Velotūrisms Krimā, 2.daļa

Rīts Jaltā un velobrauciens “Gaiziņkalnā”

Kā jau Laura un Ivars perfekti norādīja – mūsu naktsmītne Jaltā nekādā veidā nebija ikdienišķa. Tāpat par ikdienišķu nekādā veidā nevarētu nosaukt piedzīvoto ceļā no Jaltas līdz nākamajai pieturas vietai – Melnās jūras piekrastes ciemam Solnechnogorskai. Viss jau bija iekavēts (viss rīta rituāls bija aizņēmis pārāk daudz laika un pulkstenis rādija jau 12.30), tāpēc papildus kavēties vairs nebija laika, bija jāsēžas uz velo un jādodas ceļā.

Pirms izbraukšanas no Sevastopoles biju cītīgi pētījis paredzētā maršruta karti, lai saprastu, kas mani tad tur īsti sagaida (īpaši reljefa ziņā). Šādam nolūkam par ļoti noderīgu palīgu var izmantot interneta vietni cycleroute.org. Tur gana vienkāršā un uzskatāmā veidā ir iespējams apskatīt izvēlēta maršruta reljefa profilu jeb, citiem vārdiem sakot, ir iespējams apskatīt, cik konkrētajā ceļa posmā kāpumu, cik tie ir gari un cik stāvi. Praktiski jau no tā pārlieku lielas jēgas nav, īpaši gadījumos, kad maršruts jau ir izplānots un nav reālas alternatīvas. Manā gadījumā tas vairāk kalpoja kā avots, kas vai nu apstiprināja manas šaubas, vai atviegloja/garlaikoja gadījumā, ja maršruts izrādījās plakans kā dēlis. Šoreiz biju izpētījis, ka nāksies vairākkārt cīnīties ar pauguriem, kas ir lielāki un stāvāki par Latvijas augstāko virsotni – Gaiziņkalnu.

Elevation

Reljefa profila braucienam no Jaltas līdz Solnechnogorskai

Tad nu, zinot, kas mani tur priekšā sagaida, atplestām rokām devos tam pretī. Pirmās padsmit minūtes pagāja, meklējot “īsāko ceļu” līdz lielceļam, kas, protams, izrādījās garākais un grūtākais. Tam sekoja mežonīgs nobrauciens, kad sajutos kā īsts Jaltas satiksmes dalībnieks, vēja pilni mati un acis pilnas asarām, cerība, ka bremzes izturēs un riteņi nenokritīs.

“Kalniem pāri citi kalni būs, ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli”

Un tad jau nobrauciens beidzas un sākas “uzbrauciens”. Laikam jau gana daudz ir rakstīts par manu cīņu ar kalniem un pauguriem, bet jāsaka, ka ar katru reizi tas iepriekš piedzīvotais šķiet nieks vien. Pirmie Moldovas pauguri, tad Krima un, visbeidzot, Kaukāza kalni – spēju un uztveres pieaugums vairāk atgādināja ģeometrisko, ne aritmētisko progresiju.

Lāča kalns

Uzreiz pēc pirmo pauguru pievarēšanas, skatam pavērās leģendārais Krimas piekrastes kalns Ayu Daga. Laura jau rakstīja par vienu no leģendām, kas skaidro kalna rašanās vēsturi, bet tā nebūt nav vienīgā. Saskaņā ar tikpat populāru un tikpat senu leģendu, Lāča Kalns tik tiešām ir bijis milzīgs lācis, kas ilgi klaiņojis pa Krimas kalnainajiem mežiem. Lācim esot tik ļoti iepatikusies netālu esošā ieleja, ka tas izdomājis noskatītajā vietā apmesties uz mūžīgiem laikiem. Pēc ilgās klaiņošanas lācis, protams, bija ļoti izslāpis un tāpēc esot mēģinājis savas neizmērojamās slāpes remdēt, padzeroties Melnās jūras ūdeni. Tas savukārt nav īsti paticis jūras dievam, kas, baidoties par to, ka lācis iztukšos visu jūru, esot pamatīgi sadusmojies un lielo lāci pārvērtis akmenī. Tā milzīgais lācis vēl joprojām sēž pie Melnās jūras, dzer jūras ūdeni un priecājas par brīnišķīgi skaisto Partenitas ieleju.

