Teherāna – no Park-e Shahr līdz Park Abshar

Tieši divas nedēļas pēc iebraukšanas islama republikā, mēs bijām nonākuši tās pašā centrā – Teherānā – metropolē, kur dzīvo septiņreiz vairāk cilvēku kā visā Latvijā. Trīs niecīgie latvieši (un francūzis Maksims), ieradušies Pilsētas parkā (Park-e Shahr) nu vēl jo vairāk apzinājās savu mazumu, jo bija kā no laivas izmesti.

Mums nebija savlaicīgi izdevies atrast kādu, kurš mūs izmitinātu caur CS/WS, bet, pa ceļam visi stāstīja, ka Teherānā varēšot vienkārši doties uz kādu parku un uzcelt telti, Park-e Shahr tam esot lielisks. Pilsētas parks izrādījās nepavisam tāds, kurā būtu pieņemts vai atļauts celt teltis, un varējām tikai stāvēt un kasīt galvas par to, ko šonakt darīsim. Protams, kā jau vienmēr, viss beigās atrisinās, un šoreiz atrisinājumu sauca Rasūls. Pēkšņi uzrodas čalītis, kurš sāk kaut ko stāstīt par sava vectēva māju, kurā neviens nedzīvojot un kur mēs varbūt varot palikt. Parastā problēma – trešklasnieka angļu valoda – labākajā gadījumā liek mums izdarīt minējumus par to, ko viņš īsti saka, bet pašiem praksē pārliecināties, sekojot viņa mocītim, ir mūsu labākais rīcības plāns.

Dainis, Maxime and Rasoul - the unholy trinity of Tehran

Dainis, Maksims un Rasūls – Teherānas Vēja Brāļi.

Rezultātā šo un nākamās 4 dienas mēs visu laiku bijām paēduši – pareizāk, pārēdušies, jo tikām ‘adoptēti’ irāņu ģimenē. Reizē arī bijām nonākuši ļoti interesantā situācijā – mūsu irāņu Mammai ļoti patīk ceļotāji, ļoti patīk uzņemt un rūpēties par viesiem – nemitīgi tika atkārtots “relax, relax” un “besham, besham” (ko varbūt varētu tulkot apmēram kā “esiet jūs paši”) un nemitīgi tika nests ēdiens. Savukārt otru ģimenes pusi sastāda “angry daddy”, kuram nepatīk tūristi, kuram, šķiet, vispār nekas īpaši nepatīk. Visu 4 dienu viesošanās laikā šajā mājā, mēs (par laimi!) Angry Daddy tā arī neieraudzījām. Rasūls tikai paziņoja laikus, kad viņš ierodas un dodas prom. “Danger, danger, Angry Daddy time! Quieet!” Tad mēs saraujamies maziņi un ceram, ka dusmīgais tētis neienāks, spļaudams zibeņus pa kreisi un labi. Un nevienu reizi neienāca – šķiet, ka ģimenes galva ar pārējo ķermeni īsti kopā nedzīvo, viņš tikai ierodas savā alā – puspagrabstāvā un nemaz pie pārējiem nerādās. Galvenais, šo trolli netraucēt, būt klusiem un nerādīties pagalmā. Uzzinājām arī, ka tētis esot diezgan bagāts, viņam pat ir otra – jaunāka – sieva Kaspijas krastos. Rasūla māja atrodas arī salīdzinoši tuvu viena no Irānas augstākā līdera Ali Khamenei dēlu dzīvesvietai, tāpēc, dodoties un nākot, parasti jutāmies kā spiegi un centāmies nemanāmi izslīdēt pa mazajām ieliņām, slēpjoties no apkārtējo acīm. Likumsargi vai ar valsts iekārtu saistīti cilvēki nedrīkst uzzināt, ka ārzemnieki paliek pie vietējiem – abām pusēm tas varētu radīt problēmas.

How many of these can you play?

Cik no šiem proti spēlēt tu?

Pirmās divas naktis viesojāmies pie Rasūla brālēna Sohraba – kokmeistara un sirdī mūziķa. Bet, islama republikā kā mūziķim viņam neesot kur izpausties un kā nopelnīt. Jaukajā un radošajā dzīvoklītī paštaisītas mēbeles (galds, krēsli – vai mēs vēl esam Irānā?), pie sienas vairāk nekā 10 mūzikas instrumentu, kurus visus viņš arī pārvalda. Arī persiešu santurs, pēc izskata līdzīgs koklei, taču tas ir sitamais stīgu instruments. Izrādās, latviešiem arī tāds ir – cimbole.

4 kilometri saldējuma. Kad saldējums tuvojas beigām, ir skaidrs, ka tuvākajās dienās vairs saldzīti negribēsies.

