Irāna – velotūristu Meka

Cita Pasaule

Pirmās divas nedēļas Irānā pilnīgi noteikti bija pielāgošanās laiks, šķērsodami Armēnijas-Irānas robežu, bijām nonākuši citā pasaulē, un redzētais krietni vien atšķīrās no iepriekš piedzīvotā. Beidzot bija tāda sajūta, ka patiešām esam pavirzījušies diezgan tālu no mājām, un pat ikdienišķas nodarbes šeit tika veiktas citādāk. Neskatoties uz to, ka bijām neliela grupa cilvēku, starp kuriem bija tikai viena, neprecējusies meitene, cilvēki mūs sagaidīja ar atplestām rokām. Reizēm gan etiķetes dēļ ieminējāmies, ka Dainis ir mans brālis, taču neīstais laulības gredzens, ko biju iegādājusies Armēnijā drošības pēc, likās īsti nepieciešams vienīgi tad, kad devos kaut kur viena – bez pavadoņiem. Vai varētu būt vēl labāks laiks ceļošanai pa Irānu, kā divu nedēļu garās brīvdienas un persiešu Jaunā Gada svinības?!

Arriving to a party is a big event

Nereti mums ierodoties jaunā vietā skats bija apmēram šāds

Negaidītas tikšanās, spontānas viesošanās un fotografēšanās ar vietējiem ir tikpat liela daļa no Irānas, kā tējas dzeršana. Braucot ar riteni vai vienkārši staigājot pa pilsētām, bet vēl jo izteiktāk – mazos ciematos, es jūtu, ka nepārtraukti tiekam vēroti, un tā nebūt nav iedomāta paranoja. Irāņi ir tik tiešām pārsteigti redzēt ārzemju tūristus, un atklāta blenšana netiek uzskatīta par nepieklājīgu, irāņu pārsteigums sekundes laikā kļūst par prieku un uzreiz ieslēdzas izslavētā viesmīlība, kas ir tikpat neatņemama persiešu dzīves stila sastāvdaļa, kā rīsi un kebabs.

Irāņi mīl dejas un dejot (vīrietis dradicionālā apģērbā, Nowruz svinībās)

Irāņi mīl dejas un dejot (vīrietis dradicionālā apģērbā, Nowruz svinībās)

Viena no lietām, ar kuru nācās rēķināties, ir arī irāņu pārmērīgā viesmīlība – taarof etiķete, kas pavisam noteikti atšķiras no Eiropas un nereti arī ir nogurdinoša. Taarof ir daļa no Irāņu kultūras, sākot no garām laipnību apmaiņām un beidzot ar veikalnieka uzstāšanu, ka pirkums ir par brīvu. Lai gan pēdējais minētais atgadījums liek saprast, ka šai laipnībai nevajadzētu tikt uztvertai pilnīgi nopietni, nereti irāņi tiešām liekas ārzemnieku apburti un vienkārši vēlas, lai tūristu pieredze viņu valstī būtu pēc iespējas patīkamāka. Ar laiku “No taarof?” kļuva par vienu no visbiežākajiem jautājumiem, ko uzdevām vietējiem, lai pārliecinātos vai šī viesmīlība ir neviltota.

Turpinājums Ivara rakstam par Irānu:

Bijām dubultojuši riteņbraucēju skaitu Marandā, taču tas mainījās pārdesmit kilometru vēlāk, kad mēs un Maxime nolēmām izmest līkumu Orumiyeh ezera (vai vienkārši Urmia ezers) virzienā un arī apciemot Shabestar pilsētas angļu valodas skolotāju, kuru bijām satikuši iepriekšējā dienā. Mums bija jauns ceļa biedrs – francūzis Maxime, ar kuru kopā ceļojām līdz Teherānai un gājām vīzu medībās.

Bet Flo un Clement nolēma doties taisnā ceļā uz Tabrizu – Irānas Austrum-Azerbaidžānas provinces galvaspilsētu. Iespējams, izklausās nedaudz sarežģīti, arī mēs bijām nedaudz pārsteigti dzirdot “Laipni lūgti Azerbaidžānā!” biežāk nekā “Laipni lūgti Irānā!”. Lai gan dzīvojuši visu mūžu Irānā, liela daļa iedzīvotāju Irānas ziemeļrietumos sevi sauc vairāk par turkiem un azerbaidžāņiem. Lai gan oficiālā valoda ir persiešu (farsi), šeit cilvēki bieži runā specifiskā turku dialektā un kopumā gandrīz 20% no Irānas iedzīvotājiem mājās runā azeri-turku valodā.

