā

Esot Sevastopolē, šajās dienās pabijām arī slavenajā Hersonesā – senas grieķu pilsētas drupas, aptuveni 2500 gadu vecas. Šī vieta 2013. gadā ir iekļauta UNESCO “Pasaules Mantojumā” (Ancient City of Tauric Chersonese and its Chora) un ir paliekas no seno grieķu kolonijas. To mēdz dēvēt arī par ”Ukrainas Pompejiem” vai “Krievijas Troju”. Vieta, protams, ir skaista, gleznainajā Melnās jūras krastā var apskatīt tādas vēstures liecības kā seno nocietinājumu torni, romiešu amfiteātri un sengrieķu templi, kura kolonnas ir viens no atpazīstamākajiem Sevastopoli un Krimu raksturojošajiem attēliem. Apmeklētājam bez padziļinātas intereses par sengrieķu vēsturi, piemēram, man, gan šīs dažas kolonnas un nodrupušās sienas īpašu apbrīnu un sajūsmu neizraisīja. Tepat ir arī vēsturiski nozīmīgi, bet ne tik seni objekti – Hersonas zvans un Sv. Vladimira katedrāle. Lai arī vēsture ne tik sena, kā drupām, bet zvana stāsts tomēr man likās interesantāks.

The bell of Chersonesos

Hersonas zvans

Arī viens no Sevastopoli raksturojošajiem simboliem – ap 2,5t smagais 18.gs. izlietais zvans radīts no karā sagrābtajiem turku lielgabaliem un sākotnēji atradies Taganrogā, pilsētā, kurā tajā laikā atradās galvenā Krievijas jūras spēku militārā bāze. Nedaudz vēlāk par tādu kļuva Sevastopole, un zvans atbrauca uz šejieni. Nepilnu gadsimtu vēlāk, Krimas kara laikā zvanu kā trofeju sagrāba franči un nosūtīja uz Parīzi, kur to bija paredzēts atkal pārkausēt lielgabalu metālā. Tomēr, tas tika uzstādīts Parīzes Dievmātes katedrāles zvanu tornī. Taču jau 20.gs. sākumā, diplomātisku sarunu ceļā kā “draudzības un vienotības zīmi” Francija zvanu nodeva atpakaļ Krievijai un tas tika novietots jūras krastā šajā vēsturiskajā vietā kā signālzvans.

Piekrastes klintis pie Fiolentas - šeit Ukrainas krāsas neviens nespēj aizkrāsot

Piekrastes klintis pie Fiolentas – šeit Ukrainas krāsas neviens nespēj aizkrāsot

Tomēr, manās acīs viszīmīgākā lieta Sevastopolē tomēr ir Melnās jūras krasts, dzeltenās klintis kontrastē ar zilo jūru, nevilšus radot asociāciju ar Ukrainas karogu. Tā arī simboliski palikusi kā pēdējā vieta, kurā šis krāsu salikums redzams visā plašumā. Staigājot pa pilsētu, zelta-zilo salikumu vairs nevar ieraudzīt gandrīz nekur. Automašīnu numura zīmēm Ukrainas karodziņš ļoti bieži aizlīmēts ar parastu Krievijas karoga uzlīmi. Pie valsts iestādēm lepni plīvo Krievijas karogi, citas ir palikušas bez krāsām un simbolikas. Piemēram, policijas iecirknī uz stikla vēl var nepārprotami redzēt līmes pēdas Ukrainas ģerboņa formā. Krievijas krāsas vai simbolika vēl nav uzstādīti, tāpat arī pastā, kas tagad izskatās nospiedoši pelēks gan no iekšpuses, gan ārpuses, ja salīdzinot atsauc atmiņā dzīvīgi košās pasta nodaļas Ukrainas pilsētās, kurās bijām iepriekš. Vispār, visa līdz šim sastaptā Krima mums asociējās ar tādu kā pelēcīgumu, līdz Andrejs un viņa draudzene aizveda mūs līdz Fiolentas ragam, kur acīm pavērās pirmā gleznainā Melnās jūras krasta ainava. Kāpjot pa klinšu takām lejup uz krastu, viņi norādīja uz tādām kā nišām dažviet klinšu sienās, kur uz aukliņām karājās drēbes – tur cilvēki vasarās regulāri dzīvojot, bet esot arī tādi, kas pamanās tur nodzīvot arī ziemu. Pagaidām, 7. novembrī laiks gan mūs, gan šos ‘iezemiešus’ vēl lutināja un, staigājot apkārt vienā kreklā, izmantojām akmeņaino pludmali arī, lai pirmoreiz mūžā nopeldētos Melnajā jūrā.

