Atpakaļ Eiropā (Azerbaidžāna)

Plāni un cerības

Tā bija sanācis, ka Turkmenistānas vietā mums nāksies šķērsot Azerbaidžānu, cerot uz iespēju pēc iespējas ātrāk tikt uz kuģa klāja, kas mūs nogādātu Kazahstānā. Ja sākotnējais plāns bija šķērsot Turkmenistānu 5 diennaktīs, tad jāsaka, ka ar maršruta izvēli mums paveicās, jo Azerbaidžānu mums izdevās šķērsot vēl ātrāk, bet šoreiz jāsaka, ka tas notika galvenokārt pateicoties veiksmei, kas beidzot arī mums uzspīdēja. Šoreiz mācījāmies no mūsu kļūdām un nekādas īpašas cerības attiecībā uz to, ko Azerbaidžāna mums piedāvās, nelolojām. Zinājām, ka Azerbaidžāna esot “naftas lielvalsts”, kas vēl joprojām konfliktē ar Armēniju par Kalnu Karabahas reģionu. Tobrīd likās un vēl joprojām liekas, ka labāk ir pašam veidot viedokli par kādu vietu vai valsti, kuru Tu apmeklē, nevis ļauties citu cilvēku veidotiem viedokļiem. Tomēr bija viens iemesls kāpēc, nonākuši pie Azerbaidžānas-Irānas, robežas vēlējāmies to šķērsot pēc iespējas ātrāk – pēc Irānas “sausā” perioda, beidzot mums būs iespēja iegādāties kādu diuci (lasīt, divlitrīgs miestiņš) priekš vakariņu galda.

20150515_1639-Azerbaijan

Aptuveni šādi izskatijās mūsu plāns – Kaspijas jūru bijām plānojuši šķērsot ar kuģi

Uz robežas

Līdz šim visas robežu šķērsošanas bija izvērtušās daudz vienkāršākas, nekā bijām iedomājušies. Bez problēmām mums bija izdevies šķērsot gan Ukrainas/Krimas robežu, gan Armēnijas/Irānas robežu, neskatoties uz to, ka Irāna un Krievija, vismaz mūsu grāmatās, bija iegrāmatotas kā valstis, kurās nav nemaz tik viegli tikt iekšā (nu vismaz uz robežas noteikti nāksies visas pekeles izpakot, lai gādīgie robežsargi varētu pārliecināties, ka somās nav neviens nelegāls artefakts). Godīgi sakot, nebija arī tā, ka Azerbaidžānas robeža drošības ziņā īpaši atšķīrās no citām, bet, jebkurā gadījumā, vismaz man tā sagādāja papildus galvassāpes.

Irānas robežkontrolei tikām cauri bez liekām galvassāpēm, ja vien neskaita nelielu aizkavēšanos pēc pasu kontroles, kad mums neizprotamu iemeslu dēļ, Irānas robežsargi izvēlējās likt mums pagaidīt vēl kādas 20 minūtes. Īstie prieki man sākās Azerbaidžānas pusē. Viss sākās ar to, ka robežsardzes kundziņiem likās neiespējami, ka es tiešām esmu tas pats cilvēks, kuram pieder pase, ko viņiem centos uzrādīt. Nekādi viņiem tas nelikās iespējams, ka cilvēkam var izaugt garāki mati un pēc tāda nopietna velobrauciena arī sejas vaibsti var nedaudz atšķirties no trekno laiku pases bildes. Taisnību sakot, visticamāk man pašam nebūtu nemaz tik viegli atpazīt sevi, ja sanāktu uz ielas nejauši satikt. Tā vai citādāk, bet pēc vairākkārtējas manas sejas apskates tuvplānā, salīdzinot dzimumzīmju atrašanās vietas uz sejas un pases bildē, viņi nolēma, ka visticamāk jau esmu tas pats Dainis Pudelis, kuram piešķirta Latvijas pilsoņa pase. Patiesībā arī pēc šīs ilgstošās pārbaudes neradās iespaids, ka viņi ir pilnībā pārliecināti par manas identitātes patiesumu.