Kā mēs kļuvām par lielām zivīm mazā dīķi

20150326-Marand-Tehran-4

Lielu daļu no laika ko pavadījām ar irāņiem aizņēma fotografēšanās

Kad ieradāmies Shabestar un sazvanījāmies ar paredzēto namatēvu, mūs sagaidīja skumjas ziņas – cietis autoavārijā vakar, drīz pēc mūsu satikšanas, viņš bija slimnīcā ar savu meitu. Irāņu auto vadīšanas stils ir līdz šim trakākais un pārgalvīgākais, kāds redzēts. Nolēmām iestiprināties pilsētā, un, tā kā bija tikai pusdienlaiks, doties līdz Urmia sālsezeram, pie kura varētu nakšņot. Pamanījāmies atrast vietu, kur darbinieks nerunāja angļu valodā, un pamanījāmies pasūtīt mistiskus burgerus, pāris minūtes vēlāk jaunietis atgriezās ar rokā izstieptu telefonu – līnijas otrā galā bija Mehdi (pārsteidzoši – arī angļu valodas skolotājs), viņš tūlīt būšot klāt un palīdzēšot visu nokārtot, sākot ar ēdienkarti un beidzot ar grafika izplānošanu mūsu viesošanās laikā.

20150325-Marand-Tehran

Slavenību dzīve – saldumu veikalā Kuzeh Konan

Izrādījās, ka Mehdi Kouzehkonani pats nāk no pilsētiņas ko sauc Kuzeh Konan, kurā mēs pavadījām divas dienas. Mūsu jaunais draugs bija ļoti apņēmies padarīt savu dzimto pilsētiņu par tūristisku vietu un izrādīja mums visas populārākās un labākās vietas apkaimē. Mēs apmeklējām vietējo keramikas darbnīcu jeb podnīcu un vairākus tirdziņus, Mehdi mūs informēja, ka Kuze-kunāna un tās apkārtne ir slavena visā Irānā ar saviem māla izstrādājumiem (vēlāk gan par to mēģinājām pārliecināties, un izrādījās, ka citi irāņi par mazo Kuze-kunānu neko nav dzirdējuši, taču, ņemot vērā Mehdi lielo apņēmību popularizēt savu pilsētu, tas kādu dienu varētu mainīties).

20150326-Marand-Tehran-2

Kuzeh Konan podnīcā skatījāmies paraugdemonstrējumus

Mēs apskatījām pilsētiņas restorānus, saldumu veikalu, vecāko koku pilsētā un plānoto parka projektu, pēc tam devāmies uz formālu tikšanos ar pilsētas mēru, ko, mums par pārsteigumu, Mehdi bija sarīkojis, lai mēs sniegtu savus padomus pilsētas attīstībā, lai gan nebūt nejutāmies kvalificēti komentēt. Pilsētiņā tik tiešām ārzemju tūristi bija reta parādība. Baidos, ka tik drīz arī nekas daudz nemainīsies, bet tas, pilsētiņas integritātes labad, varētu nebūt arī tik slikti.

20150326-Marand-Tehran-3

Urmia ezers

No tā, kas agrāk bijis lielākais ezers Vidējos Austrumos, vairs daudz pāri nav palicis – sekas pēc vairāku gadu sausuma un upju plūsmas novirzīšanas lauksaimniecības un privātai apūdeņošanai. Kā nekā – persiešu dārzi taču ir slaveni visā pasaulē.

20150326-Marand-Tehran-5

Urmia arī bijis viens no lielākajiem sālsūdens ezeriem pasaulē, taču tagad vietas, kur vēl ir palicis ūdens, atgādina vairāk tādu sāļu ūdens krātuvi vai dīķi bez dzīvības. Ūdens daudzuma izmaiņu pēdējo 30 gadu laikā vari apskatīt šeit.

20150326-Marand-Tehran-6

Nekad nezini, kur ceļš tevi novedīs nenovedīs

Uz Tabrizu vēlējāmies doties pa Maxime kartē iezīmētu nelielu ceļu, kas mūs vestu gar ezeru, vēlāk savienojoties ar šoseju, taču tikām atrunāti – tāds ceļš neeksistējot. Par laimi (vai nelaimi) bijām sagatavojuši arī plānu B, kas arī iekļāva braukšanu pa ceļu, par kuru neviens īsti daudz nemācēja teikt, taču bijām gatavi kādai avantūrai.

