Viens gads. Īsumā.

Kopš mēs 2014. gada 15. septembrī atstājām Latviju, lai dotos meklēt tālāko vietu no mājām, ir pagājis tieši viens gads. Šajā brīdī atrodamies Taizemē, 7900km attālumā no mājām.

Esam šķērsojuši 12 valstis, mums ir nozagti divi velosipēdi, divus arī esam vēlāk dabūjuši vietā. Katrā no mūsu pasēm ir ielīmētas 8 vīzas un iespiesti 28 robežkontroles zīmogi.

Kur esam pavadījuši naktis?

  • 141 nakts pie 24 Couchsurfing hostiem;
  • 70 naktis lielākā vai mazākā brīvdabā, teltī vai bez tās;
  • 43 “vienas naktis Bangkokā”;
  • 6 naktis 3 dažādos vilcienos;
  • 3 naktis viesnīcās (kas gan nebija mūsu pašu izvēle, bet CS hostu nopelns);
  • 2 naktis autobusos;
  • 1 nakts: mēbeļu veikalā; baptistu draudzes namā; budistu templī; alā; dzelzceļa stacijā; pie dzelzceļa stacijas; ostā; China Tobacco kaltētavā; pilsētas domes sēžu zālē; smagās mašīnas kabīnē; uz kuģa.

Neskaitot CS hostus, mums lielu paldies jāsaka arī daudzajiem nejauši satiktajiem vietējiem no dažādām valstīm, kuri mūs ir uzaicinājuši ciemos un dalījuši ar mums mazu daļiņu savas dzīves.

Par jumtu virs galvas šī gada laikā mēs nevienu reizi neesam maksājuši.

Kā esam tikuši uz priekšu?

  • 8900km ar vilcienu;
  • 6600km ar velosipēdiem;
  • 1800km ar autobusu;
  • 1400km stopējot Irānā;
  • 900km daļēji stopējot, daļēji ar riteni – pēc velosipēdu zādzības;
  • 500km ar kuģi.

Augstākais punkts, kam esam pārbraukuši ar riteni – 3260m virs jūras līmeņa, zemākais – 27m zem jūras līmeņa.

Kā zināms, mūsu galamērķis ir 18000km attālumā no mūsu mājām, taču šobrīd mēs vēl esam 10500km attālumā no tā – no Pita salas. Tomēr, neskatoties uz to, ka, matemātiski runājot, mēs vēl neesam pat pusceļā, tas nenozīmē, ka mēs būsim ceļā vēl vairāk kā gadu. Esam veikuši lielāko ceļa daļu, ko varam izbraukt pa zemi un lielākā daļa no atlikušā attāluma ir klāta ar ūdeni.

Kā jau parasti, tālākais maršruts un tā ilgums ir neskaidri, taču tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šis ir “garākais ceļš uz tālāko vietu.” Jāskatās patiesībai acīs un jāpieņem to, ka iespēja, ka pēc laiciņa nāksies kāpt lidmašīnā tomēr ir daudz lielāka kā mums gribētos. No tās pilnībā izvairīties mēs varēsim tikai ļoti lielas veiksmes gadījumā (vai, ja pēkšņi paliksim bagāti, bet arī tam būtu vajadzīga ļoti liela veiksme).

Jebkurā gadījumā, gribētos domāt, ka šī gada Ziemassvētkus un 2016. gadu mēs sagaidīsim Jaunzēlandē.

Bet, lai ierakstā nedominētu skaitļi, piedāvājam arī vizuālu atskatu 13 fotogrāfiju veidolā. Katra no tām atspoguļo vienu mūsu aizgājušā gada mēnesi. Kaut kā tā, īsumā.

15.09.2014, Rīgas Dzelzceļa stacija, Latvija

15.09.2014, Rīgas Dzelzceļa stacija, Latvija

2014 gada 15. septembris. Trīs ambiciozi jaunieši dodas sava mūža lielākajā piedzīvojumā!

Tikai, vai tiešām viņi – mēs esam tie svarīgākie? Varbūt drīzāk tie, kuri nekāpa vilcienā, nebrauca pasaulē laimi meklēt, bet palika mājot un stāvot uz platformas. Mūsu ģimenes, draugi. Viņi nav tikai pelēkie skatītāji no malas vai vienkārši līdzjutēji, viņi ir šī ceļojuma neatņemama sastāvdaļa. Bez viņiem, mūsu tajā vilcienā nebūtu, mūsu nebūtu vispār! Vislilākais paldies viņiem!