Tas vēl nebija viss. Mana dīvainā seja, un iespējams arī apstāklis, ka jutos nedaudz aizkaitināts pēc sejas salīdzināšanas procedūras, viņiem radīja papildus aizdomas, ka kaut kas noteikti nav īsti kārtībā un, visticamāk, šis jauneklis mēģina Azerbaidžānā ievest kādu nelegālu Tabrizas paklāju. Savos rentgena aparātos viņi ieraudzīja kādu it kā aizdomīgu objektu, kuram, protams, bija jāatrodas somas pašā apakšā. Ne pa jokam uzvilcies (zinu, ka stulbi), ņēmu un krāmēju visus sīkos niekus ārā no priekšējām velo somām. Beigās izrādījās, ka viņu uzmanību ir piesaistījušas pāris metāla uzgriežņatslēgas, kuras tuvāk apskatīt viņi pat nepacentās. Ar putām uz lūpām un pie sevis bubinādams, krāmēju visus sīkumus atpakaļ somās. Vissāpīgākais, protams, bija tas, ka šādi prieki nebija jāpiedzīvo ne Ivaram, ne Laurai. Kas bijis, tas bijis, ļaunu prātu uz Azerbaidžānas muitniekiem vairs neturu (kādu mēnesi gan paturēju).

Vēl tikai jānorāda, ka mūsu bažas par to, ka Azerbaidžāna mums būs slēgta, tāpēc, ka iepriekš bijām viesojušies Armēnijā, nebija pamatotas. Protams, situācija būtu pavisam citādāka, ja mēs būtu paviesojušies pašpasludinātajā Kalnu Karabahas republikā un par šo vizīti liecinātu vīzas mūsu pasēs. Šādā gadījumā sapnis par ieceļošanu Azerbaidžānā tā arī paliktu tikai sapnis. Tiem, kas ļoti vēlas apmeklēt Kalnu Karabahu un Azerbaidžānu, un nevēlas pusceļā mainīt pasi, ir iespēja Kalnu Karabahas vīzu saņemt uz atsevišķas papīra lapeles – problēma atrisināta.

Pirmā (un vienīgā) Azerbaidžānas vētra

Laimīgi tikuši cauri Azerbaidžānas birokrātijas līkločiem, nonācām Azerbaidžānas pierobežas pilsētā Astarā. Neko daudz pastāstīt par pilsētu šoreiz nevarēsim, jo laiks un iespējas to tuvāk papētīt bija ļoti ierobežotas. Zinām tikai to, ka turpat uzreiz ar robežkontroles punkta var sastapt vīru, kas labprāt iegādāsies visu Irānas valūtu, kas tāda vai citāda iemesla dēļ nav iztērēta Irānā. Turklāt turpat līdzās var atrast arī nelielu veikalu, kur iegādāties gandrīz visu nepieciešamo – alu, makaronus, auzu pārslas un prjaņikus.

20150511_2209-Azerbaijan

Ja tiešām cieši ieskatās, tad fonā var ieraudzīt Kaspijas jūru. Diucis ir sarkanajās krūzēs

Tikuši galā ar valūtas maiņas operāciju un iegādājušies nepieciešamos produktus, steidzīgi devāmies meklēt vietu, kur pārlaist nakti, kas tuvojās ātrāk, nekā mums tas būtu paticis. Vakars bija netipiski apmācies, kas liecināja par iespējamu vētras tuvošanos, tāpēc piemērotas vietas atrašana ieguva daudz lielāku nozīmi. Minām pedāļus cik ātri vien spēdami, līdz jūras krastā ieraudzījām vairākas nojumes, kas, visticamāk, vasaras laikā tiek izmantotas pikniku un tamlīdzīgu aktivitāšu organizēšanai. Nolēmām pieturēties pie sentēvu gudrības – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā – un steidzāmies slēpties no vētras, kas lēnām pieņēmās spēkā. Turpat ceļmalā arī sastapām nojumīšu īpašnieku, kas mums ļāva tās izmantot, par to neprasot ne grasi.

20150512_1220-Azerbaijan

Rītā pēc vētras jūra bija gana mierīga, lai Azerbaidžānas zosis varētu mierīgi mieloties

Pirmais iespaids par nojumes iespējām mūs pasargāt no vētras, bija visnotaļ pozitīvs – radās iespaids, ka nu esam drošībā. Kā jau daudzkārt, arī šoreiz pirmais iespaids bija maldinošs. Sākums bija daudzsološs, mums izdevās vakaru pavadīt salīdzinoši komfortabli. Daļēji tas bija, pateicoties nojumes saimnieka dēla Fegana rūpēm par mūsu labklājību. Fegans bija ļoti satraucies par mūsu labsajūtu un, lai palīdzētu mums sasildīties, piegādāja tēju un savu kompāniju. Nepagāja gan pārāk ilgs laiks, kad Fegana viesmīlība un pārmērīgā vēlme palīdzēt mums bija jau nedaudz apnikusi un centāmies likt viņam noprast, ka nu mums ir laiks doties uz čučumuižu. Dažāda veida mājieni rezultātu nedeva, un mēs bijām spiesti vienkārši iet gulēt, cerot, ka Feganam paliks garlaicīgi un viņš mūs liks svētā mierā.