Braucām un cerējām, ka esam atraduši pareizo pagriezienu. Maxime kartē izteiksmīgu norādījumu nebija, bet Ivara GPS rādīja, ka dodamies nekurienes virzienā, tāpēc bijām nedaudz pārsteigti ieraudzīt vēl kādu pilsēteli. Kur pilsētiņas, tur ceļi, taču, kad izbraucām tai cauri, ceļš kļuva par paplatu taku, tad par nedaudz iebraukātām sliedēm, kas izzuda mālainā, tuksnešainā laukā.

20150327-Marand-Tehran

Šeit mūs panāca vietējie jaunieši, kas atsauca un apspriedās arī ar apkārtni zinošāku ganu, un mēģināja mūs atrunāt no došanās tālāk. Par iemeslu minēdami augsto ūdens līmeni un iespējamo purvu, bet visvairāk jau mums vajadzētu uzmanīties no “mežonīgiem zvēriem”, ko mēs varētu sastapt – tas būtu pārāk bīstami.

Mūsu iepriekšējā pieredze bija rādījusi, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr cenšas izpalīdzēt, taču nereti pārspīlē šādos jautājumos, jo vienkārši baidās par trauslo tūristu drošību. Nebija tā īsti pat vēl pusdienlaiks, tāpēc nolēmām izmēģināt savu veiksmi un doties pāri tuksnešainajam laukam. Diena izvērtās tiešām silta, un pavasaris noteikti bija sācies (pēc Latvijas standartiem – vasara).

20150327-Marand-Tehran-3

Sausās pļavas posms

Tuksnesis un sausā neauglīgā zeme palēnām pārtapa pļavā, un, visbeidzot, arī solītajā mālainajā purvā. Mināmies tam cauri, stūmām riteņus, kam rati bija sasprūduši ar mālu un dubļiem, taču pēc kāda laika atmetām cerības un pieņēmām sakāvi – pēc 20 km mīšanās uz riņķi, bija jādodas atpakaļ uz ceļu, jo ūdens beigas nebija saskatāmas.

Ja esi aizminies un nekur neesi nonācis, likdams tev atgriezties sākumpunktā – ceļš atpakaļ noteikti liekas garāks, vai vismaz man tā likās tobrīd. No ceļa uz lielceļu – bijām atkal satiksmē, kas īpaši saspringta Nowruz laikā, jo irāņi apciemo savus draugus un radiniekus šo divu nedēļu svinību garumā.

20150328-Marand-Tehran-3

Tabrizas panorāma

Tabrizas piepilsēta sākās jau labu laiciņu pirms pašas pilsētas, tāpēc varējām vien mīties un elpot neskaitāmo mašīnu izplūdes gāzes, neko darīt. Atkal bijām kļuvuši par nelielu vietējo iedzīvotāju atrakciju, kuri stājās ceļa malā, lai nofotografētos ar mums, par to pat saņēmām naudu (šeit gan jāpiebilst jau Ivara minētais – dāvāt svaigi drukātas banknotes Jaunā Gada laikā ir pieņemta tradīcija, un mēs nebūt nebijām uzsākuši jaunu biznesu “Foto par Naudu”, lai gan būtu varējuši.)

Riteņbraucēju meka

Irāna izrādījās valsts, kurā satikām visvairāk riteņbraucēju, daudzi no kuriem, līdzīgi kā mēs – devušies garākā velobraucienā vai pat plāno ceļojumu apkārt pasaulei un sākuši jaunu posmu savā dzīvē. Tāpēc vēl joprojām neesmu sapratusi Irāņu lielo pārsteigumu ieraugot velotūristus.

20150328-Marand-Tehran-5

Niko, Gilles un Anais dodas uz Musafir parku

Pirms došanās prom no Marandas, mūsu WarmShowers.org hosts Akbars pasniedza jau iepriekš sagatavotu sarakstu ar viņa draugiem citur Irānā (kas izrādījās riteņbraucēju entuziasti), tad nu, kā iebraucām Tabrizā, sazvanījām Hamedu, kurš mums palīdzēja atrast labāko vietu pilsētā kur apmesties – Ceļotāju parks (jeb farsi – Musafir parks). Apsargāts bezmaksas parks relatīvi pilsētas centrā, kas paredzēts tieši ceļotājiem, pietiekami vietas neskaitāmām teltīm, kā arī ar visām labierīcībām (tualeti, dušu, dzeramo ūdeni un virtuvi) un pat Wi-Fi, kas, priekš Irānas standartiem, pat strādāja diezgan labi (vidusmēra interneta pieslēgums Irānā var sagādāt milzīgas galvassāpes, ja centies publicēt rakstu un ielādēt kādu bildi, pilnīgi noteikti pietiek laiks izdzert kādu krūzi tējas gaidot).