20141114-Cycling_Crimea_2

Leģendām apvītais guļošais lācis vai tomēr pieklusis vulkāns? Tas katram pašam ir jāizdomā

Lai nu kā tur būtu ar to lāča kalnu vai vulkāniskās izcelsmes kalnu, kaut kāda nezināma maģija tai vietai piemīt.

Nakts un serpentīni

Ivars un Laura, protams, mani bija jau apsteiguši, pirms es sasniedzu Aluštu, bet stopēšana viņiem vairs nevedās tik gludi un man izdevās viņus noķert pilsētas otrajā pusē. Šoreiz mana klātbūtne izrādījās veiksmīga, un, neilgi pēc manas ierašanās, viņiem izdevās apstādināt mašīnu, kas bija gatava viņus vizināt vismaz pāris kilometrus uz priekšu. Man nekas cits neatlika, kā turpināt iesākto ceļu uz velosipēda.

20141114-Cycling_Crimea_2-2

Krimas trolejbusu tīkls stiepjas gar lielu daļu dienvidu piekrastes

Laikam nebiju gana cītīgi pētījis karti pirms izbraukšanas, jo īsti gatavs nebiju tam, kas mani sagaidīja pēc Aluštas. Nogurums bija sakrājies tik liels, un kāpumi bija tik stāvi un daudzi, ka es attapos apstājoties, lai atpūstos ik pēc 100 metriem. Ilgi nebija arī jāgaida līdz tumsas atnākšanai. Brīžiem likās, ka man nekādi neizdosies sasniegt Solnechnogorsku, vienkārši tā atradās pārlieku tālu, man bija pārāk maz spēka un bija jau pārāk vēls.

20141114-Cycling_Crimea_2-3

Saule jau gatavojās rietam, bet man vēl bija jāpieveic vismaz 30km, lai nokļūtu līdz ceļa biedriem.

Šoreiz mani izglāba Raimonda Paula mūzika. Kā jau tipiskam latvietim, dziesma man deva spēku, un es ceļa malā, tā kā tāds muļķītis, skaļā balsī dziedāju Edgara Liepiņa izpildīto dziesmu „Lācītis”. Šis noteikti likās nedaudz amizanti tiem retajiem autovadītājiem, kuri šajā vēlajā vakara stundā brauca man garām. Bet nu, lai vai kā, tas man palīdzēja un Solnechnogorsku man izdevās sasniegt. Man par lielu prieku šoreiz mums izpalika telts būvēšanas prieki un nakti pārlaidām piejūras kempingā.

20141114-Cycling_Crimea_2-4

Edgara Liepiņa un Imanta ZIedoņa “Lācītis” man maģiskā kārtā palīdzēja

Deviņdesmit kilometri divpadsmit stundās

Piecpadsmitā novembra diena mums sākās nepierasti agri. Jau 7.30 bijām gatavi uzsākt dienu, kas man izrādījās garākā un grūtākā riteņbraukšanas diena Krimā. Nākamais pieturas punkts bija ieplānots netālu no Koktebel pilsētas. Naktsmītnes tur mums bija sarūpējusi Gundega – meitene no kaimiņu mājas (laiki, kad dzīvoju Mālpilī un kad Gundega dzīvoja kaimiņos, ir sen jau pagājuši, bet draudzība ir palikusi). Izrādās, ka Gundega ar savu vīru Anriju brīvdienas nereti ir pavadījuši Krimā, kur viņiem piederējusi maza vasarnīca. It kā jau viss forši, nevajadzēs nakti pavadīt teltī, bet, no otras puses, Koktebel pilsēta atradās aptuveni 90 km attālumā no Solnechnogorskas un nekas arī neliecināja, ka Krimas reljefs būs maģiskā kārtā mainījies. Daudz par šo prātot man nebija laika, jo laiks negaidīja, bija jāmin pedāļi.