Fegana pacietības mērs mums nelika vilties, tiklīdz iekārtojāmies savos guļammaisos, viņš vēlēja mums labu nakti un devās prom. Šobrīd atceroties tās nakts turpinājumu, jāatzīst, ka Fegans bija mūsu mazākā problēma. Neilgi pēc iemigšanas, mani pamodināja pati Kaspijas jūra, kas savas dusmas gatavojās izgāzt uz trīs nabaga latviešiem. Pirmās pazīmes par to, ka nakts, visticamāk, nebūs mierīga, bija vērojamas jau labu laiku iepriekš, bet mums tās izdevās veiksmīgi ignorēt. Vētra izrādījās gana spēcīga, lai nojumes jumts mūs īsti pasargāt nevarētu. Katrs kā mācēdams centāmies sameklēt vissausāko un drošāko vietu zem nojumes, bet viss velti, jo no rīta nācās pamosties slapjā guļammaisā. Laikam jau varēja būt vēl sliktāk.

20150512_1221-Azerbaijan

Pirms varējām doties ceļā nācās kādu laiku veltīt drēbju un ekipējuma apžāvēšanai

Kur ir palikuši Azerbaidžānas naftas miljoni

Slapjos guļammaisus no rīta nedaudz apžāvējām, sakrāmējām somas un devāmies ceļā uz aptuveni 300 kilometrus attālo Azerbaidžānas galvaspilsētu Baku. Kā jau ievadā minēju, viens no retajiem faktiem, ko zinājām par Azerbaidžānu, bija tas, ka Azerbaidžāna ir naftas eksportētājvalsts un tas savukārt “obligāti” nozīmē, ka Azerbaidžāna ir ļoti bagāta valsts (vidējais Latvietis ar nelielu skaudību skatās uz valstīm, kuru rīcībā ir naftas, dabasgāzes vai dārgmetālu resursi). Neiedziļinoties jautājumos par to, cik lieli ir valsts naftas un dabasgāzes resursi, skaidrs ir tas, ka ārpus galvaspilsētas to sniegtā labklājība nav viegli pamanāma. Ceļi ir vēl nedaudz bedraināki kā Latvijas bedrainākie ceļi, un tas nozīmē, ka ceļi ir pat ļoti bedraini. Bedrainie ceļi, kopā ar Azerbaidžānas katastrofālo satiksmes (anti)kultūru (uz savas ādas nācās izbaudīt vienu azerbaidžāņu šoferu netikumu – izrādās, ka velobraucēju stumšana nost no ceļa valstī ir tāds kā nacionālais sports) garantē neaizmirstamu, aizraujošu pieredzi. Jāsaka, ka daudz drošāk jutos ar velosipēdu pārvietojoties Teherānas betona džungļos, nekā Azerbaidžānas bedrainajos ceļos.

Spļaudoties, sakostiem zobiem, laiku pa laikam slēpjoties no lietus, lēnām ripojām uz Baku pusi. Otro nakti Azerbaidžānā pavadījām ceļmalas koku pudurī, blakus leknam kartupeļu laukam, netālu no pamatīga aitu bara. Ja neskaita to, ka mūsu nometnes vietu apmeklēja jau minētais aitu pulks, vakars aizritēja mierīgi un, kā jau ierasts, gulēt devāmies jau ierasti laicīgi. Galvā veicot sarežģītus aprēķinus, nonāku pie secinājuma, ka labāk riskēju ar iespēju pamosties izmircis, guļot ārpus telts zem skaidrām debesīm, nekā trijatā guļu teltī, kas paredzēta diviem un no rīta pamostos izmircis savos sviedros. Laikam jau šoreiz risks neattaisnojās un es pamodos nakts vidū, izmircis un dusmīgs, bet arī ar to nebija gana, lai es gribētu līst teltī. Iekārtojos tuvāk tuvējam kokam un mēģināju iemigt par spīti visam. Tāda bija mana pēdējā nakts uz Azerbaidžānas zemes.

20150512_2031-Azerbaijan

Mūsu nometni ielenc  mežonīgs azeri aitu bars

Ķerot Lauru un vēju, noķēru Baku

Dubļains rīts, slapjš guļammaiss, brokastu putra – kas gan var būt labāks par to. Kādu pusstundu ļāvu guļammaisam atbrīvoties no liekā ūdens (rīts bija apmācies, tāpēc par īstu guļammaisa žāvēšanu to nosaukt nevarēja) pirms stūķēju to somā. Pēc visu rīta rituālu veikšanas, izstūmām velo uz ceļa un devāmies tālāk. Katrs no mums trijiem ir liela personība, un varbūt arī tāpēc mums nereti sanāk uz ceļa izretoties un mīt pedāļus katram savā tempā. Tā tas bija arī šoreiz – es braucu labu gabalu pirms Lauras un Ivara. Šoreiz šī iemesla dēļ mums izdevās vienam otru pazaudēt, pēc tam sameklēt un vakarā attapties Baku.