Un šeit atkal pierādījās Irānas popularitāte velo-tūristu acīs, Musafir parkā satikām Niko no Austrijas; Anais un Gilles no Šveices un Kamran no Pakistānas.

Tabrizas labirinti

 

Tabriza ir slavena ar seno Zilo Mosku, Azerbaidžānas muzeju, Municipālo parku, Elgoli parku, garo gaisa vagoniņu, kas noved kalnos, taču viennozīmīgi vispopulārākā vieta pilsētā ir iespaidīgais Tabrizas bazārs. Tabriza atrodas pašā Zīda Ceļa sirdī un jau kopš seniem laikiem darbojusies kā nozīmīgs Vidējo Austrumu komerciālais centrs.

20150329-Marand-Tehran-4

Iespaidīgais, vairāku hektāru lielais tirgus ir viens no senākajiem Vidējos Austrumos un ir lielākais apsegtais tirgus pasaulē. Var stundām ilgi maldīties pa velvētajām bazāra ieliņām un telpām. Tas ir arī pārsteidzoši labi organizēts un iedalīts sadaļās, kas var funkcionēt arī kā mazāki bazāri, es pat nonācu pie secinājuma, ka orientēties tajā nav nemaz tik grūti, vai varbūt vienkārši jāpavada ilgāks laiks tā labirintos, lai sajuktu galva?

20150328-Marand-Tehran

tējas kalni

Ik pa laikam varēja redzēt kādu milzīgu ziepju vai pulvera maisu tieši blakus siera kalniem, taču pārsvarā tirgus produktu attiecīga izvietošana ir lielā cieņā. Garšvielu kalni, tējas torņi, milzīgi riekstu maisi un dateļu pārkrauti galdi atrodami vienuviet, bet vilna, apģērbs, ikdienas pekeles, kosmētika un sadzīves preces cituviet utt., arī rotaslietām ir pašām savs bazārs (īpaši populārs irāņiem ir zelts, un aksesuārus nēsā ne tikai sievietes, bet arī vīrieši – īpaši gredzenus).

20150329-Marand-Tehran-2

paklāju bazārā

20150329-Marand-Tehran

Tabrizas galvenais lepnums ir paklāji, arī tirgus slavenākā vieta ir persiešu paklāju bazārs, galvenajās ailēs atrodami zīda roku darbi, to cena nereti lielāka nekā mūsu ceļojuma gada budžets, taču iespējams atrast jebkāda dizaina izstrādājumu, jebkādā izmērā un katram pa kabatai. Lai gan paklāju iegāde mums pilnīgi noteikti nebija nepieciešama, klaiņojām apkārt – vairāk apskatīdami seno mūrnieku meistarību, ko pat vairākas zemestrīces pilnīgi nespēja nolīdzināt līdz ar zemi, un interesantos cilvēkus.

20150328-Marand-Tehran-4

Lidojošie paklāji vai riteņi?

Pēc pāris Tabrizā pavadītām dienām, nevarējām sagaidīt, kad dosimies tālāk un pat “ideālie” laika apstākļi mūs nenobiedēja, un mēs sākām peldēt un mīties Teherānas virzienā. Dažu iepriekšējo dienu karstums un saule likās kā sen redzēta mirāža, taču arī lietus kādreiz beidzas un tā izrādījās vienīgā īsti lietainā diena šī ceļojuma posma laikā.

20150331-Marand-Tehran-4

No kreisās – Mostafa, Maxime, Ivars, Laura un Dainis

Ceļš no Tabrizas uz Teherānu izvērsās piedzīvojumiem pilns, un pat ar vēlajiem rīta startiem, otrajām brokastīm, garajām dienas pauzēm, vakara viesošanos un pasēdēšanām, mēs braucām vidēji 100 km dienā, veicot distanci bez īpašas piepūles.

