Isfahāna un Šīrāza/Persepole – stopēšanas pieredze Irānā

Visi irāņi kā viens nemitīgi mums borēja, ka Isfahāna un Šīrāza mums ir noteikti jāredz, tā, kamēr tika gatavota Kazahstānas vīza, izrāvāmies no Teherānas vilinājuma tikai ēst un neko nedarīt un devāmies turp. Braukt ar riteņiem 940 km vienā virzienā līdz Šīrāzai vai pat 450 km līdz tuvākajai Isfahānai aizņemtu pārāk daudz laika, bet braukt visu ar autobusu nebūtu mums pa kabatai naudas taupīšanas režīmā. Izlēmām par labu nakts autobusam līdz Isfahānai (270000IRR (~7,7€) par vienu biļeti), bet ceļā līdz Šīrāzai un pēc tam atpakaļ uz Teherānu izmēģināt laimi stopēšanā.

Piecos no rīta attapāmies Isfahānā, nevarētu teikt, ka labi izgulējušies un nu gatavi visu dienu staigāt un apskatīt pilsētu. Pirmais uzdevums arī bija pagarināt vīzu, kas beidzās neveiksmīgi, tikai padarot mūs vēl vairāk ar dzīvi neapmierinātus. Viss brauciens bija arī tāds kā lēciens tumsā, jo neņēmām līdzi nekādas mantas gulēšanai, tajā pašā laikā, naktsmājas tā īsti sarunātas mums arī nebija. Bet tas Irānā vienmēr atrisinās pats no sevis. Dienai tikai nupat iesākoties, sapratām, ka spējīgi tūristi mēs nebūsim, un iespēja paviesoties pie irāņa tiešām parādījās.

Naqsh-e Jahan laukums un skats uz Masjed-e Shah - Šaha mošeju.

Naqsh-e Jahan laukums un skats uz Masjed-e Shah – Šaha mošeju.

Naqsh-e Jahan Square and the view to one of the entrances to Isfahan Bazaar, and Dainis and Laura, taking a power-nap.

Naqsh-e Jahan laukums un skats uz vienu no ieejām Isfahānas bazārā, kā arī uz snaudošiem latviešiem..

Pirms tam, paspējām izmest tikai nelielu līkumiņu pa pilsētu un iemaldīties galvenajā apskates objektu vietā – Naqsh-e Jahan laukumā – vienā no ar vēsturi bagātākajiem pilsētu laukumiem pasaulē. Neesmu īsti kompetents, un nav arī īsti vajadzības aprakstīt vēsturiskos objektus, kas te atrodas, to visu labāk izlasīt Impro ceļojumu aprakstos vai Vikipēdijā. Bet, savām acīm to visu ieraugot, tiešām, mute nedaudz paliek vaļā, pat tā īsti to vēsturisko nozīmīgumu neizprotot. Senās mošejas, reizē tik milzīgas, bet ar tik sīki izstrādātām detaļām, viss ir tik košs, reizē vienkāršs un grezns. Ir persiešu paruna “Esfahān nesf-e jahān ast” (Isfahāna ir puse no pasaules), tā tiešām šķiet taisnība, pat, ne tikai puse no pasaules, bet noteikti arī vismaz ¾ no Irānas jeb Persijas.

The dome of Sheikh Lotfollah Mosque.

Šeiha Lotfollah mošejas kupols.

The incredible detail on the entrance portal of the Shah Mosque.

Šaha mošejas ieejas portāla detalizācijas pakāpe ir neaptverama.

Žēl tikai, ka par iekļūšanu katrā objektā jāmaksā 150000IRR (~4€). Ja gribētu visu apskatīt, te būtu jāatstāj krietna summiņa. Kas vēl pirmajā brīdī likās ļoti neparasti un nepierasti – apkārt esošo tūristu skaits, pat par spīti tam, ka zinājām – tūristi te būs. Līdz šim, izņemot ceļā satiktos velobraucējus, ārzemniekus Irānā redzējuši nebijām gandrīz nemaz. Saprotams – viņi visi ir šeit.