Tikai kādus pāris kilometrus pēc tās dienas ceļa sākuma, braucot cauri tuvējai pilsētiņai, kreisajā ceļa malā pamanīju citus velo ceļotājus. Bez liekas kavēšanās, braucu klāt, lai apsveicinātos un dalītos pieredzē. Izrādās, ka šis solis arī izraisīja dienas turpmākos piedzīvojumus. Par piedzīvojumiem nedaudz vēlāk, tagad Jūs jāiepazīstina ar sastaptajiem ceļotājiem. Sastaptie ceļotāji izrādījās precēts pāris no Ķīnas/Vācijas (vīrs vācietis un sieva ķīniete), kas mēro ceļu no Vācijas līdz Ķīnai. Atšķirībā no lielākā vairuma ceļotāju, viņi bija izvēlējušies nedaudz atšķirīgu maršrutu – tā vietā, lai no Eiropas caur Turciju dotos uz Irānu, viņi bija izvēlējušies braukt garāko ceļu pēc Turcijas, apmeklējot Gruziju un Azerbaidžānu. Vairāk par viņu ceļojuma maršrutu un piedzīvoto ceļā, var lasīt ceļotāju FB lapā.

20150513_1236-Azerbaijan

Viens no velo ceļotāju etiķetes noteikumiem paredz pienākumu vienmēr būt draudzīgam pret citiem ceļotājiem

Kamēr dalījos iespaidos par Azerbaidžānas ceļiem un cilvēkiem ar sastaptajiem ceļotājiem, Laura klusiņām (mūs neievērojot) jau bija aizbrauksi man garām. Ivaram tādā veidā “aizlavīties” neizdevās, jo mēs viņu laicīgi pamanījām un saucām socializēties. Tiklīdz atskārtām, ka Laura mūs nav pamanījusi, teicām ardievas “kolēģiem” un sākām pakaļdzīšanos. Vieglāk to pateikt nekā izdarīt. Pirmkārt, Laura jau nav nekāda vāja meitenīte, kas lēni brauc ar divriteni, un otrkārt, pūta spēcīgs pretvējš. Laura, protams, nezināja, ka es vairs neesmu viņai kaut kur priekšā, un mina cik vien spēka, lai noķertu mani. Rezultāts bija diezgan amizants – Laura pretvējā mēģināja noķert mani, un es tajā pašā laikā mēģināju noķert viņu.

Viss beidzās ar to, ka mani noķēra viens lāga Azerbaidžānis pikapā, pirms man izdevās noķert Lauru, un tad jau mēs kopīgiem spēkiem (velosipēds ielādēts pikapā) noķērām Lauru (arī viņu pierunājām uz to pašu) un vēlāk arī sameklējām Ivaru. Izrādījās, ka mūsu labvēlis ir ceļā uz Azerbaidžānas galvaspilsētu Baku un ir ar mieru tur aizgādāt arī mūs. Ilgi galvu nelauzījām un piekritām piedāvājumam, kas vēlāk izrādījās bija labākais, kas ar mums Azerbaidžānā noticis.

Īstajā laikā un īstajā vietā

Tā nu, pilnīgi neplānoti pāris stundu laikā bijām tikuši prom no Azerbaidžānas pretvēja un stāvējām tieši pie Baku Pasažieru ostas. Mēs bijām informēti, ka prāmis no Baku līdz Aktau, Kazahstānā kursē tikai pāris reizes mēnesī un tāpēc īpaši svarīgi ir nenokavēt tuvāko reisu. Lai lieki nekavētos Azerbaidžānā un turpinātu virzīties uz priekšu sava mērķa virzienā, bijām nolēmuši izmēģināt veiksmi prāmja medībās, tiklīdz ieradāmies Baku. Pirmais pārsteigums mūs sagaidīja jau Pasažieru ostā – izrādās, ka šī nav īstā vieta, kur meklēt biļetes, lai nokļūtu uz prāmja/kuģa no Baku uz Aktau. Tomēr mēs neapmulsām un bijām gatavi medības turpināt, dodoties meklēt laimi citur. Internetā bijām noskaidrojuši, ka interesēties par konkrēto jūras maršrutu vislabāk doties uz aptuveni 10 km attālo Ro Ro (roll on/roll off prāmis) prāmju ostu. