Taisam vīzas un taisamies prom no Irānas

No kalniem līdz jūrai – no Teherānas līdz Azerbaidžānai

(Ja interesē iespējas iegūt dažādas vīzas Teherānā, Irānas vīzas pagarināšana, un specifiski – latviešu iespējas, par to lasi raksta beigu daļā)

Ļoti veiksmīgi un īsā laikā ieguvuši Azerbaidžānas vīzu, jau tajā pašā, 4. maijā, gandrīz mēnesi kopš mūsu ierašanās Teherānā, sākām atkal mīt pedāļus, lai atstātu betona un metāla džungļus aiz muguras. Atvadīšanās no Siminas, pēdējais pikniks parkā un kārtīga pieēšanās (“Jums taču vajadzēs daudz spēka, lai brauktu ar riteņiem, jums kārtīgi jāpaēd!”), un mēs sākam braukt.

The last supper in Park Abshar.

Pēdējais vakarēdiens Abshar parkā.

Pulkstenis rāda pusdivpadsmit. Gandrīz pusnakts. Šādā laikā izbraucām divu apsvērumu vadīti – ja paliksim vēl vienu nakti, no rīta atkal piecelsimies vēlāk nekā gribētos, atkal piknikosim, un tā būs kārtējo reizi pagājusi jau puse no dienas; ja izbrauksim vēlā vakara stundā, uz ielām būs mazāk automašīnu. Pirmais apsvērums, noteikti ļoti pareizs, bet pārliecinājāmies, ka otrais uz Teherānu neattiecas – tās ielas neguļ nekad. Taču, kad beidzot izbēgām no pilsētas gaismām, uz ceļa tiešām palikām tikai mēs un pa kādam braucējam, kas te iemaldījies. Tajā brīdī mēs vēl nezinājām, ka, tālāk braucot, ceļš paliks tikai tukšāks, diena vai vakars.

Tas, ko mēs nezinājām, izvēloties sava Teherānas bēgšanas plāna maršrutam maz zināmo ceļu caur Fasham un Dizin – šis ceļš bieži vien ir daļēji slēgts biežo nogruvumu dēļ. Neskaitot uz tā esošo pilsēteļu iedzīvotājus, to pa retam izmanto cilvēki, kas grib nokļūt Dizinas slēpošanas kūrortā, bet neviens normāls cilvēks pa šo ceļu nebrauc cauri pilnā garumā, lai nokļūtu tur, uz kurieni dodamies mēs – Čalusu pie Kaspijas jūras.

"The road is closed" applies only to the clumsy cars.

“Ceļš slēgts”, protams, attiecas tikai uz neveiklajām automašīnām.

Autobraucējiem 70km līdz Dizinas kalnu pārejai būtu vien stundas brauciens, taču mēs līdz tai tikām tikai trešajā dienā (skaitot pirmo vakara/nakts braucienu kā dienu). Tas, ko mēs par šo ceļu zinājām arī pirms tam – mums no Teherānas 1500m vjl. būs jāuzdabū savas miesas, lietas un rumaki līdz kalnu pārejai 3260m augstumā, kā vienīgo dzinējspēku izmantojot apļveida kāju kustības. Pilnīgi saprotams arī, ka, pieveikušiem 60km no šī attāluma, atduroties pret kārtīgi aizšķūrētu ceļu, mums nebija ne mazāko domu par griešanos atpakaļ. Kur mašīnas nevar izbraukt, kur motociklu vadītāji domā, vai varēs izbraukt, tur mēs vienmēr varam tikt pāri – pārstumjot, pārnesot vai pārveļoties, bet otrā pusē mēs nonāksim.

There are a few rocks on the road.

Uz ceļa ir daži akmeņi.

Is there a road beneath these rocks?

Vai zem akmeņiem ir arī ceļš?

Ceļš tiešām vietām bija greznots ar akmeņiem, dažreiz ar īsākiem vai garākiem sniega posmiem (un tas viss, sākumā stāvā augšupejā, pēc tam – lejupceļā), bet to visu mums izdevās pārvarēt, balvā saņemot milzu gandarījumu un neaprakstāmi skaistas ainavas. Sajūta, ka ceļš, pa kuru tu brauc, pieder tikai tev, ir neizsakāmi skaista – nav neviena cita, tikai tu un ceļš. Pagurstot no cīņas ar kalnu, tu vari apgulties ceļa vidū un vērot kalnu galotnes.

Or, you can just

Var arī vienkārši paslidināties.

