Riteņošana Krievijā

Kaukāza osta

Pulkstenis rādīja jau krietni pēc pusnakts, kad prāmis piestāja Krievijas ostā “Kaukāzs” – visi tā pasažieri steidzīgi centās ieņemt vietas personīgajos automobiļos, autobusos vai kravas automašīnās. Es, kā vienīgais riteņbraucējs uz prāmja, biju gatavs doties pretī nezināmajam, tiklīdz prāmja vārti būs atvērušies. Es varēju tikai minēt, kas mani sagaida – cik kilometrus nāksies pieveikt, līdz beidzot varēšu dienas piedzīvojumiem pielikt punktu, un kāda būs ceļā satikto cilvēku attieksme pret plīvojošo Latvijas karogu.

Pirmie pārsteigumi mani sagaidīja jau ceļā no prāmja piestātnes līdz mūsu nometnes vietai. Izrādās, ka osta atrodas uz šauras zemes strēles, kas stiepjas vienpadsmit kilometrus Krimas virzienā. Tad nu, no tumsas un vēja nebaidoties, devos pretī Krievijas pamatteritorijai. Patīkami pārsteidza izmeklētās kvalitātes asfalta segums un ceļa apgaismojums, kas, iespējams, uzstādīts, lai nodrošinātu kravas un pasažieru transporta plūsmu, kas krietni pieaugusi pēc Krimas aneksijas. Šis salīdzinoši nenozīmīgais pārbrauciens atmiņā galvenokārt palicis drausmīgā vēja un vēlās stundas dēļ. Ceļa galā mani sagaidīja Krievijas policijas kontrolpostenis, kas mani uzņēma tiešām viesmīlīgi un ļāva ceļu turpināt bez liekiem jautājumiem. Pamāju ardievas policistiem (nu jau vairs ne miličiem) un devos meklēt ceļabiedrus – Ivaru un Lauru.

Screenshot 2015-03-12 14.11.30

Kaukāza osta un šaurā zemes strēle, kas ved līdz Krievijas plašajām zemēm

Vējs, lietus un, iespējams, grūtākā diena

Kamēr tikām galā ar vakara rituālu (lielāko daļu darba jau bija paveikuši Ivars un Laura), gulēt blakus dzelzceļa sliedēm devāmies neierasti vēlu – pāris stundas pēc pusnakts. Rīts (vairāk jau pusdienlaiks) mūs sagaidīja ar to pašu kaitinošo vēju, ar kādu biju centies sadzīvot iepriekšējā dienā. Pēc vieglām brokastīm un īsām atvadām es devos ceļā un jau pēc pāris minūtēm vēju gandrīz piemirsu – negaidīti vējš atnesa arī lietu. Kamēr es ceļa malā rakājos somās, lai atrastu lietus mēteli/jaku, palūkojos atpakaļ tieši īstajā brīdī, lai redzētu kā Ivars un Laura veiksmīgi nostopē mašīnu. Protams, prieks par viņiem, bet sirds tomēr nedaudz iesāpējās, ka man savā nelaimē nebūs ar ko dalīties.

Nedaudz salūzu jau pēc pāris kilometriem, nolēmu apmeklēt Baterejkas ciema veikalu, lai varbūt sagaidītu lietus mitēšanos vai vismaz vēja nomierināšanos. Bet varbūt tas bija tikai iegansts, lai uz kādu brīdi atliktu nenovēršamo cīkstēšanos ar elementiem. Veikalā nodrošināju provīzijas tālākajam ceļam – pudeli lieliska Krievijas miestiņa un pāris šokolādes batoniņus, kā arī palūdzu draudzīgo pārdevēju papildināt ūdens krājumus. Ieturot pelnītās otrās brokastis, pārmiju pāris vārdus ar vietējiem iedzīvotājiem par riteņbraukšanas plusiem, mīnusiem, briesmām un situāciju Latvijā. Lai arī cik ļoti man varbūt gribējās šīs otrās brokastis paildzināt, īpaši daudz laika es netērēju un devos vējā un lietū.

Lietus mitējās, bet vējš nebija tik “pretimnākošs”. Pirmo pozitīvo pārmaiņu piedzīvoju pēc kādiem desmit kilometriem, kad, laimīgā kārtā, mans ceļš pagriezās dienvidu virzienā. Prieks bija īslaicīgs, jo ilgi nebija jāgaida, lai ceļš veiktu nelietīgu kreiso manevru, nodrošinot man lielisku pretvēju. Tā tam būs būt, un tieši tajā brīdī arī zaudēju cerības uz atpestīšanu. Aptuveni šajā brīdī man arī izdevās nostrādāt dienas labāko “performanci”. Pēc pilnīga fizisku un psiholoģisku spēku izsīkuma apstājos ceļa malā, lai pārdomāto dzīvi, visumu un visu pārējo un papildus tam nolēmu pārbaudīt, vai kāds nav mēģinājis mani sazvanīt. Neviens, protams, to nebija mēģinājis, tāpēc zaudēju pilnīgu interesi par mobilo telefonu. Tikai aptuveni pēc divdesmit kilometriem atskārtu, ka telefonu esmu atstājis tieši vietā, kur biju iegrimis eksistenciālajās pārdomās. Tieši šī idiotiskā rīcība sagādāja man dienas nākamo piedzīvojumu.

Vai kāds no Jums man varētu lūdzu pateikt Ivara Krievijas telefona numuru?

Faktu, ka man ir pazudis telefons, konstatēju brīdī, kad izmisums bija sasniedzis nākamo apogeju un vēlējos vēlreiz pārliecināties cik tālu no manis, pie velna, atrodas Ivars un Laura. Šoreiz man tas neizdevās, pārbaudījis visas kabatas, konstatēju, ka telefona man vairāk nav, un tas savukārt nozīmē, ka man šajā brīdī nav nekādu iespēju sazināties ar ceļabiedriem un arī viņiem šādas iespējas nav. Lieki teikt, ka jutos izmisis.

Piestāju tuvējā benzīntankā netālu no Starotitatarovskas, lai bēdas remdētu dažāda veida bulciņās un kafijā un lai mēģinātu risināt situāciju. Man par lielu prieku, somās uzgāju savus rezerves telefonus un Latvijas SIM karti, bet, man par lielu nelaimi, nevienā no tām nebija saglabāts Ivara Krievijas telefona numurs. Plinti krūmos tik ātri vēl nebiju gatavs mest un nolēmu mēģināt sazvanīt radus/draugus Latvijā, lai noskaidrotu Ivara Krievijas numuru. Plāns kā māja, bet šoreiz es neiztiku bez veselas virknes sarežģījumu.

Pirmais, kuram nolēmu zvanīt bija viens no maniem super labajiem draugiem – Jānis Bičkovskis (visiem iesaku laiku pa laikam uzmest aci Jāņa profilam Facebook, jo tur laiku pa laikam iespējams uzzināt kādu līdz šim nezināmu dzīves patiesību). Sazvanīšana nekādas problēmas nesagādāja, un viņš solījās darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai Ivara Krievijas numuru sadzītu rokā. Solīts makā nekrīt, un, kā vēlāk uzzināju, Jānis šo man tik nozīmīgo uzdevumu uzticēja citam tikpat superīgam draugam – Valteram Brūnam (tiem latviešu valodā lasošajiem cilvēkiem, kam nav svešs izmeklēts lauku mazpilsētas humors, silti iesaku uzmest aci Valtera blogam). Pēc kādām trīsdesmit minūtēm Valters man paziņoja pavisam bēdīgu ziņu – Ivars nav uzticējis savu Krievijas numuru nevienam no saviem radiniekiem. Apzināti tika visi Valteram (Valters un Ivars ir savstarpēji pazīstami vēl labu laiku pirms man bija tas gods iepazīties ar Ivaru) un man zināmie Ivara radinieki, bet nekā, numurs vēl joprojām palika mistērija.

Šinī brīdī jau apsvēru variantu atmest ar roku numura medībām un meklēt vietu, kur pārlaist nakti. Prātā aplūkojot iespēju pārnakšņot tuvējos krūmos vienā guļammaisā, secināju, ka padoties vēl neesmu gatavs. Šajā brīdī man maģiskā kārtā izdevās astrālā veidā pieslēgties visiem Illuminati un Šabalas noslēpumiem – atcerējos, ka Laura Ivara telefonu bija izmantojusi, lai sazinātos ar saviem vecākiem. Tad nu man atlika tikai dabūt rokā Lauras vecāku telefona numuru. Šis uzdevums izrādījās daudzkārt vieglāks nekā Ivara vecāku medības. Pēc neveiksmīga mēģinājuma numuru sadzīt rokā, zvanot manai mammai, Lauras mammas numuru man izdevās uzzināt no Lauras draudzenes Anetes Apines (šoreiz saudzēšu Anetes privātumu). Sazvanīju Lauras mammu un īsziņā saņēmu Ivara Krievijas numuru. Misija izpildīta.

20141117-Road to Novorosysk_

Tā izskatās cilvēks, kurš ir gatavs mest to plinti krūmos

Sazvanījis ceļabiedrus, noskaidroju, ka viņi jau nometnes vietu iekārtojuši aptuveni 17km attālumā no manas atrašanās vietas. Piecreiz nospļāvos, sakrāmēju somas un devos ceļā. Mana detektīvizmeklēšana bija ilgusi vairākas stundas un atlikusī ceļa daļa man bija jāmēro tumsā un vējā – kas var būt labāks par to. Elsdams, pūzdams, spļaudoties un lamājoties es tos kilometrus pieveicu un nometnes vietā ierados jau pēc pulksten 23:00. Tā tiešām bija visnotaļ laimīga atkalredzēšanās.

20141118-Road to Novorosysk_

Latvijas Neatkarības dienas rīts mums atnesa patīkamu pārsteigumu – vējš bija mitējies

Mums visiem par milzīgu atvieglojumu, 18. novembris – Latvijas neatkarības proklamēšanas diena, bija bezvēja diena un šajā dienā man izdevās atgūt visu iekavēto. Laikam jau tā ir, ka citreiz vairāk atmiņā paliek grūtības, kuras izdevies pārvarēt, nevis brīži, kad viss notiek saskaņā ar plānu vai pat labāk. Astoņpadsmitais novembris noteikti bija diena, kad viss izdevās labāk nekā cerēts. Tam vislabākais pierādījums laikam bija tas, ka līdz mūsu dīvānu sērfošanas pieturas punktam nonācu tikai kādu stundu vēlāk par ceļabiedriem. Viss, kas palicis atmiņā, ir pusdienu maltīte ceļmalas ēstuvē, kur uzsāku iepazīšanos ar izteiksmīgo Gruzijas virtuvi, pirmā tikšanās ar Kaukāza kalniem pirms Novorosijskas un nobrauciens līdz pašai pilsētai.

20141119-Road to Novorosysk_

Piemineklis par godu Kaukāza kalnu sākumam

20141118-Road to Novorosysk_-3

Pirmie Kaukāza pakalni pirms Novorosijskas

20141118-Road to Novorosysk_-2

Novorosijskas tanks sagaida ceļotājus varoņu pilsētā

Mūsu piedzīvojumus Novorosijskā, Anapā un Krasnodarā lieliski aprakstījis Ivars, tas pats Ivars Brencis, kura sūtība nekad nav bijusi kļūt par elektriķi, tāpēc šoreiz centīšos neatkārtoties. Vēl jāpiemin tikai kāda kolorīta personība, kuru satikām vilcienā no Novorosijskas līdz Krasnodarai.

Krievijas bezbiļetnieks

Pēc iekārtošanās pasažieru vilcienā, kas mūs solīja nogādāt Krasnodarā, nolēmu izsmēķēt vēl pēdējo cigareti. Kur gadījies, kur ne, pie manis piesoļoja interesants tēls, kas dalījās ar savu slepeno plānu veikt braucienu bez biļetes, cerot, ka konduktore būs draudzīga un no vilciena viņu gluži ārā neizmetīs. Pēc šīs vaļsirdīgās atzīšanās, viņš vēl centās aizņemties pāris cigaretes. Es, kā lāga cilvēks, protams, dalījos ar ceļa biedru. Konfrontācija ar konduktori arī nebija ilgi jāgaida, bet “zaķim” izdevās tikt cauri sveikā – viņam talkā nāca kāda cita pasažiere, kas uzstājās viņa aizstāvībai. Bet mūsu jaunajam draugam laikam šķita, ka viņa brauciena liktenis vēl nav pietiekami izaicināts, kad viņš centās vilcienā sākt smēķēt vienu no manām cigaretēm. Tas, protams, nav atļauts un tika piedzīvota nākamā konfrontācija ar konduktori un papildus – vilciena policiju, bet tomēr arī pēc šīs kungam izdevās noturēties vilcienā.

20141119-Road to Novorosysk_-2

Ceļotājs iemidzis pēc konfrontācijas ar konduktori, policiju. Dziriņas baudīšana arī noteikti atstāja savu ietekmi.

Kronis visam laikam bija kolorītā džentlmeņa pēdējais uznāciens. Visu vilciena braucienu viņš dziļā slepenībā bija malkojis dziriņu, kas bija paslēpta viņa azotē. Kad bija pienācis šim kolorītajam ceļotājam kāpt ārā iecerētajā pieturā, dziriņas pudele, protams, nejauši tika atstāta iepakaļ. Šoreiz bija mana kārta iejaukties – paņēmu dziriņas pudeli, kuru kungs bija aizmirsis, un nogādāju to atpakaļ īpašniekam. Šādā veida privātīpašuma aizstāvēšana izsauca neviltotu sajūsmu no kādas pavecas vilciena pasažieres.

20141119-Road to Novorosysk_-3

Ivara ilgpilnais skaties

Pēc Krasnodaras dzelzceļš mūs veda tālāk uz Minerālūdens pilsētu. Šis, līdz šim ilgākais vilciena brauciens, atmiņā nav palicis ar gandrīz pilnīgi neko, laikam tāpēc, ka gandrīz visu braucienu pavadījām, guļot ērtās un ne tik ērtās pozās uz cietajiem un ne tik cietajiem vilciena krēsliem. Jāatzīmē, ka brauciens vilcienā no Krasnodaras līdz Minerālūdenim līdz šim ir bijis pēdējais vilciena brauciens un ceram, ka līdz Ķīnai tas tā arī varētu palikt.

Visam savs laiks un šoreiz laiks likt punktu. Kas notika pēc tam, kad pusdienlaikā izvēlāmies no vilciena Minerālūdens pilsētā, sekos nākamajā reportāžā no piedzīvojumiem Krievijā.

Leave a Reply