A house on the cliff and cavemen home in the cliff

Alu cilvēku miteklis klintīs

Kā jau iepriekš aprakstīts, gadījās tā, ka dienā, kad bija plānots sākt kustēties ārā no pilsētas, pamodāmies jau par diviem velosipēdiem nabagāki, tāpēc arī mūsu tālākais ceļš pa Krimu aizkavējās. Bet, uz visu jāskatās no gaišās puses, jo sēdēšana un bēdāšanās tāpat šai situācijai nekā nepalīdzētu. Labāk ir saskatīt jaunas iespējas – iespēja atpūtināt sāpošos ceļus, iespēja arī man un Laurai izbraukt Krimas dienvidu piekrasti, gan jau ar autostopiem (pārpūlēto ceļu dēļ bija lemts, ka mēs divi ar riteņiem dotos atpakaļ uz staciju un atkal caur Džankoju brauktu līdz Feodosijai, tā neredzot gandrīz neko no dienvidu piekrastes). Nu bija arī laiks apskatīt vēl vienu vietu, par kuru jau mūsu Armjanskas kundze izteicās, ka tā esot vienīgā, kur Sevastopolē ir ko redzēt – 35. krasta aizsardzības bateriju. Šeit ir ierīkots diezgan iespaidīgs muzejs un memoriāls. Kopā ar gidu, var arī izstaigāt pazemes bunkurus un daudz ko uzzināt, turklāt ekskursija ir bezmaksas. Mums gan šis prieks gāja secen, jo visai atlikušajai dienai ‘vietas’ jau bija aizpildītas.

Bust stop of 35th Coastal Battery

Autobusa pietura pie 35. krasta aizsardzības baterijas

Entrance of the memorial complex

Ieeja memoriāla kompleksā

Pēdējā diena, ko pavadījām Sevastopolē, bija Lāčplēša diena. Protams, šeit 11. novembris ir tikai parasta diena, kas seko pēc Policijas dienas. Ņemot vērā, ka laikapstākļi bija pamainījušies uz auksto pusi, šajā dienā tematiski izdarījām ko varonīgu – gājām otrreiz peldēties Melnajā jūrā, ņemot līdzi Latvijas karodziņu un dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot” un radījām fotoveltījumu Latvijai. Pat šīs akcijas laikā nesaskārāmies ar nevienu pret mums negatīvi noskaņotu personu. Mums gan pajautāja, kas tā par dziesmu, bet atteica arī, ka nevienam nekādu iebildumu pret to nav. Arī jautājumi par karogu, kurš plīvo uz velosipēda, vienmēr ir saistīti ar to, ka cilvēki ir vienkārši grib pārbaudīt savas zināšanas vai uzzināt, no kurienes tas ir, nevis ar to, ka kādam tas izraisa nepatiku. Neiecietību noteikti izraisītu tas, ja mēs publiski izrādītu, ka mums nepatīk Putins vai Krievija, jo, vismaz Sevastopolē lielākajai daļai tomēr, šķiet, patīk tā valsts, kuras sastāvā viņi šobrīd ir. Bet, pret Latviju un latviešiem kā tādiem nevienam pretenziju nav.

A November swim in the Black Sea

Lāčplēša dienas pelde

Bija arī laiks izdarīt lietu, kas pēdējās dienās vienmēr tika atlikta, jo negribējām, vai nu apzināties, ka riteņu tiešām vairs nav, vai arī vienkārši, bija slinkums – jāsakrāmē manas un Lauras mantas mugursomās, lai saprastu, vai tās tur vispār var sakrāmēt un vai mēs ar šīm somām uz pleciem varēsim arī pakustēties. Andrejam mājās bija elektroniskie svari, ar kuriem es pēdējās dienās biju sācis intensīvi novērot sava svara izmaiņas un satraukties par pāris zaudētiem kilogramiem, bet nu bija pienācis laiks uzzināt, ka mana soma sver 22kg, bet Lauras – 30kg. Tā arī Lauras soma kļuva par manu, bet mana – par Lauras nastu. Bet, kā es varēju vienā diennaktī zaudēt divus kilogramus neko nedarot, joprojām nezinu. Ja zinātu, droši vien varētu uzrakstīt par to grāmatu un kļūt bagāts.

Autodaļas no laipnākajiem cilvēkiem pasaulē

Autodaļas no laipnākajiem cilvēkiem pasaulē

Armijas 'ciematiņš'

Armijas ‘ciematiņš’

Leave a Reply