Vai, ja vienkārši gribas apstāties un palūkoties apkārt, tevi tūliņ neapstāj ziņkārīgi garāmbraucēji, aizsedzot debesis ar saviem šaušanas gatavībā paceltajiem telefoniem. Šī ceļa izvēle noteikti bija tā vērta un noteikti paliks kā viena no spilgtākajām atmiņām par braukšanu cauri Irānai (varbūt vienīgi Minareti var ar to sacensties savā krāšņumā).

3260m vjl. ir augstākais punkts, kādā mēs bijām uzbraukuši un pēc tā, protams, jāseko grandiozam nobraucienam, jo dodamies taču uz jūru. Tālākajiem 110 kilometriem jānoved mūs no kalniem līdz jūras līmenim. Kas Kaspijas jūras gadījumā ir pat zem vispārpieņemtā ‘jūras līmeņa’ – mīnus 27m.

"Just a little snow obstacle, I doubt that there will be more..."

Nedaudz sniega

Nedaudz vairāk sniega

Nedaudz vairāk sniega

Sākumā gan bremzes laist vaļā neatļaujamies, vietām, ir arī jāstumjas akmeņu vai sniega dēļ, bet pēc tikšanas cauri pašai Dizinai, ceļš atkal ir vaļā un var atļauties paripot arī ar 60km/h. Seko uzbraukšana uz Čalusas ceļa un atkal atgriešanās nebeidzamā mašīnu plūsmā. Tieši par Čalusas ceļa skaistumu un reizē grūtumu bijām iepriekš dzirdējuši un lasījuši, bet beigās sanāca tā, ka Dizinas ceļš mums abas šīs disciplīnas pacēla vēl augstāk. Arī brauciens pa Čalusas ceļu sagādāja lieliskas ainavas, taču kopējo iespaidu pabojāja daudzās mašīnas un pelēkais un lietainais laiks, kas īsā laika sprīdī nomainījās kā diena uz nakti. Šis maršruts arī sagādā riteņbraucējiem galvassāpes ar to, ka kalnu ceļš ir šaurs un līkumots, bet irāņu braukšanas stils uz tā paliek nemainīgs. Velosipēdistiem jābūt drosmīgiem un jārēķinās ar to, ka vietas te nav un ka autovadītājiem tas neinteresē. Ak jā, vēl ir 2km garais, ar putekļiem un izplūdes gāzēm pildītais Kandovanas tunelis…

The most interesting man in the world has an opinion on Chalus Road.

Interesantākais vīrs pasaulē uz Čalusas ceļa.

Galu galā, mēs tikām līdz jūrai sveiki un veseli, kā vienīgos ievainojumus, piedzīvojot pāris caurdurtas riepas. Čalusā lāpot Lauras riteņa kameru, saņēmām arī uzaicinājumu pa nakti paviesoties pie Araša un Rojas, viņu vasarnīcā pie jūras, ko ar prieku pieņēmām – vienmēr jauki, ja nav jāceļ telts lietū. Kā arī – viņi ielūgumā pieminēja arī mājas vīnu.

Roya and Arash.

Roja un Arašs.

No Čalusas līdz Azerbaidžānas robežai atlika vēl nedaudz mazāk par 400km. Lai arī Kaspijas jūras piekraste skaitās viens no skaistākajiem reģioniem Irānā, braukšana pa to pēc pirmajiem 100km sāka kļūt aizvien relatīvi neinteresantāka. Apkārt nebeidzami rīsu lauki, ceļš lielākoties plakans un taisns. Fiziski vieglāks braukšanai, bet, pēc zināma laika, morāli pat grūtāks nekā braukšana kalnā. Nebūt nav tā, ka šis ceļa posms kopumā bija garlaicīgs, to varētu mēģināt attiecināt tikai uz daļu pašas braukšanas. Šajās dienās paspēju atdalīties no Daiņa un Lauras uz vairāk nekā diennakti, izmetot līkumu pēc dažiem slēpņiem. Nevienu slēpni neatradu, bet līkums sanāca viens no skaistākajiem izmestajiem Irānā. Pavisam nedaudz attālinoties no jūras, es jau braucu pa zaļiem pakalniem, klusiem lauku ceļiem, apkārt vērojot cilvēkus darbojamies kaskādveida rīsu laukos un apbrīnojami stāvās tējas krūmu nogāzēs.

From cascaded rice fields...

No kaskādveida rīsu laukiem…

To incredibly steep cultivated "tea-hills".

Līdz stāvajām tējas kalnu nogāzēm.