Tā kā mums bija izdevies sarunāt naktsmājas, beidzām būt tūristi, satikāmies ar mūsu jauno irāni – Sāmu. Kurā vietā viņš dzīvo, nezinājām, domājām, ka nedaudz atpūtīsimies un vēlāk turpināsim tūristēt, bet, kad pilsētas autobuss negaidīti uzbrauca uz šosejas un aizveda mūs uz ap 25km attālumā esošo Baharestānu, sapratām, ka, lai izvērstu tālāko ekskursiju, būs jāpaliek Isfahānā arī nākamo dienu un atkal pilsētu iekarot jādodas no rīta. Nebūtu arī iespējams nepalikt šeit vēl vismaz vienu nakti – atkal jau irāņu viesmīlība – Sāms mūs vienkārši piespieda apsolīt, ka paliksim vismaz divas naktis un noteikti apdomāsim palikt ilgāk. “Vispār jau es būšu bēdīgs, ja paliksiet tikai divas naktis, labāk taču jūs varētu padzīvot pie manis vismaz divas nedēļas vai mēnesi…” Faktu par to, ka mēs Irānā drīkstam atrasties tikai vīzas ietvaros, irāņi parasti neaptver, arī ja viņiem to skaidri un gaiši pasaka un parāda, līdzīgi kā ar nesapratni par to, ka tu nerunā persiešu valodā.

Sam, Ivars, Dainis - a fashion show in front of the Khaju Bridge.

Sāms, Ivars un Dainis – modes skate pie SioSePol tilta.

Protams, nākamo dienu Sāms bija ieplānojis mūsu vietā. No rīta viņš atzinās, ka visu nakti neesot varējis pagulēt, jo satraucies, vai mēs jūtamies pietiekami komfortabli. Tad, kad mēs bijām saģērbti viņa drēbēs (savējās izmazgājām), Dainis vēl pāris reizes pārģērbts (“Man liekas, ka tu šajā kreklā nejūties ērti!”), devāmies ekskursijā. Tas solījās būt kas īpašs – mūsu ceļš veda uz Monar Jonban jeb kustošajiem minaretiem. Jā, šis objekts paliks mūsu atmiņā uz visiem laikiem, bet nē – ja tu esi Isfahānā – nebrauc uz kustošajiem minaretiem. Tā vietā var apskatīt daudz ko citu, daudz ievērojamāku, daudz skaistāku. Jebkas būs labāk iztērēts laiks par minaretiem. Vieta atrodas patālu no visa pārējā Isfahānā, tāpēc nepieciešams laiks un līdzekļi, lai tur nonāktu. Uzraksts vēstīja: “Minareti tiek kratīti reizi stundā.” Tātad, ja neesi veiksmīgs, tev var gadīties vienkārši stundu sēdēt un gaidīt. Mēs sēdējām un gaidījām gandrīz divas stundas. Nekā cita, ko redzēt, tur nav. Nevar jau arī atļauties apskatīt pārējo mošejas teritoriju, jo tad tu riskē palaist garām teiksmaino kratīšanos – pirms tās nav nekādu paziņojumu, un nezini jau arī, kā tas izskatīsies, kas būs. Un rezultātā tu dabū šo. Minaretā uzkāpj būdīgs tēvainis un izpilda kustības no UFO “Pastum, pastum, pietupies”. Minūte, un tas ir galā, bet tu paliec iespaidots uz visu mūžu.

Monar Jonban or "The Shaking Minarets".

Monar Jonban – “kustošie minareti”. Gaidīšanas periodā nedrīkst no tiem nolaist ne acu.

The glorious act of shaking the minarets.

Kad tas brīdis ir klāt, tad: “Pastum, pastum, pastum, pies!”

Tā nu, puse no dienas bija labi pavadīta, vēl mēs apskatījām dažus no Isfahānas slavenajiem tiltiem un vakara tumsa bija klāt. Pēdējais atgādinājums – ja apskati Isfahānu, apskati Isfahānu, bet kratošos minaretus atstāj Youtube ziņā.

Under the Siosepol - the Bridge of 33 Arches.

Zem SioSePol – 33 arku tilta.

Under the Khaju Bridge.

Zem Khadžu tilta.

Nākamā rīta atvadās, Sāma bēdas mijās ar pārsteigumu par mūsu lēmumu doties tālāk, kaut arī visu iepriekšējo dienu bijām viņam borējuši, ka gribam paspēt arī uz Šīrāzu, bet pēc pāris dienām mums jau jābūt atpakaļ Teherānā – jāpagarina Irānas un jāsaņem Kazahstānas vīza. Sākās aizraujošākā šī brauciena daļa – autostopēšana Irānā. Kas gan te varētu būt grūts, ņemot vērā, ka visi vienmēr tik ļoti grib izpalīdzēt ārzemniekiem? Tas, ka šis ir persiešiem pilnīgi nezināms koncepts. Braucēji domā, ka tu vienkārši ķer taksi, neviens, kas nenodarbojas ar taksēšanu, nemaz neiedomājas apstāties. Tāpēc mēs savam kartonam “SHIRAZ” pievienojām vēl vienu “NO TAXI”.