20150331-Marand-Tehran-2

Persijas krāsas – Maiden tilts netālu no Miyaneh pilsētas

Ceļa apstākļi bija ļoti labi, bijām izvēlējušies mazāko – 32. šoseju, kas lielāko daļu bija salīdzinoši kluss ceļš, jo tam paralēli stiepjas jaunākais lielceļš, no kura veiksmīgi izvairījāmies; ja arī gadījās kāda vējaināka diena, tad pretvējš pārlieku ilgi mūs neapgrūtināja, kā arī īpaši augstu kalnu kāpumu nebija. Maģiski lidojošie paklāji nebija nepieciešami – mums bija riteņi.

20150331-Marand-Tehran-3

īpaši bieži nesanāca celt telti un kempot Irānā, bet ja tomēr nācās, centāmies atrast kādu jauku vietiņu tālāk no ceļa

Jau pēc pāris dienām kopš izbraukšanas no Tabrizas, sāka kļūt patiešām silts, pat karsts, un mēs sākām meklēt pusdienlaika nodarbes. Puiši bija paspējuši jau kuro reizi saulē apdedzināties, bet man bija vienkārši karsti garajās drēbēs. Līdz šim ceļojuma laikā tas, ka lielākā daļa drēbju ir tumšas, likās praktiski, taču Irānā tas bija nedaudz savādāk. Vasara (vietējie gan to sauc par pavasari) sākas daudz ātrāk un melnas drēbes praktiskas ir tikai tad, ja vēlies īpaši ātri izkausēt šokolādi rīta siltajam dzērienam.

20150403-Marand-Tehran

vslēpjamies no saules. pusdienlaika aktivitāte – ping pongs

20150401-Marand-Tehran

Ar Red Crescent (Sarkanais Pusmēness) palīdzības komandu, kasm ūs ieraudzījuši piedāvāja ūdeni; tam sekoja tēja un saldumi; pēc kā sekoja pusdienas un visbeidzot arī masāža! labi pavadīta pēcpusdiena un slēpšanās no saules

Dabas diena

20150402-Marand-Tehran-4

Irāņiem ļoti patīk teltis, pikniki un došanās izbraucienos (ar mašīnu), taču neviena no brīvdienām nelīdzinās persiešu Jaunā Gada 13. dienai – Dabas dienai, kas iezīmē divu nedēļu garo svinību beigas. Mēs pamodāmies parkā Zanjan pilsētā starp neskaitāmām irāņu teltīm un kopā ar rindām pārpildītu mašīnu devāmies ārā no pilsētas. Ik pa laikam ceļa malās bija saskatāmas apmetnes, pārpildītas ar teltīm, griliem, un ģimenēm uz sedziņām un paklājiem (nereti Irāņi izbraucienos ņem līdzi arī īstus paklājus, ko ieklāt teltī vai izklāt uz zāles, lai justos kā mājās). Vari justies laimīgs ja Dabas dienā spēj atrast neaizņemtu koku vai krūmu, kur paslēpties no saules dienas vidū.

20150402-Marand-Tehran

Soltaniyeh drupas un UNESCO listētais debeszilais Doms un mauzolejs. (vēl viena karsta diena, kad ņēmām dienas vidū atpūtu no saules un riteņošanas)

Kad vakarpusē uzpildījām ūdens krājumus ceļa malā, lai drīz meklētu kādu skaistu teltsvietu, pie mums piebrauca pavecāks kungs uz motocikla, kurš bija pamanījis mūs braucam garām viņa dārza piknikam. Primitīvā angļu valodā mēs apmainījāmies ar pirmajām laipnībām un Misteram Reza pēc ilgas kaulēšanās izdevās mūs pierunāt pievienoties viņa ģimenes ballītei. Misters Reza izstaroja neviltotu vēlmi mūs uzņemt Dabas dienas izdarībās un neatlaidās atkārtot vārdus apmēram šādā savirknējumā: “Dārzs, tēja, ābols, dejas, ballīte, ģimene, Nowruz, draugs laba angļu valoda, nāc, tu viesis!” Man tas bija pārsteigums, ka vecāks kungs (ap 60 gadu vecumā), mazā Irānas ciematiņā mācījās angļu valodu, jo pat lielākās pilsētās jaunieši nereti nezināja pateikt īsti ne vārda.

20150402-Marand-Tehran-7

Iemēģinājuši slaveno un aizliegto persiešu pašmāju vīnu, Dainis un Maxime pat piekrita iziet uz deju plača, kas nepārtraukti bija okupēts ar vismaz dažiem entuziastiskiem irāņiem, bet sievietes skatās un applaudē

Tajā vakarā attapāmies Mr. Rezas dārza būdiņā, mācīdami viņam angļu valodu, mūsu namatēvs bija ļoti entuziastisks students, kā arī skolotājs un mācīja mums ne tikai farsi, bet arī iepazīstināja ar savu hobiju – opija pīpēšanu.