Līdz atkalapvienošanās mirklim paspēju arī ieturēt pusdienas vienkāršā lauku sētā, sapazīties ar Lahedžānas velobraucēju komūnu, ieturēt vakariņas ofisā, nomainīt sava riteņa agonijā ķērcošo monobloku, pirmoreiz sekmīgi ‘pasērfot’ ar riteni kravas mašīnas aizmugurē, neiztērēt ne riāla pārtikai un tikt aizturēts un divu policijas mašīnu pavadībā eskortēts uz pilsētas centru, kur nebiju plānojis iebraukt, lai …viņi tikai nokopētu manu pasi. Dainis un Laura tikmēr iepazinās ar irāņu krāsainajiem cālīšiem.

These are live chicken. Why? "The children like them."

Dzīvi, krāsaini cālīši. Kāpēc? “Jo bērniem tādi patīk.”

Vienā no nelielajām piekrastes pilsētām, meklējot vietu, kur ielikt kaut ko vēderos, mūs atrada vietējais frizieris. Viņš bija kurlmēms, bet, ko es nekad iepriekš nebūtu varējis iedomāties, izrādījās, ka mēs ar viņu spējam saprasties labāk nekā ar visiem pārējiem irāņiem, kuri tikai runā, runā, runā, bet runā valodā, ko mēs nesaprotam. Interesanti aizdomāties par to, ka var būt tā, ka ir vieglāk sarunāties ar kādu, kurš nevar parunāt nemaz, nevis ar kādu, kurš vienkārši nerunā valodā, kurā runā tu. Viņš tūlīt nosēdināja mūs savā darbavietā, tikmēr sagādāja mums vecos, labos irāņu hamburgerus pusdienām, un tā mēs sēdējām Irānas mazpilsētas frizētavā, kožot bagetēs un vērojot kā smaidīgais un aktīvais frizieris apgriež kādam matus. Dažas tējas glāzītes pāri ceļam esošajā slimnīcā, un atkal esam gatavi doties uz priekšu.

The cheerful barber of Abbasabad.

Abbasabad pilsētiņas līksmais frizieris.

Ceļā uz Azerbaidžānu mums bija arī viena iepriekš plānota pietura – Mr.Nader jeb “Menedžeris” iepriekš bija pieteicis – kad esam dienas attālumā no pilsētiņas ParehSar, lai dodam ziņu – viņam tur dzīvo draugs, pie kura mums noteikti jāpaviesojas vismaz vienu nakti. Signāls tika nosūtīts, un mūsu pēdējo nakti Irānā pavadījām rīsu lauku ieskautā mājā, kuras labierīcībās pat bija pods ierastās persiešu tualetes vietā.

Mr.Nader and his not-mafioso-looking friends host our last dinner in Iran.

Mr.Nader un viņa nemaz-ne-mafijas-paskata draugi uzrīkoja mūsu pēdējās vakariņas Irānā.

Nedēļa kopš izbraukšanas no Teherānas bija pagājusi, un mēs bijām klāt Astarā, gatavi šķērsot robežu ar Azerbaidžānu. Nedaudz dīvaini apzināties, ka ceļā, kam it kā būtu mūs jāved arvien tālāk no mājām, tas mūs sāka vest arī nedaudz atpakaļ. Gandrīz pēc diviem mēnešiem Irānā, mēs no tās izbraucām tikai 230km attālumā no vietas, kur šķērsojām robežu no Armēnijas, virzienā, kas ved prom no Pita salas. Bet tas, protams, tikai tāpēc, ka ceļā vienmēr gadās daudz kā neparedzēta – mūsu maršrutu krietni sagrozīja likstas ar vīzām.

(Ne visai gludais) vīzu maratons un vīzu pagarināšana

Pirmā prioritāte Teherānā – ne atpūta, ne apskates objekti – mums jākārto tālākās vīzas. Mūsu paredzētais maršruts ved cauri Centrālāzijai, Teherānā jāuztaisa Turkmenistānas un Uzbekistānas vīzas, šī ir arī vieta, kur vislabāk taisīt Ķīnas vīzu. Būs arī jāpagarina esošā Irānas vīza. Visi šie procesi aizņem laiku, tāpēc jāsāk laicīgi. Kā arī – vēstniecību konsulāro daļu darbalaiki Teherānā parasti ir diezgan sarežģīti un tās ir atvērtas dažas stundas dienā, dažas dienas nedēļā. Nevarējām ne iedomāties, ka Turkmenistānas, Uzbekistānas un Ķīnas vīzu vietā, atstājot Teherānu, mūsu pasēs būs Azerbaidžānas un Kazahstānas vīzas, un ka mūsu maršrutā atkal būs ieviesušās pamatīgas izmaiņas.