09.10.2014, Vapņarka, Ukraina

09.10.2014, Vapņarka, Ukraina

               Oktobris. Mēs, jaunizceptie ceļotāji, visojamies Moldovā un Ukrainā. Sajūta pagaidām vēl tāda, ka esam nelielā izbraucienā ar riteņiem. Pirmos mēnešus mēs nemaz īsti nejutāmies, ka būtu kaut kur tālu aizbraukuši vai ka būsim ceļā vēl tik ilgi. Mēs ar interesi izdzīvojām pasauli sev apkārt, un par ceļojumu kopumā un tā nākotni īsti neaizdomājāmies.

06.11.2014, Sevastopol, Crimea

06.11.2014, Sevastopole, Krima

               Pirmajā novembrī iebraucām Krimā. Bijām saņēmuši neskaitāmus brīdinājumus par to, lai nebraucam uz turieni, tas taču tik bīstami, tik traki, tik nedroši. Nekā no tā tur nepamanījām.

Mums gan nozaga divus velosipēdus, bet tam gan sakars ar tābrīža situāciju Krimā tikpat liels kā mūsu zeķēm ar Melnās jūras piesārņojumu. Tas būtu varējis notikt jebkur. Bet šis nu bija pirmais nopietnais šķērslis mūsu ceļā. Nebijām riteņojuši pat divus mēnešus un pa šo laiku nobraukuši knapi 1000km. Tomēr, pārsteidzoši labi tikām ar šo situāciju galā un uz priekšu tikām, Dainim braucot, bet man un Laurai cilājot roku ceļmalā.

09.12.2014, Tbilisi, Georgia

09.12.2014, Tbilisi, Gruzija

Tbilisī mēs ieradāmies novembrī, bet varētu teikt, ka tā “pa īstam” ieradāmies tur tikai decembrī. Faktiski, mēs apmetāmies tur uz dzīvi – dibinājām draudzības, meklējām darbu, gājām uz krogu un pat filmējāmies gruzīnu superzvaigznes Bera videoklipā. Izdzīvojām “gruzīņu sapni.”

Mums ar Daini šeit pienāca pirmie Ziemassvētki ārpus ģimenes loka, bet jaukus tos padarīja tas, ka aizvadījām klusos svētkus siltajā un ērtajā Explore Outdoor dzīvoklī, visai latviskā atmosfērā.

10.01.2015, Tbilisi, Georgia

10.01.2015, Tbilisi, Gruzija

Janvārī aktīvi vadījām savas Tbilisi dzīves – strādājām, ballējāmies, dziedājām karaoki. Satikām arī draugus, kuri šajā laikā ieradās Gruzijā paciemoties no Latvijas, pat arī manu mammu.  Tirgojām tēju uz ielas, organizējām stāstu vakaru, bet, kas atkal brauciena nākotni krāsoja gaišākos toņos – tikām pie velosipēdiem zaudēto vietā. 14. janvārī Dainis savā īpašumā ieguva savu jauno uzticamo zirgu, un jau pēc dažām dienām, 18. pie sava Vienradža tika arī Laura.

08-23.02.2015, Tbilisi, Georgia

08-23.02.2015, Tbilisi, Gruzija

Riteņi ir, var doties ceļā! Tā brīža Gruzijas imigrācijas politika arī ilgāk legāli mums te uzturēties neļāva. Februārī pienāca laiks atvadīties no Tbilisi draugiem un dzīves un doties pretī Armēnijai. Jāsaka, ka sajūtas savā ziņā bija līdzīgas izbraukšanai septembrī.

08.03.2015, Yerevan, Armenia

08.03.2015, Erevāna, Armēnija

Marts bija pārpildīts ar jauniem iespaidiem, elpu aizraujošām ainavām un līdzīgi domājošiem cilvēkiem, ko ceļā satikām. Armēnija mūs lutināja ar garšīgiem ēdieniem it visur – no Viktorijas starptautiskā dzīvokļa Erevānā, līdz armēņiem, kuri vienkārši mūs ielūdz pie sevis pa ceļam, visur bijām paēduši un par uzmanības trūkumu nesūdzējāmies.

Mēneša beigās mūs gaidīja Irāna. Pamatīga apkārtējās vides, kultūras un ieražu nomaiņa. No postpadomijas mēs pirmoreiz mūžā nonācām musulmaņu pasaulē.