20141115-Cycling_Crimea_2

Saullēkts netālu no Solnechnogorskas

Pēc neskaitāmiem serpentīniem, kalniem, pakalniem, Melnās jūras, pāris vieglām ceļmalas maltītēm, minētos 90 kilometrus man izdevās pievarēt. Vēl jāpiemin, ka šo posmu pilnīgi bez ārējas palīdzības man neizdevās veikt. Kādus desmit kilometrus pēc Sudakas, man palīdzīgu roku sniedza vietējais ceļa remonta darbinieks. Busiņa kravas kastes stūrim piesējām vecu pufaiku, vienu galu cieši turot labajā rokā, es kādu gabalu braucu bez pārlieku lielas fiziskas piepūles. Bet ar visu to diena bija ļoti nogurdinoša un Mongoļa un Pašas borščs un halva tieši tāpēc garšoja izmeklēti labi.

20141115-Cycling_Crimea_2-3

APēc neilgas pārdomu pauzes nolēmu neriskēt un šoreiz pelde izpalika

20141115-Cycling_Crimea_2-2

Gandrīz prefektas ganības. Vismaz skats ir izmeklēts.

Pēdējie kilometri Krimā ar velosipēdu, vilciens un prāmis

Krimas zelta rudens mums bija noslēdzies, sešpadsmitais novembris (un jau piecpadsmitā novembra otrā puse) mūs sagaidīja ar miglainu un slapju laiku. Mums tik vien atlika kā tikt līdz Kerčas ostai, lai ar prāmi pārceltos uz Krievijas Krieviju. Par šo ceļa posmu lielisku aprakstu ir sagatavojusi Laura, tāpēc centīšos neatkārtoties. Līdz Feodosijai nonācām ap pusdienlaiku un, ieturējuši kārtīgas pusdienas, bez liekas kavēšanās devāmies uz Vladislavivku, lai tur pārlaistu nakti un nākamajā rītā sēstos vilcienā, kas mūs nogādātu Kerčā. Mums par lielu, patīkamu pārsteigumu Vladislavivkā noskaidrojām, ka līdz rītdienai mums nemaz nebūs jāgaida – nākamais vilciens uz Kerču dodas pēc nepilnas stundas.

Bez liekiem sarežģījumiem nonācām Kerčā. Pēdējie 20 kilometri uz velosipēda man un maršrutka Ivaram un Laurai, un bijām gatavi sēsties prāmī, lai atrautos no Krimas. Iespaidus uz prāmja lieliski raksturo jau iepriekš sagatavotais raksts Facebook lapā. Vēl jāpiemetina, ka prāmju satiksme vēl joprojām ir vienīgais veids kā anektētajā Krimā nokļūt no Krievijas teritorijas. Izskatās, ka Putina kungs ir šo to ieplānojis, lai šo situāciju mainītu. Putins savas bērnības draugam un džudo partnerim Arkādijam Rotenbergam ir uzticējis tilta, kas savienotu Krieviju ar Krimu, būvniecību. Tiltu gan ir plānots pabeigt tikai līdz 2018. gadam, un, ej nu sazini, kā situācija būs mainījusies līdz tam brīdim.

20141116-Cycling_Crimea_2

Kā prāmi apkalpojošie darbinieki apgalvoja, esmu pirmais viņu redzētais velobraucējs uz šī prāmja

20141116-Cycling_Crimea_2-2

Kas mūs sagaida otrajā krastā?

Mierīgi sēžot prāmī, kas lēnām tuvojās Krievijai, arī beidzās mūsu piedzīvojumi Krimā. Par ceļu cauri Krievijai rakstīsim nākamreiz. Visu labu!

Leave a Reply