6. aprīļa rītā, jau nākamajā pēc ierašanās Teherānā, Rasūla un Sohraba pavadībā dodamies uz vīzu pagarināšanas vietu. Mums kaut kā likās, ka mums nedos nākošo vīzu, ja mēs norādīsim tur iebraukšanas datumus, kas ir pēc Irānas vīzas termiņa beigām (protams, tā nav, un šobrīd man tāda doma jau uzreiz liekas muļķīga). ‘Adrese’ – Sepah laukums. Kad pēc metro un ne tās taisnākās pastaigas nonākam pie vajadzīgā laukuma, protams, neko, kas atgādinātu vajadzīgo vietu, neredzam. Jautājam, mūs sūta 200m tālāk, 200m tālāk mūs sūta līdz nākamajam krustojumam. Krustojumā mūs sūta atkal kaut kur citur. Beigu galā atrodam kaut kādu “pasu policiju” vai ko tamlīdzīgu. Pēc pusstundas tur, tiek noskaidrots, ka vīzu pagarināt tur nevar un ir jābrauc uz kaut kādu citu vietu otrā pilsētas galā. Tātad, šodienai viss.

7. aprīļa rītā plāns ir tāds, ka Rasūls ar mocīti izvizina Daini un Maksimu izlūkos uz potenciālajām vīzas pagarināšanas vietām (kas nav otrā pilsētas galā). Daiņa, Maksima un Rasūla trakajā izbraucienā viņi atkal tikai pāris vietās noskaidroja, ka vīzu pagarināt nevar, turklāt gandrīz jau tika arestēti. Nākamā mācība – ņemt savu irāņu draugu līdzi uz valsts iestādi, ir pēdējais, ko Irānā ar savu irāņu draugu vajadzētu darīt. Abām pusēm iespējamas nepatikšanas. Šoreiz, viss beidzās laimīgi, tikai ar sarunām, daudz jautājumu un datu atstāšanu. Diena atkal jau otrajā pusē – neko jēdzīgu vairs izdarīt nevar.

Maybe it's time to change the means of transportation?

Var pabraukt ar mašīnu.

8. aprīļa rītā beidzot esam sapratuši, ka vīzu pagarināšana jāpataupa laikam, kad termiņš ir tuvu beigām, bet nākamais uzdevums – doties uz Uzbekistānas konsulātu. Kaut kāda prāta aptumsuma rezultātā mēs vienkārši ņēmām un braucām uz turieni. Bez pasu kopijām, bez aizpildītām anketām, visām bildēm. Tā īsti mēs to sapratām tikai, kad pa ceļam satikām Tabrizā iepazīto šveiciešu pāri – Giles un Anaïs, kuri nupat nāca no turienes. Pa galvu, pa kaklu, gājām kopēt, meklējām, kur aizpildīt un izdrukāt pieteikumus un iegūt Lauras foto. Kad nonākam līdz konsulātam, protams. Ir jau slēgts.

9. aprīļa rītā cēlāmies vēl agrāk, bet pavadījām pārmērīgi ilgu laiku ceļā un konsulāta pagalmā ierodamies ap 10-20 minūtes pirms teorētiskā darba laika beigām, apsargs saka, ka ciet. Mēs gan neiesim tā padoties, pa puspavērtajiem vārtiem iekšā, uz otro stāvu un zvanam pie durvīm, kurām pesimistiski priekšā aizslēgtas restes. Tomēr darbiniece parādās, jau ar sagatavotu sakāmo, ka par vēlu, lai nākam rīt. Paprasām vismaz, vai mūsu nekam nederīgā izziņa no Tbilisi vēstniecības varētu kaut kam derēt – nederēs gan. Vispār jau valstis, kuras varot dabūt vīzu tikai ar vēstuli no vēstniecības, bez ielūguma no tūraģentūras, ir tikai 10. Latvija ne. Tas varētu nozīmēt divreiz lielāku maksu un vismaz nedēļas gaidīšanu uz LOI. Vissirslikti. Nav tik daudz naudas, lai atļautos pavadīt Irānā daudz vairāk laika un maksāt par vēl papildus lietām. Irānā jau mēs papildus naudu no saviem kontiem dabūt nevaram. “Varbūt braucam uz Kazahstānu?” Laura ieminas. Jā, kāpēc ne – nevajag ielūgumu un vīza ir pat lētāka nekā Uzbekistānas, un no Turkmenistānas pa zemi var nokļūt pie kazahiem.