4 kilometri saldējuma. Kad saldējums tuvojas beigām, ir skaidrs, ka tuvākajās dienās vairs saldzīti negribēsies.

Kopā devāmies naksnīgā izbraucienā pa Teherānu, 6 cilvēki ne gluži par lielu auto nosaucamajā VW Golf, ēdām ‘kilometra’ saldējumus (nekad nebūtu domājis, ka tik garš saldējums ir iespējams, ka es tik lielu saldējumu jelkad varētu apēst un ka man varētu tik ļoti negribēties ēst vēl saldējumu, kā pēc šī apēšanas). Izstaigājām takas Darband – kalns un rajons Ziemeļteherānā, kur agrāk bijis patstāvīgs ciemats, kuru pilsēta ir ‘apēdusi’ un tagad tas ir vairāk kā tūrisma objekts, ar neskaitāmiem ūdenspīpju restorāniem un želejotu augļu tirgoņiem. Pakāpjoties pa kalnu uz augšu, pavērās lielisks skats no augšas uz šo visu, kā klintī iecirsta pilsētiņa ar daudz krāsainām gaismiņām, gluži kā dārgakmeņu dzīsla akmenī.

Shiny gems of Darband.

Mirdzošais Darband ciematiņš.

If Darband does not come to Tehran, Tehran comes to Darband.

Ja Darbanda neiet pie Teherānas, tad Teherāna nāk pie Darbandas.

Ar irāņu viesmīlību bijām jau pazīstami, bet Rasūls, viņa draugi un Mamma to pacēla jaunā līmenī – bieži pirms tam saskārāmies ar to, ka viesmīlībai ir tāda uzspēlētības un savtīguma piegarša, bet šeit tiešām varēja just neviltotu prieku un sirsnību, kas no viņiem visiem plūda mūsu virzienā.

Our Iranian Mum - Zari. Angry Daddy is gone, so we are free to go out in the yard.

Dusmīgais tētis ir prom, mēs atkal drīkstam elpot un iziet pagalmā. Vidū – mūsu irāņu Mamma – Zari.

Taču Rasūls devās brīvdienās uz Taizemi un mūsu tālākais liktenis atkal kļuva neskaidrs – bet, šķiet, ka Teherānā atliek tikai aizbraukt uz kādu parku un viss atrisināsies. Bijām sarunājuši, ka riteņus varēsim nolikt mājas autostāvvietā pie Tabrizas Hameda paziņas, kurš dzīvo blakus Park Abshar – izmitināt gan viņš mūs nevar, bet parkā taču var celt telti! Otrais izbrauciens ar riteņiem un somām pa Teherānu, ārā nenormāls karstums, turklāt mums jābrauc uz ziemeļiem – Teherānā tas nozīmē – kalnā. Un ar Teherānas mērogiem un ielu labirintiem mums ceļš līdz galamērķim izvērtās 19km un 3 stundu garš.

Teherānas satiksme galu galā izrādījās pat ne tik baismīga, kā biju iedomājies. Varbūt jau kaut kāds pieradums pie haotiskuma uz ielām, dzīvojot trīs mēnešus Tbilisi, vai arī vienkārši tāpat kā bija pārāk dzirdēts un sadomāts par gruzīnu viesmīlību, tāpat ar Teherānas satiksmi. Mašīnu, protams daudz. Ļoti daudz. Teherānas infrastruktūra esot paredzēta 700 tūkstošiem auto, bet praksē braukājot vairāk nekā 3 miljoni. Bet, ja par kaut ko bija neliels kultūršoks, tad nevis par mašīnām, bet par mocīšiem. Pilnīgi iespējams, ka ir arī kāds miljons motociklu. Iedomājamies pilsētu, saliekam tur tos trīs miljonus mašīnu, 7 miljonus cilvēku, iegūstam ļoti piepildītu vietu. Bet mocīši aizpilda visu atlikušo vietu, kura praktiski neeksistē. Un tā viņi arī brauc – pa ietvēm starp gājējiem, pa vienvirziena ielām pretējā virzienā, pa autobusu joslām, starp mašīnām. Ja kaut kur ir sprauga, pa kuru var iziet gājējs, pilnīgi noteikti tur var izbraukt arī mocītis. Braucot uz Park-e-Shahr šo redzēju visā pilnībā – mocīts izlīda starp diviem autobusiem tā, ka viņam bija jāizgroza stūre, lai neaizķertos. Un nav jau tā, ka tas viss notiek ļoti lēni un visas iesaistītās puses gandrīz stāv uz vietas. Neviens arī pat acu nepaceļ, kad viņam uz ietves dažu centimetru attālumā pabrauc garām motocikls. Te tā ir norma, kas no malas īsti normāla neliekas. Bet te prātā nāk situācijas Rīgā, kur cilvēki lamājas un palecas, kad ierauga, ka no viņa pāris metru attālumā atrodas riteņbraucējs.