SHIRAZ | NO TAXI

SHIRAZ | NO TAXI

Mašīnas, kuras apstājas, vienkārši piedāvā aizvest mūs līdz autoostai vai līdz vietai, kur ir takši. Vai vienkārši paziņo, ka šajā vietā autobusam nav pietura (jo mēs to noteikti nesaprotam). Autostopa principu nevar ieskaidrot pat cilvēkiem, kuri runā angliski, kur nu vēl mēģināt to darīt irānim parastajam. Lai nu kā, beigās tomēr mēs kaut kā uz priekšu tiekam. Sēžam kravas mašīnā, un šoferis tikai nepārtraukti zvana cilvēkiem un ļoti dedzīgi stāsta kaut ko persiešu valodā. Tas, ko mēs saprotam – stāsta par brīnumiem ar mums, jo nemitīgi sarunā tiek pieminēts: “Shiraz, no money, no taxi!”

In the cabin of Roushan's comfortable tanker truck.

Ērtajā Roushan smagās mašīnas kabīnē. Te mierīgi ietilptu vēl kādi četri stopētāji.

Tā atkal nemanāmi bija piezadzies vakars, bet mēs sēdējām citā smagajā mašīnā, kura, iespējams, brauc uz Širazu. Sparīgi žestikulējot, laikam bijām sarunājuši, ka paliksim šofera mājās pilsētā. Kā sanāca, kā ne, bet mēs nokļuvām citā pilsētā ap 50km aiz Širazas, un nonācām pa taisno persiešu kāzu ballītē. Lauru savāca un kaut kur aizveda dāmu mafija, bet mēs ar Daini nonācām lielā pagalmā, no kura dārdēja mūzika un norisinājās “Kas dārzā?” savienojums ar moshpit’u. Milzu kas-dārzā-apli ārpusē veidoja rokās sadevušies vīri, kuri mierīgi lika soļus sāniski, bet iekšpusē notika kas vairāk par bitītes ložņāšanu caur zaru zariem, caur lapu lapām – drīzāk satracināta bišu spieta uzlidojums. Apkārt planēja arī kāds jocīgā, dzeltenā kostīmā ietērpies jaunietis (gluži kā moshpit video!), citi izmēģināja savas balsis, ieķērcot mikrofonā, daļa stāvēja malā un sparīgi aplaudēja visiem pārējiem, gar apli staigāja kāds tēls, vicinādams striķī iesietu gruzdošu veidojumu, tā apdūmodams visus aplī iesaistītos.

Participating in "aroosi".

Kas dārzā, kas dārzā? Bitīt’ rožu dārziņā. “Aroosi, aroosi!”

The Iranian wedding mosh-pit.

Persiešu kāzu moshpit.

The Iranian wedding mosh-pit. Reaching for the sky.

Persiešu kāzu moshpit. Persiešu kāzu kukuragas un bandīts.

Šajā balles daļā atradās tikai vīrieši, mēs varējām tikai minēt, nē, redzot, kas te notiek, mēs pat minēt nevarējām, ko šajā brīdī dara Laura. Pavadījuši jampadracī kādu brītiņu, devāmies pie miera – nākamajā rītā jāceļas jau pussešos no rīta, jo mūsu namatēvam Roushan septiņos ar savu cisternu jābūt Šīrāzas naftas rafinētavā. Te nu mēs sapratām, ka jāizdara izvēle – gribam apskatīt Šīrāzu vai Persepoli – jo drīz jau jābūt atpakaļ Teherānā, lai darītu vīzu lietas.

Overview of Persepolis.

Skats uz Persepoli no Artakserkses II kapenēm.

Sākumā man bija licies, ka Persepole atrodas Šīrāzā, un, ar Irānas mērogiem, tā arī var teikt, bet patiesībā jau tā ir ap 60km ārpus pilsētas. Izvēlējāmies seno Ahemenīdu impērijas un Persijas galvaspilsētu. Šī nu ir tā vieta, kur ir vērts samaksāt 150 tūkstošus par biļeti (atšķirībā no Minaretiem), bet arī Persepoles vēsturi par jaunu pārrakstīt man nav jēgas. Tas, kas ceļvežos noteikti nebūs rakstīts – Persepolē var apskatīt arī vēsturisko plastmasas pudeļu bedri. Diemžēl, pie tās nav uzlikta informatīvā plāksne, tāpēc bedres loma valdnieka Kserksa I dzīvē mums paliek noslēpums. Varam tikai apbrīnot to, kādas tehnoloģijas viņam bija pieejamas, un rosināt pārrakstīt ķīmijas vēstures grāmatas – persieši polietilēnu pazinuši jau pirms mūsu ēras.