12. aprīļa rītā ir pagājusi jau gandrīz nedēļa, kopš esam Teherānā, bet mūsu vīzu progress ir nekāds, protams, izmisumā par progresu var saukt arī to, ka esam noskaidrojuši kur nevar pagarināt vīzu un ka nevaram dabūt Uzbekistānas vīzu kā plānots. Dodamies uz Kazahstānas vēstniecību, kura izrādās ciet. Dainim pa telefonu sastāstīja, ka varam droši nākt darba dienās 9-17, bet neko par to, ka konsulārai daļai ir daudz specifiskāki darbalaiki. Labi, mums tikai jāpavada kaut kur dažas stundas – pēcpusdienā būs vaļā. Laiku izmantojam lietderīgi – paši uzfotografējam un aiznesam izprintēt bildes priekš Turkmenistānas un Ķīnas vīzām, abām nepieciešami smieklīgi specifiski bilžu izmēri, attiecīgi 40×60 un 33×48 mm.

We are not to be held responsible if our faces have changed since this visa-marathon.

Dainis. Laura. Ivars. Tiek meklēti, ar vīzām vai bez.

Kad tiekam iekšā Kazahstānas vēstniecībā, viss, mums par lielu brīnumu, norit gludi, nevajag nekādus papildu dokumentus, kuru mums nebūtu, tikai aizpildām vienkāršu anketu, iedodam pases kopijas un bildes, un jau pēc nepilnas nedēļas mums sola gatavas vīzas. Un tikai 40$ par vīzu, kas, it kā, jāmaksā bankā, bet, ja atnesīsim precīzu naudu, varam arī nest uz šejieni, kad nāksim pēc vīzām. Ar lielu saviļņojumu secinām, ka varam paspēt arī uz Ķīnas vēstniecību. Atraduši, vēl steidzāmies izdrukāt aizpildītās anketas, kad secinājām, ka tomēr neesam atraduši – bijām ieradušies vēstnieka rezidencē. Labi, konsulārā daļa nav pārāk tālu, vēl ir kāda pusstunda, varam paspēt. Taču, kad aizelsušies ierodamies īstajā vietā ar visiem papīriem, ķīnieši tikai uzmet aci un vēsi nosaka, ka mums ir aizpildīta nepareiza anketu versija un ka vispār vajag vēstuli no mūsu vēstniecības. Mēs saka, ka mums te vēstniecības nav, uz ko atbilde ir gatava: “Brauciet taisīt vīzu citur, uz redzēšanos!”

16. aprīļa rītā, mēģinot nostopēt kādu mašīnu starp Isfahānu un Šīrāzu, mēs saņemam zvanu no kazahiem – vīza ir gatava! Nākamais datums, kad mēs to varētu saņemt – 19. – tātad, tad noteikti jābūt atpakaļ.

20150509_1953-HMR

Laura birstē maizi.

18. aprīļa rītā atpakaļ Teherānā, ir mūsu Irānas vīzas pirmspirmspēdējā diena, dodamies pagarināt. Tagad zinām, ka vajadzīgā vieta ir pie zilās (2.) metro līnijas pirmspēdējās pieturas – Tehranpars. Ierodamies tur jau pirms atvēršanas, sēžam uz soliņa un graužam vienu no tradicionālajām brokastu maizēm – sangak. Iecirkņa durvis paveras, iznāk kāds vīrietis un angliski saka: “Jums taču pie tās maizes vajag sieru,” sniegdams dažus siera iepakojumus. Pavēstīja arī, ka iecirknis būs vaļā 7:30 un iedeva mums lapiņu ar bankas rekvizītiem un maksājamo summu. Banka arī vaļā no 7:30. Devāmies turp, samaksājām 345000 riālu, dabūjām kvīti un atpakaļ uz iecirkni. Lai arī viss noritēja gludi un vienkārši, pagarinājums mūsu pasēs atradās jau pēc apmēram stundas, var tikai apbrīnot interesanto birokrātisko procesu, kura ietvaros, mums bija jāstaigā pa iecirkni no viena ierēdņa pie otra, tad atpakaļ pie pirmā, tad pie čaļa, kura īpašais uzdevums ir paskatīties uz visiem papīriem un tos saskavot kopā, tad pie otrā un visbeidzot pie lodziņa iesniegt. Tikai vispirms piegājām pie cita lodziņa pajautāt, pie kura lodziņa mums jāiet.

19. aprīlī bez nekādiem pārsteigumiem dabūjam Kazahstānas vīzu. Uzvara!