20150402-Marand-Tehran-8

Visi ceļi ved uz Teherānu

20150403-Marand-Tehran-2

Vēl vairāk kā 150 km līdz Teherānai, bet mašīnu plūsma ir nepārtraukta

Nākamā diena pēc Dabas dienas pilnīgi noteikti ir laiks, kad par visām varītēm izvairīties doties Teherānas virzienā, vai no došanās jebkur. Ceļi ir pārpildīti ar mašīnām un autobusiem, kas, pēc divu nedēļu ceļošanas apkārt, ved irāņus mājup. Mēs nolēmām tuvoties Teherānai pa mazākiem ceļiem, cerēdami izvairīties no saspringtās satiksmes, taču nesekmīgi – ceļš vienkārši izrādījās šaurāks un bez asfaltētas nomales, tā ka riteņbraucējiem nebija kur palikt.

Piestājām nelielā pilsētiņā Khorramdasht, kur satikām vīrieti, kas teicās esot izbijis profesionāls riteņbraucējs, taču pēc tā, ko redzējām un dzirdējām, kopā ēzdami pusdienas, nospriedu, ka tagad viņš ir vai nu viesmīlīgs pilsēteles mērs, vai sirsnīgs mafijas vadonis. Pirms atvadīšanās, uzpeldēja vairāki maisi ar pārtiku. Negaidīti mums tika arī sarunāta kontaktpersona – apmēram 40 km attālumā esošās pilsētiņas Sagzabad mērs mūs jau gaidīšot.

20150403-Marand-Tehran-3

Tikai Irānā var gadīties, ka tu minies pa ceļu uz kura ir intensīva satiksme un jau tā pilnās velo somās ar nevajadzīgu ēdiena daudzumu (kas noderētu vairākas dienas tuksnesī), vairāk kā 40 km ved arī dažas smagas stikla pudeles ar bezalkoholisko citronu un ananasu garšas aliņu, ko attopies dzerdama pilsētas domes sanāksmju zālē, kur pavadīsi nakti.

Pavadoņu drošībā

Nākamajā dienā, kad bijām paņēmuši pīppauzi ceļa malā, pie mums apstājās policija. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem saprasties farsi, ierēdņi pamanījās sazvanīt kādu paziņu, kas mācēja runāt krievu valodā. No telefona līnijas otra gala uzzinājām, ka policisti uztraucas par mūsu drošību un vēlas mūs eskortēt uz tuvāko staciju vai viesnīcu, ceļa satiksme esot pārāk bīstama riteņbraucējiem. Mēģinājām vairākkārt paskaidrot, ka esam uzmanīgi braucēji un arī pārdzīvojuši trakāku satiksmi (emm, piemēram, vienu dienu iepriekš) tomēr nespējām atbrīvoties no mūsu jaunajiem glābējiem. Tikām eskortēti kādus 25 km līdz pilsētai Safa Dasht, kur vienojāmies, ka pilsētā atradīsim vai nu hoteli, vai parku kur nakšņot.

Safa Dasht banda

Safa Dasht banda

Baudīdami tējas pauzi, mēs iepazināmies ar vairākiem jauniešiem un attapāmies, dodamies no viena pilsētas gala uz otru, spēlējam volejbolu un vēlāk kārtis (ir gandrīz neiespējami doties cauri pilsētām Irānā un neatsaukties uz kaut vienu fotogrāfijas lūgumu vai tējas ielūgumu, ja nevēlies aizvainot irāņu viesmīlību.) Vakaru pavadījām sarunājoties, dzirdot arī citus jautājumus kā “No kurienes jūs esat?” un “Cik tas un tas maksā tavā valstī?”, kas bija patīkami atsvaidzinoši.

Bijām jau ļoti tuvu Teherānai un nākamajā dienā pēc pāris stundām jau tikām iemesti karstajā lielpilsētas satiksmē – bijām nonākuši īstajos džungļos. Ar laiku pierod pie visa.

20150413-Marand-Tehran

2 komentāri par “Irāna – velotūristu Meka

  1. Laura

    Episks blogs! Turpiniet rakstīt, patīk jūsu ironija un humors, kas summējas ar noderīgu informāciju par valsti.

    Atbildēt

Leave a Reply