Some cars on the streets of Tehran.

Dažas mašīnas. Lielākā daļa no tām – Peugeot.

Luksofori arī attiecas tikai uz mašīnām. Un luksofori ir otrā lieta, kas radīja neizpratni satiksmē. OK, ir parastie zaļš-sarkans, bet ļoti daudz ir tādu, kuros vienkārši mirgo vienā virzienā dzeltenais un otrā sarkanais. Un tas tā ir paredzēts, nevis kļūda vai pagaidu nepareizība. Turklāt krustojumi pietiekami lieli. Visus, kas veic neskaitāmos kreisos pagrieziena manevrus, šķiet, vada pats Allāhs. Nekādu loģiku tajā, kā te brauktu mašīnas arī pirmajā piegājienā saskatīt neizdevās, tad nu pārliecinājāmies, ka braucam pāri blakus mašīnai, kas arī brauc taisni un cerējām uz izdošanos. Mums vēlāk paskaidroja tā: ceļu nozīmi nosaka pēc tā, kura iela platāka (ļoti labs un zibenīgs acumērs nepieciešams, lai brauktu) un dzelteni mirgojošais luksofors nozīmē “brauc uzmanīgi!”, bet sarkani mirgojošais “brauc ļoti, ļoti uzmanīgi!!”. Perfekti.

Bet tomēr, šajā visā haosā un likumu ignorēšanā valda kaut kāda zināma džungļu kārtība un miers. ‘Road rage’ nepastāv, atšķirībā no citām valstīm, avārijas neredzējām, un tad, kad tu pats akceptē notiekošo un aizmirsti pilnīgi visu, ko esi mācījies autoskolā, vari pilnvērtīgi braukt satiksmē un, dīvaini, bet justies pat droši.

Dainis is trying to blend in the surroundings of Park Abshar, trying to remain unseen by the Guard.

Dainis izmanto viltīgu maskēšanās tehniku, lai paslēptos no Abshar parka sarga.

Atpakaļ pie ceļojuma uz Park Abshar, kāds gan pārsteigums galā! Tas atkal neizskatījās tāds, kurā varētu celt telti, arī apsargs, kurš īpašā parksarga uniformā te dežurē, deklarēja: “No chador!” Tā nu mēs atkal vakarā esam parkā un mums nav, kur palikt. Šoreiz uz divām dienām nonācām citā irāņu ģimenē Teherānas ŗietumu priekšpilsētā, pēc tam uz vienu nakti pie ārsta pilsētas austrumu pusē, bet paralēli, dienās uzturoties parkā, sadraudzējāmies arī ar apkārtējo māju iedzīvotājiem un pakāpeniski atkal tikām adoptēti ģimenē – pie Siminas un viņas vīra. Ieguvām jaunu nakšņošanas vietu – autostāvvietas stāvā zem Siminas mājas atrodas liela, tukša telpa, ko dažreiz izmantojot kādām sapulcēm, skatēm vai darbnīcām. Protams, arī tradicionālas persiešu brokastis, pusdienas un vakariņas mums bieži tika nodrošinātas. Bezmaksas ēdiens Teherānā kļuva no privilēģijas par pienākumu.

A day-picnic together with the Lady Committee of Park Abshar.

Pusdienu pikniks kopā ar Abshar Dāmu komiteju.

A night-picnic together with Simin, her husband and daughter.

Nakts pikniks ar Siminu, viņas vīru un meitu.

Park Abshar jeb Ūdenskrituma parks atrodas Teherānas ziemeļu daļā. Braucot no dienvidu puses, līdz ar kāpumu kalnā, kāpj arī iedzīvotāju dzīves līmenis un atalgojums, ko viņi saņem. Visi irāņi, ko iepazinām šeit, šķita pietiekami labi pārtikuši. Tajā pašā laikā, viņi visi bija ļoti vienkārši un cilvēcīgi – nejutām, ka uz mums kāds noskatītos no augšas.

Simina – apģērbu dizainere, kura ikdienā, lielākoties, šķiet, ar strādāšanu nenodarbojas, bet rīko piknikus ar ģimeni un draugiem un rūpējas par to, lai mēs nogaršotu visus iespējamos irāņu virtuves ēdienus. Viņas catchphrase, sazinoties ar mums bija: “Don’t eat anything! I will prepare Persian breakfast/lunch/dinner for you!” Un stieptais tonis ar irāņu akcentu vienmēr lika pasmaidīt, kad viņa to teica. “Ivāāāārs! It is goooood for youu!”