04.04.2015, Eshtehard, Iran

04.04.2015, Ešteharda, Irāna

               Aprīlis. Nebeidzami mēģinājumi sakārtot vīzas tālākajām valstīm mūsu ceļā. Irānas birokrātija var kļūt ļoti nogurdinoša, taču dzīvības garu mūsos uzturēja nebeidzamā irāņu viesmīlība, kurai katru reizi, pēc kārtējas neveiksmes vēstniecībā, varējām ļauties. Taču atkal mūsu spieķos tika mesti nopietni sprunguļi, kas draudēja sabotēt visu tālāko ceļu. Maršruts uz brīdi bija jāizmaina par 180 grādiem.

Mūsu trijotnei uz laiku pievienojās arī ceturtais ritenis – šarmantais francūzis Maksims jeb Mr.Bodar.

27.05.2015, Almaty, Kazakhstan

27.05.2015, Almati, Kazahstāna

               Braucām caur skaistākajām Irānas ainavām, pēdējoreiz ienirām irāņu viesmīlībā, ātri izskrējām caur Azerbaidžānu, kāpām uz kuģa, lai šķērsotu Kaspijas jūru un veicām pagaidām garāko un ilgāko vilciena pārbraucienu mūsu dzīvēs – tāds bija Maijs īsumā. Uz mēnesi bijām atkal atpakaļ krieviski runājošajā pasaulē – Kazahstānā. Nogriezām pat matus, lai labāk iederētos.

08.06.2015, Asy Plateau, Kazakhstan

08.06.2015, Asi plato, Kazahstāna

               Jūnijs, braucam pa lielu karstumu. Neviens, pat kazahu nomadi-zirgu gani nevarēja paredzēt to, ka pēc laikapstākļiem, kas redzami šajā bildē, mēs nākamajā dienā pamodīsimies sniega vētrā. Pazaudētas sandales, salūzušas riteņu detaļas – Kazahstānas kalni bija liels pārbaudījums, taču gandarījums pēc to pārvarēšanas bija neizsakāmi liels. Neskatoties ne uz ko, mums izdevās sasniegt Ķīnu. Patiesībā Sindzaņu – uiguru zemi. Īsto Ķīnu pēc tam.

07.07.2015, Yunnan province, China

07.07.2015, Juņnaņas province, Ķīna

               Kā gadījās kā ne, pašā karstākajā sezonā mēs atradāmies Dienvidaustrumāzijā. Nav tā pasaules daļa, kas izslavēta ar vēsām vasarām. Nebeidzama ūdens filtrēšana, musonu ietekmes rezultātā aizgruvuši ceļi gan Ķīnā, gan Laosā.

Tāpat kā ceļi, arī mūsu ķermeņi dažubrīd protestēja un mēģināja apgalvot, ka šī sezona priekš tiem ir par daudz. Atkal, par spīti grūtībām, nepārtraucām virzību uz priekšu, caur Luang Prabangas tempļiem, ceļš veda pie Vjenčenas ekspatiem, un beigu beigās uz Taizemes Karalisti. Caur sviedriem un …sviedriem, jūlijs tika veiksmīgi pārdzīvots

07.08.2015, Bangkok (Nonthaburi), Thailand

07.08.2015, Bangkoka (Nontaburi), Taizeme

               “One night in Bangkok and the world’s your oyster.” Viena nakts Bangkokā, tad vēl viena. Tad trešā nakts Bangkokā utt. Kopā, pavadījām šajā mūžīgi nomodā esošajā metropolē veselas 43 naktis. Iepriekš tik ilgi te sēdēt nebijām plānojuši. Sākām pat apmeklēt treniņzāli, laikam, lai kaut kā atsvērtu kopējo mazkustību. Varētu jau meklēt attaisnojumus tajā, ka mūsu jaunās crowdfunding kampaņas veidošana prasīja necerēt daudz laika, kā arī tiešām bija, taču tāpat, mēs pavadījām pārāk daudz laika, vienkārši sēžot un guļot, nespējot iziet ārā no kondicionētās istabas.

01.09.2015, Bangkok (Nonthaburi), Thailand

01.09.2015, Bangkoka (Nontaburi), Taizeme

               2015. gada 15. septembris. To, vai mēs esam kaut kā mainījušies pa šo laiku, vislabāk laikam varētu vērtēt cilvēki no malas. Lai nu kā, laiks atkal doties ceļā, kurp tas vedīt, rādīs laiks. Zinām tikai to, ka 25. septembrī mums jāiebrauc Malaizijā. Pēc tam – pēc tam jau būs oktobris, tas vairs nav stāsts šai rindkopai.

Galvenais, jātur īkšķi, lai musoni mūs nedaudz pasaudzē – dažreiz šie mākoņi izskatās pagalam draudīgi un atnes pamatīgas vētras.

2 komentāri par “Viens gads. Īsumā.

Leave a Reply