Velobrauciens caur Ukrainas dienvidiem

Pirmkārt, mums ir jāatvainojas par lielo kavēšanos, raksts, kuru solījām 10. janvārī, nedaudz aizkavējās dažādu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ. Vēl joprojām dzīvojamies Tbilisi un mēģinām tādā vai citādā veidā sapelnīt naudu ekspedīcijas/ceļojuma turpinājumam. Nu jau kādu laiku visi trīs esam atraduši pagaidu darbiņus, kas palīdz papildināt mūsu budžetu. Par piedzīvojamiem Gruzijā rakstīsim tad, kad būsim tikuši galā ar līdz šim piedzīvotā aprakstīšanu, bet jau šobrīd ir jāsaka, ka par garlaicību Gruzijā mums pamata sūdzēties nav. Tad nu lūk, ilgi gaidītais raksts par ceļu no Odesas līdz Krimas robežai.

Atvadas no Odesas

Novembris tuvojās vēja ātrumā (kā mēs vēlāk noskaidrojām vēja virziens ne vienmēr bija labvēlīgs), un tas savukārt nozīmēja, ka ir laiks pamest viesmīlīgo Odesu, lai dotos Krimas virzienā. Ņemot vērā, ka Krimu šobrīd kontrolē Krievija, lai tur nokļūtu, bija nepieciešams saņemt Krievijas vīzu, kuru bez liekiem sarežģījumiem bijām saņēmuši vēl atrodoties Latvijā. Krimas un Krievijas apciemojumam mums bija atvēlētas tikai 30 dienas un tāpēc īpaši svarīgi bija līdz Krimas robežai nokļūt tieši pēdējā oktobra dienā. 27. oktobra rītā mēs bijām gatavi teikt pēdējo paldies Aļinai un viņas ģimenei, un doties ceļā.

20141027-Odessa_Crimea

From left – Dainis, Alina, Ivars and Laura. Alina, thank you very, very much!

Lai nokļūtu līdz Krimas robežai, mums priekšā atradās aptuveni 320 kilometru apšaubāmas kvalitātes Ukrainas asfalta. Lai maršrutu pieveiktu, laiks mums bija atliku likām – tieši 5 dienas un 4 naktis bija mūsu rīcībā. Tomēr – nekad jau īsti neko nevar zināt, un sēdēšana Odesā jau nedaudz bija ievilkusies, un tāpēc mēs laiku lieki netērējām un devāmies ceļā. Man personīgi nelielas raizes sagādāja veselība, jo pēdējo nedēļu Odesā biju pavadījis vārtoties pa gultu, sēžot pie datora un spēlējot videospēles – mani bija noķēris kāds draņķīgs vīruss, kurš nekādi negribēja mani laist vaļā. Man par lielu prieku, vīruss mani palaida vaļā tieši tajā brīdī, kad devāmies ceļā.

20141025-Odessa_Crimea

This is how I spent most of our time in Odessa.

Nakts pie Melnās jūras

Tikuši ārā no pilsētas, apstājāmies, lai papildinātu pārtikas, cigarešu un ūdens krājumus ceļmalas veikalā. Kamēr Ivars un Laura devās ķemmēt veikala plauktus (šis pienākums parasti pamīšus tiek uzticēts katram no mums), es kādam pavecākam vīram skaidroju, ka ar šiem velosipēdiem var braukt arī ar 30 km/h ātrumu, par ko viņš tiešām bija patiesi izbrīnīts.

20141027-Odessa_Crimea-2

Lovely cat guarding our bicycles on the outskirts of Odessa

Tuvojoties ziemas saulgriežiem un pēc pulksteņu sagrozīšanas dienas bija kļuvušas īsākas un tas, protams, atstāja lielu ietekmi uz mūsu ikdienu ceļā. Tumsa pielavījās klāt pārāk ātri, un jau ap plkst. 17.00 sākām meklēt vietu, kur pārnakšņot. Pirms telts vietas meklēšanas teicām pēdējās ardievas Odesai, stāvot Melnās jūras krastā, aptuveni 50 km attālumā no pilsētas. Pašiem nesaprotamu iemeslu dēļ tieši šis brīdis ir dziļi iespiedies mūsu atmiņā, ka viens no brīžiem, kad daļu no pierastās dzīves atstājām iepakaļ, lai dotos atkal jaunā piedzīvojumā. Laikam jau nebija tā, ka tieši 15. septembrī (dienā, kad devāmies ceļā) viss mūsu dzīvēs tik krasi mainījās, tās pārmaiņas notiek pakāpeniski, un pašam tās ir gandrīz neiespējami pamanīt. Tikai brīžiem var sajust tādu kā dīvainu atskārsmi, ka daļu no “sevis”, iespējams, esmu atstājis aiz “sevis”.

20141027-Odessa_Crimea-3

A bit before sunset next to the shore of the Black Sea

20141027-Odessa_Crimea-4

Odessa from far, far away

20141027-Odessa_Crimea-5

Laura keeping watch after our bicycles

20141027-Odessa_Crimea-6

Fancy a swim? No, not really!

Saule norietēja ļoti ātri, nedodot mums iespēju laicīgi sameklēt piemērotu naktsmītni. Situāciju papildus sarežģīja tas, ka mēs bijām pārlieku pieraduši pie Odesas komforta, tāpēc nolēmām plinti krūmos nemest un meklēt naktsmājas. Teorija bija gana vienkārša – mēs mēģināsim runāt ar vietējiem iedzīvotājiem, lūdzot iespēju telti uzsliet viņu pagalmā, ar cerību, ka viņi mums, iespējams, piedāvās vietu, kur pārnakšņot. Uz papīra viss bija vienkārši, bet praksē tik vienkārši tomēr nepadevās. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem padevāmies un nolēmām tomēr meklēt telts vietu. Ostas teritorijas apsarga brīdinājumos par to, ka jūras krastā šobrīd esot bīstami uzturēties, jo, sazin kādi klaidoņi un dubasāri tur klīstot apkārt, un piedevām, vējš pūšot no jūras, un tas nozīmē traki lielu aukstumu, mēs neklausījāmies. Vēl tikai atlika dabūt apkrāmētos velosipēdus garām aizslēgtajiem ostas teritorijas vārtiem. Arī tas mums izdevās pietiekami operatīvi un nedaudz pēc plkst 18.00 bijām jau nobāzējušies Melnās jūras krastā.

20141028-Odessa_Crimea

The best thing about our chosen campsite was that we could see huge ships entering the harbor

Nakts pagāja mierīgi, ja vien neskaita mežonīgo vēju, kas Melnās jūras piekrastē plosījās visu nakti. Patīkami pārsteidza tas, ka šoreiz, pārmaiņas pēc, nepamodāmies ar kondensātu pilnā teltī – trakajam vējam bija arī pozitīva ietekme. Laiku lieki netērējām un pēc vieglām brokastīm jau atkal bijām uz ceļa.

Vējš, ugunskuri un Ukraina

Nākamā diena atmiņā pa lielam ir iespiedusies ar šķietami iespaidīgo pretvēju un pastāvīgu cīņu ar iesnām. Pretvējš laikam ir pati kaitinošākā lieta, ar kuru mums ceļa laikā nācies saskarties. Visu pārējo diezgan viegli var pieciest, bet psiholoģiskā un fiziskā cīņa ar pretvēju man vienmēr ir bijis liels izaicinājums. Braucot kalnā tu zini, ka pārredzamā nākotnē sasniegsi virsotni, bet ar vēju nekad neko nevar zināt. Vējam neinteresē pilnīgi nekas, vējš tikai pūš sev pašam par prieku.

20141028-Odessa_Crimea-3

Wind, wind and wind again

20141028-Odessa_Crimea-4

Last kilometers of thus far the windiest day

Apbruņojušies ar tualetes papīra ruļļiem un pacietību, šo vēja dienu arī pievarējām, pārvietojoties ar vidējo ātrumu aptuveni 15 km/h. Nakti, kas izrādījās vēl aukstāka nekā iepriekšējā, pārlaidām ceļmalas krūmu pudurī. Nakts bija gana auksta, bet ne tuvu tik auksta, lai guļammaisos būtu jāsalst.

20141029-Odessa_Crimea

Trying to get rid of the excess water in our tent

No rīta mūs sagaidīja pelēkas debesis, bet, par lielu atvieglojumu mums, vējš bija pierimis, un mēs uzsākām dienas braucienu līdz nākamajam pieturas punktam – Nikolajeva (Mikolajiva). Uz priekšu tikām ļoti veikli – jau pusdienlaikā bijām aizminušies līdz pilsētas robežai (daļēji pateicoties hematogenam un īrisa konfektēm). Pilsētu apmeklējums bija gana īslaicīgs – pēc pusdienām vietējā picērijā, bloga papildināšanas, video publicēšanas un pastkaršu izsūtīšanas turpinājām ceļu. 29. oktobra nakti pārlaidām aptuveni 25 km attālumā no Nikolajevas – veiksmīgi izdevās atrast mazu meža strēli, kur iekārtojām nometni.

20141029-Odessa_Crimea-2

Ivars meditating

Pirmspēdējā oktobra dienā mums bija jāatgūst iekavētais, tāpēc īpaši laiku netērēdami, minām pedāļus cik spēka. Ukrainas dienvidu puses pilsētā Hersonā iebraucām pusdienlaikā. Pie pašas pilsētas robežas mūs sagaidīja dīvaina paskata auto, rotāts ar uzrakstu “самса”. Mums uzreiz tapa skaidrs, ka tas noteikti ir kāds mums nezināms belaša paveids, kuru arī steidzāmies nobaudīt. Secinājums – manas garšas kārpiņas, iespējams, nav tik izsmalcinātas, lai varētu aprakstīt kaut ko tik komplicētu kā samsa, bet jebkurā gadījumā man samsa garšoja. Varbūt ne katru dienu vēlētos to ēst, bet priekš izsalkuša velobraucēja ļoti laba uzkoda.

Hersona atmiņā palikusi kā pilsēta, kurā nav iespējams atrast strādājošu pasta nodaļu, kurā būtu iespējams nosūtīt pastkarti uz Latviju. Nebeidzamie pasta nodaļu meklējumi un citi mikrokonflikti rezultējās pirmajā gandrīz nopietnajā konfliktā. Ne vienmēr mums izdevās saskaņot viedokļus un mūsu ekspektācijas ne vienmēr sakrita, tāpēc Hersonā es biju tas, kurš uzpūties visiem vilkās nopakaļ, burkšķēdams, ka atkal kaut kas nenotiek pēc mana prāta. Bet uzpūtība un šķietamā konflikta tuvums aizgaisa līdz ar brīdi, kad devāmies prom no Hersonas, šķērsojot Dņepru (vareni majestātiska upe). Dienu noslēdzām, jau atkal nakšņojot ceļmalas krūmājos.

20141031-Odessa_Crimea

A decent camping spot not far from Crimean border

Krimas pierobeža

Oktobra pēdējā dienā sasniedzām Krimas pierobežu. Minoties pēdējos kilometrus pirms robežas, nelielu izbrīnu izraisīja salīdzinoši nelielā automašīnu satiksme. Vienīgas automašīnas, kas atradās uz ceļa, bija kravas furgoni, reti kad izdevās ieraudzīt kādu vieglo pasažieru automašīnu. Tuvojoties robežai, aizvien biežāk varēja ieraudzīt Ukrainas armijas nocietinājumus, tranšejas, karavīru manekenus un zemnīcas/bunkurus. Šoreiz fotografēt šos objektus neuzdrošinājāmies, zinot, ka šāda ziņkārība varētu tikt pārprasta. Jau aptuveni piecus kilometrus pirms robežpunkta sākās neskaitāmu kravas automašīnu rinda, kuras gaidīja iespēju nokļūt Ukrainas okupētajā teritorijā. No kravas auto šoferu teiktā sapratām, ka šī rinda vēl neesot pārāk gara, jāgaida esot tikai pāris dienas, rindas, kas bijušas pirms pāris mēnešiem, gan esot bijušas iespaidīgas.

20141031-Odessa_Crimea-3

Trucks waiting to get in Crimea

Iespējams, lielākais pārsteigums bija, ka daļa no pierobežas teritorijas ir mīnēta. Jēziņ, daļa no teritorijas bija mīnēta! Tas nozīmē, ka kāju noliekot nedaudz nepareizā vietā, var arī uzsprāgt. Sajūta, to redzot, tiešām bija biedējoša.

20141031-Odessa_Crimea-2

This is how the border territory looks like

Pēc nejaušas tikšanās ar EDSO novērotājiem (sveiciens Gunāram, kas gan savus OECD novērotāja uzdevumus veica vairāk uz ziemeļiem), mēģinājām atrast vietu, kur pavadīt atlikušo dienas daļu un pēdējo nakti. Mums galvenokārt interesēja tikai viens – lai vieta, kur mēs veidosim nometni, nebūtu mīnēta. Tādu vietu daļēji atrast mums izdevās, tā noteikti nebija mīnēta ar sprāgstošām mīnām, bet atkritumi un izkārnījumi gan bija gana. Žāvējām telti un guļammaisus, no tālbraucējiem diedelējām ūdeni, mēģinājām noskaidrot mistiskas metāla stieples pielietojumu (paspējām pat sabīties, ka tā ir kaut kāda spridzināšanai paredzēta ietaise) un veicām citas ne mazāk aizraujošas nodarbes.

Jau pirms izbraukšanas no Odesas bijām gatavojušies tieši šai naktij – 31.oktobris kā nekā ir Helovīns jeb Visu svēto nakts. Nav jau tā, ka kāds no mums šo dīvaino pasākumu kādreiz pa īstam būtu sapratis vai svinējis, bet tomēr šausmu filmas skatīšanās teltī bija tas, ko vēlējāmies izdarīt. Tātad pirms līšanas guļammaisos, mūsu omulīgajā teltī skatījāmies filmu “Blēras ragana”. Laikam lielceļa tuvums izjauca daļa no mirkļa burvības un nebija tik baisi, kā bijām iztēlojušies.  Baisākais pārsteigums mūs sagaidīja no rīta – žurkas bija izgrauzušas Ivara Ortlieb somā pamatīgu caurumu.

Par caurumu Ivara somā un piedzīvojumiem Krimā, rakstīsim tuvākajā laikā (šoreiz tiešām). Tad jau vēl tiksimies.

1 komentārs par “Velobrauciens caur Ukrainas dienvidiem

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #36 (02.02.-08.02.). | baltais runcis

Leave a Reply