20. aprīļa rītā laiks Turkmenistānas vēstniecībai. Turkmenistānai ir iespējams dabūt tikai 5 dienu tranzīta vīzu (protams, ja vien negribi maksāt par pavadošo gidu, ar kuru kopā tev visu laiku būs jābrauc). Konsulārā daļa šajā vēstniecībā izpaužas kā mazs lodziņš no ēkas uz ārpusi, pa kuru notiek visa komunikācija un dokumentu iesniegšana. Lodziņa izmērs atļauj pa to vienlaicīgi pabāzt vai nu galvu, vai dokumentus, abus reizē īsti ne. Bāzējam no ārpuses pie lodziņa ir jāpakāpjas pa pakāpieniem, rezultātā, galva ir jāliec uz leju, bet darbinieks no iekšpuses uz to noraugās no augšas, kā rezultātā savstarpējā komunikācija sanāk tāda fiziski neveikla. Lai nu kā, dabūjām anketas, aizpildījām, uzrakstījām vēstuli brīvā formā par to, ka mēs braucam uz Turkmenistānu un iesniedzām to visu kopā ar kopijām un bildēm. Pēc nedēļas varot nākt pēc vīzām ar 55$ par katru kabatā.

27. aprīļa rītā dodamies uz vēstniecību, bet par vīzu vēl atbildes nav. It kā jau mums iepriekš teica, lai nākam pēc nedēļas, bet labāk vēl vienu dienu vēlāk, lai būtu droši.

28. aprīļa rītā atvadāmies no mūsu CS hostiem, atkal uz vēstniecību, bet nekā. Kā tad tā? Darbinieks neko nezin, bet mēs jau sākam kļūt nepacietīgi – uz vīzām būs konkrēts datums, kurā mums jāpaspēj iebraukt valstī, mēs esam norādījuši 3. maiju. Bet nu rīt jau noteikti būšot, viņš vēl painteresēsies šodien vakarā, lai jau no paša rīta varētu mums ielīmēt.

29. aprīļa rītā aizbraucam uz Turkmenistānas vēstniecību. Trešo dienu pēc kārtas. Ar visiem riteņiem un somām. Jau kā seni paziņas visiem regulārajiem vēstniecības apmeklētājiem, sasveicināmies, sēžam un gaidām, kad atvērsies mazais lodziņš, lai varētu pa to grūst iekšā savas pases. Saņemam jau pazīstamo un aizdomīgo “paskatīšos, kā tur ir” kā atbildi. Pēc kārtējās pasēdēšanas un gaidīšanas saņemu uzaicinājumu piebāzt galvu pie lodziņa, priecīgi satraukts, sažņaudzis dolārus saujā, dodos turp un saņemu lakonisku atbildi: “Jums atteica vīzu.” Vissirslikti – ja ir atteikts, otrreiz pieteikties vairs nevar. Jāpasēž un jāpagaida vēl pusstundu, varbūt noskaidros kaut ko sīkāk. Pa šo laiku parunājam ar motociklistu no Jaunzēlandes, kurš dosies caur Afganistānu. Hmmm, tādu variantu kā Afganistāna nekad vēl nebijām apsvēruši – tagad varbūt var jau palēnām sākt. Tas, ko vairāk uzzinām pēc gaidīšanas: “Neko vairāk nezinu, komisija atteica,” un viss.

Neko nezinu, lauks jau bija slapjš, kad es atnācu, bet man ir garāks lāpstas kāts kā tev!

Neko vairāk nezinu, lauks jau bija slapjš, kad es atnācu, bet man ir garāks lāpstas kāts kā tev!

Prāmju no Irānas uz Kazahstānu nav. Turkmenistānā mēs netiekam. Ko tālāk – vai nu jāmēģina dabūt Azerbaidžānas vīzu, no Baku ir prāmis uz Aktau; vai – Afganistāna, šo vīzu Teherānā varot dabūt itin viegli un lēti. Azerbaidžāna izklausās ne tik slikti kā Afganistāna, tikai mums bail par faktu, ka esam bijuši Armēnijā. Šie kaimiņi satiek tik labi, ka dzirdēts par vienas valsts vīzas saņemšanas problēmām, ja ar to pašu pasi pabūts otrā.