Mr.Majid – Siminas vīrs, baņķieris. Klusais tips, bet var jau būt, ka tas tā likās tāpēc, ka viņš vienkārši nerunā angliski. Katru pirmdienu dodas staigāt pa kalniem ar pārējiem baņķieru draugiem, arī mēs ar Lauru vienā šādā ‘mountineering’ gājienā piedalījāmies. Pastaiga gan izrādījās daudz vieglāka un īsāka, kā sākumā izklausījās.

Ivars and his banker friends go out hiking and find the most beautiful bush of Tehran.

Ivars un baņķieri ir atraduši pašu skaistāko krūmu visā Teherānā.

Mehdi jeb “Civilinžinieris” nodarbojas ar māju būvēšanu un pārdošanu. “Ieguldi miljonu, dabū atpakaļ divus miljonus.” Esot jau pāris miljonus (dolāru, ne riālu) iekrājis, plānojot tikt līdz kādiem pieciem un tad pārcelties dzīvot citur, piemēram, uz Kanādu. Viņš ļoti labi runāja angliski, un sarunas ar viņu bieži iestūrēja filozofiskā gultnē. Sacienāja arī mūs ar Tuborg (alkoholisko) alu, kā arī ļoti labi spēlē triktrakspēli.

The Civil-Engineer tutors Laura and Maxime in backgammon.

Triktrakspēle esot ‘backgammon’ jeb nardu latviskais nosaukums.

Mr.Nader jeb “Menedžeris”– viens no Siminas mājas pārvaldniekiem, sākumā mums likās, ka mēs viņam nepatīkam, jo, pēc tam, kad bijām pavadījuši nakti pagrabstāvā, dzirdējām runas, ka mājas menedžerim nepatīkot, ka mēs tur paliekam, bet izrādījās, ka tas ir cits mājas pārvaldnieks, un Naderam mēs patīkam. Viņa seju parasti rotāja tāds noslēpumains smīns, un viņa kopējais tēls piestāvētu kādam mafiozam. Kad vēlāk jautājām, vai viņš nav no mafijas, viņš tikai noslēpumaini smējās un neko neatbildēja.

"The Manager" is the one sitting in the middle. The Don sits while his henchmen take orders.

Mājas un mafijas menedžeris sēž un pārdomā, no kuriem rīsu laukiem vēl nav iekasētas nodevas.

Nadi jeb “Sardziņš” – ļoti jauks onkulis, kurš strādā par sargu mājā, kurā turējām savus riteņus. Angliski nerunā ne nieka, bet ar viņu mēs vienmēr sapratāmies bez vārdiem, pat bez žestiem. Nemitīgi jutāmies vainīgi par to, ka mēs viņu trobelējam, jo viņam katrreiz jātaisa vaļā vārti un jāslēdz telpa, kurā glabājās riteņi.

Vēl jau bija arī parka sargs, kurš vienmēr defilēja apkārt savā uniformā, kārtoja cepuri un satraucās par mūsu drošību, pasarg’ die’s, lai tikai mēs neiedomājamies palikt parkā pa nakti. Bija irānis ar Kanādas pilsonību, kurš parkā pīpē zāli un izlēmis labāk dzīvot Irānā, nevis Kanādā, jo te dzīve ir vieglāka. Vai irāņu onkulis, kuru parasti gadījās sastapt vakaros, sportiski soļojot apkārt un kuram katru reizi bija kāds stāsts no pagātnes kabatā, piemēram, par to, kā bija dusmīgs, kad astoņdesmitajos tika aizkavēts lidostā uz 40 minūtēm, jo viņam pasē bija Ukrainas vīza, kura nebija tikusi izmantota.

Kamēr menedžeri skaidroja, kuram mājā lielāka ietekme, mums izdevās arī tomēr atrast CS hostu un nedaudz vairāk nekā nedēļu padzīvojām dzīvoklī pie četriem jauniešiem. Šis bija viens no vīzu gaidīšanas periodiem, kura laikā, it kā varēja, var būt – vajadzēja, vairāk kaut kur doties, kaut ko apskatīt, bet gribējās tikai sēdēt, smagi pūst un neko nedarīt. Centāmies rakstīt blogu un vērojām dzīvokļa saimniekus – Sadegh, Hadi, Meysam, un Milad. Pa laikam braucām uz Siminas piknikiem parkā.

A little dinner at Sadegh's place.

Nelielas vakariņas pie Sadegh.

Teherānā kopā mēs pavadījām vairāk nekā trīs nedēļas, no kurām lielāko daļu laika veltījām neauglīgajiem un nogurdinošajiem vīzu jautājumiem, kuru kopsavilkumu varēs lasīt kādā no nākamajiem ierakstiem, bet, pa vidu izrāvāmies arī dažās brīvdienās uz nedaudz “tūristiskākām” Irānas vietām.

1 komentārs par “Teherāna – no Park-e Shahr līdz Park Abshar

Leave a Reply