The PET-pit of Persepolis - the untold secret of this World Heritage site.

Persepoles plastmasas pudeļu bedre.

Vispār, brīžiem paviršība un mazāk vai vairāk nozīmīgas nepilnības, kas novērojamas šāda mēroga un nozīmes Pasaules kultūras mantojuma objekta apsaimniekošanā, nedaudz pārsteidz. Piemēram, saplīsuši nožogojumi, pazuduši vai nesalasāmi kļuvuši angļu valodas apraksti, nesakoptas tualetes, darbinieki, kas neprot runāt angliski. Nu jā, piemirsu, mēs taču neesam Vācijā, bet Irānā.

The tourists of Persepolis.

Neesam Vācijā, bet apkārt tik daudz vāciešu.

Arī šeit ļoti daudz ārzemju tūristu, pietiekoši daudz arī pašu persiešu. Amizanti ir tas, ka dažreiz liekas, ka irāņi brauc uz šejieni apskatīt nevis seno pilsētu, bet gan ārzemju tūristus. Varētu likties, ka vietā, kur nepārtraukti čum un mudž no tūristiem, vietējie būs pie tiem vairāk pieraduši, bet, tik un tā, nemitīgi piedzīvojām irāņu un viņu viedtelefonu uzlidojumus ar lūgumiem kopīgi nobildēties.

Atpakaļ uz Teherānu beigās tikām pat ātrāk nekā iecerēts, jau pie Persepoles atkal iekļuvām smagajā auto, un 900km un 14 delīrija stundu vēlāk mūsu pēdas atkal mina galvaspilsētas lielceļus.

14 hours in a truck can make your world turn upside-down.

Kas tas notiek.? Tikai bezgalīgais stāsts smagās mašīnas kabīnē.

Protams, atkal bija grūti pierunāt mūsu vedējus, ka mēs nevaram gluži atļauties kopā ar viņiem braukt vēl pusotru tūkstoti kilometru un apciemot viņu dzimto pilsētu pie Persijas līča. Kā jau vienmēr – apmainīšanās ar adresēm, telefoniem, solījumi noteikti apciemot, kad nākamreiz būsim Irānā. Sakarā ar šo, pienāca arī brīdis, kad mēs uz mirkli aizdomājāmies – kas gan notiks, ja visi tie irāņi, kuriem esam atstājuši savus telefona numurus, tiešām kādā jaukā dienā izdomātu atbraukt uz Latviju. Piemēram, Roushan savā ģimenē bija viens no 8 brāļiem, kuri jau sāka interesēties, kā pie mums tur ir. Tas gan ir skaidrs, ka šī varbūtība līdzinās nullei, un irāņu solījumi un solījumi, kurus tu dod irāņiem, lielākoties nenozīmē pilnīgi neko.

3 komentāri par “Isfahāna un Šīrāza/Persepole – stopēšanas pieredze Irānā

  1. vv

    Kratošie minareti vienkārši tāds sūds izskatās 😀 Pat youtube skatīties nezinu vai bija vērts. Bet pirmajā kāzu bildē, nezinot ka tās ir kāzas, izskatās visai interesanta kompānija 😀
    Vai tas, ka nepastāstiji, ko darīja Laura ir kā tīzeris, vai viņa vienkārši bija aizvesta gulēt?

    Atbildēt
    1. Ivars Brencis Raksta autors

      Es neatceros, vai Laura vispār pateica, ko viņa tur darīja. Tas tā kā, kad studentu korporācijām nav ne jausmas, ko dara studenšu korporācijās.

      Atbildēt
    2. Laura Garā

      Laura piedalījās trakā dejošanā, klaigāšanā un izsaucienos/dziedāšanā… Citā, noslēgtā pagalmā, kur bija tikai dāmas, tērptas krāsainos, puscaurspīdīgos un puspiedienīgos tērpos, īpaši jau Irānas standartiem! Dāmu ballītē gan foto uzņemt nebija atļauts, tāpēc viss tikai atmiņās

      Atbildēt

Leave a Reply