30. aprīļa rītā dodamies uz Azerbaidžānas konsulātu, precīzāk, dodamies meklēt Azerbaidžānas konsulātu. Vajadzētu būt vienkārši – mājaslapā pat ir adrese. “2, Hashemi St., Afshin Mahmudiyan St., Geytariyeh Blvd, Tehran, Iran” Kā to īsti saprast, nav skaidrs, trīs dažādu ielu nosaukumi. Izskatās, jau, ka pareizā varētu būt Hashemi 2, bet Hashemi ielas Teherānā ir vismaz trīs pilnīgi dažādās vietās. Atrodu kādā forumā aprakstu, kā nokļūt konsulātā, un, jā, tajā rajonā tiešām ir Hashemi iela. Viss skaidrs. Sākumā metro, tad minibuss līdz Chizar mikrorajonam, piebraucam pie pašas Hashemi ielas. Tikai konsulāta nav. Staigājam apkārt, veicam vietējo aptauju. Pamazām, sekojot dažādām norādēm, nonākam pie citas ielas – Hashemi Dead End. Pie ziņojumu dēļa kaut kādas lapas, kas izskatās azerbaidžāniskas. Bet viss izskatās pamests un miris. Varbūt vienkārši atvērsies kādu stundu pēc darbalaika sākuma. Esam taču Irānā. Gaidām un nesagaidām. Parādās kāds vīrelis ar dokumentu mapīti, šķietami arī uz konsulātu. Secinājis, ka nekā te nav, kādam zvana, tad parunā ar dāmu uz ielas un pārliecināti sāk kaut kur doties. Jāizseko! Mēs nezinām vai viņam pateica, ka šodien ciet un viņš iet mājās, vai viņam pateica, kur ir konsulāts, bet viņš ir mūsu vienīgais pavediens. Sekojam, vīrs ieiet kādā birojā 300m tālāk. Stāvam un domājam – neizskatās pēc konsulāta. Viņam iedod lapiņu, uz kuras kaut kas tiek uzrakstīts. Norādes? Slepena parole? “Sezam, atveries!” azerbaidžāniski? Viņš nāk ārā. Turpināt sekot vai arī iet iekšā birojā? Pamēģinām pajautāt viņam, kas īsti te notiek. Viņš atsmaida, lai ejam ar viņu. Nonākam pie mašīnas. Sēžamies un braucam nezināmā virzienā. Izrādās, konsulāts ir pārcelts uz jaunu vietu, 5 kilometru attālumā. To, protams, nekā īsti nevar uzzināt, neizejot tādu zvirbuļtaku, kā mēs nupat izdarījām. Šajā dienā vīzu taisīt jau ir par vēlu, bet vismaz uzzinām, ka varam atgriezties nākamajā pirmdienā, 4. maijā. “Jums vēstule no vēstniecības ir?” – “Mums te nav vēstniecības…” – “Ak tā… Nu labi, nesiet viesnīcas rezervāciju un, gan jau, būs labi.” Booking.com jau esam norezervējuši hosteli Baku uz mēnesi. Skaidrs, ka mēs tajā pat neparādīsimies, protams.

4. maija rītā ierodamies šeit atkal, visu iesniedzam, jau šajā pašā vakarā varēs nākt uzzināt savu likteni. Vakarā Dainis un Laura dodas ķert Wi-Fi, lai redzētu Latvijas-Zviedrijas hokeja spēli, bet es – atpakaļ uz konsulātu. Līdzīgi kā ar Kazahstānu, viss noritējis gludi – vīzas ir pasēs, tikai izmaksā nedaudz vairāk, kā mums sākumā teica – 50$ vietā tie ir 60€. Sākumā skatoties savā sarakstā, darbiniece bija nosaukusi Libērijas vai Lībijas maksu.

Praktiskā informācija, ko mēs esam uzzinājuši par vīzām Irānā 2015. gada aprīlī:

Vīzas pagarināšana: Vīzu pagarināt var visās provinču galvaspilsētās, ir tikai jāatrod policijas iecirknis, kurā kārto ārzemnieku lietas. Teherānā, šķiet, ir vairāk, nekā viens tāds. Vīzu pagarināt jādodas pēdējās termiņa dienās. Kur vislabāk pagarināt – lai arī var mēģināt apgalvot, ka viena vieta ir labāka par otru, tas viss tomēr vienmēr ir atkarīgs no konkrētajiem darbiniekiem, ar kuriem tajā dienā saskarsies, un viņu vēlmes vai nevēlēšanās strādāt, un garastāvokļa.

Nepieciešams – 2 pases kopijas, 2 vīzas kopijas, 2 pases izmēra foto, 345000IRR samaksai Bank Melli, 5000IRR uz vietas skavotājam; aizpildīt anketu, ko izsniedz iecirknī.

Iecirknis atrodas uz Parvin Blvd [GPS: 35.7283, 51.5320], 300m uz D no 2.metro līnijas stacijas TehranPars, atvērts darba dienās no 7:30.

Tuvākā Bank Melli [GPS: 35.7258, 51.5246], 750m uz DR no iecirkņa, pie First Square Tehran Pars, atvērta darba dienās no 7:30.

Isfahānā iecirknis atrodas uz Rudaki St [GPS: 32.6300, 51.6327].

Pagarinājums parasti ir 30 dienas no pagarināšanas dienas vai no vīzas beigu datuma.

Uzbekistānas vīza: Konsulāts (nejaukt ar vēstniecību) atrodas uz mazas sānieliņas pie Aghdasiyeh Rd [GPS: 35.8043, 51.4758], netālu no Ķīnas vēstniecības.

Darba laiks: Svētdiena-ceturtdiena 8:30-12:30.

Nepieciešams – vēstule (Letter of no objections) no vēstniecības vai ielūgums no tūraģentūras (Letter of invitation) – atkarībā, no kādas valsts esi (latviešiem, piemēram, derot tikai LOI); aizpildīta anketa no http://evisa.mfa.uz/ 2gab.; pases kopija, 2gab. pases izmēra foto; 75$ samaksai konsulātā, vīzu saņemot. Vīza uz 30 dienām, gatavu sola 8 dienu laikā.

Tā kā LOI nozīmē papildus izmaksas, klapatas un gaidīšanas laiku, izdomājām rādīt Uzbekistānai dažādus žestus un izmainīt to pret Kazahstānu.

Kazahstānas vīza: Vēstniecība uz Hedayat St/Masjed stūra [GPS: 35.7779, 51.4515].

Darba laiks: Svētdiena 14:00-16:00 (16-18:00), otrdiena 10:00-12:00 (14-16:00), trešdiena 14:00-16:00 (16-18:00) – laiki iekavās paredzēti dokumentu saņemšanai.

Nepieciešams – aizpildīt anketu, ko iedod uz vietas, pases kopija, pases izmēra foto, 40$ samaksai bankā, bet var arī sarunāt maksāt uz vietas precīzā naudā, vīzu saņemot.

30 dienu vīza gatava pēc 4 darba dienām.

Ķīnas vīza: Konsulārā daļa uz Aghdasiyeh Rd [GPS: 35.8042, 51.4774].

Darba laiks: Svētdiena, otrdiena, ceturtdiena 8:45-12:15 un 14:30-16:30, bet ceturtdienas pēcpusdiena tikai saņemšanai.

Nepieciešamās lietas var atrast te – http://ir.chineseembassy.org/eng/lsfw/ .

Turkmenistānas (tranzīta) vīza: Vēstniecība uz Barati, blakus Vatanpoor [GPS: 35.8049, 51.4525].

Darba laiks: Svētdiena 9:30-11:00, pirmdiena-ceturtdiena 9:00-11:00. Pēc mūsu pieredzes, atvēršanas laiks variē, atkarībā no Mēness fāzēm.

Nepieciešams – pases kopija; Uzbekistānas/Kazahstānas vīzas kopija; aizpildīta anketa, ko iedod uz vietas; 40x60mm izmēra foto 2gab.; brīvā formā angliski rakstīta vēstule par tavu braucienu; 55$, ko maksā uz vietas, vīzu saņemot.

5 dienu tranzīta vīzu sola pēc nedēļas, var izņemt tepat vai Mašadā. Jānorāda precīzs iebraukšanas un izbraukšanas datums, ko nevar mainīt. Mums šo vīzu atteica, tāpēc, rādot Turkmenistānai dažādus žestus, nonācām pie plāna B – tikt uz Kazahstānu no Azerbaidžānas.

Azerbaidžānas vīza: Konsulārā daļa Niavaran 14th Street [GPS: 35.8183, 51.4758], http://www.azembassy.ir/ .

Nepieciešams – pases kopija, pases izmēra foto, anketa, ko aizpilda uz vietas, viesnīcas rezervācija (der booking.com) vai vēstule no vēstniecības, 60€ (maksa dažādu valstu pilsoņiem atšķirīga) uz vietas vēstniecībā.

Piesakoties vīzai no rīta, dabūjām savas 30 dienu vīzas tās pašas dienas vakarā.

Neliela piezīme par “Letter of no objections” vai “vēstuli no tavas vēstniecības” – ja gadījumā esi no ES valsts, kurai nav savas vēstniecības Teherānā (Latvija, piemēram), nav jāļaujas panikai – šo vēstuli var dabūt no jebkuras citas ES valsts vēstniecības. Atliek tikai atrast kādu, kur par šo pakalpojumu neprasīs maksāt (piemēram, Dānijas vēstniecībā).

P.S. Būdams aktīvs OpenStreetMap lietotājs, nolēmu arī dot kaut ko atpakaļ pārējiem lietotājiem – esmu pievienojis visus šos punktus OSM kartei.

And now, it's watermelon time!

Un tagad, ir arbūzu laiks!

1 komentārs par “Taisam vīzas un taisamies prom no Irānas

  1. LV

    Par elektriķi tiešām nekļūsi, bet grāmatu pēc tam vajadzētu uzrakstīt, lai var ērtāk lasīt. Neliec visu delfos, savādāk nebūs nekas jauns grāmatā.

    Atbildēt

Leave a Reply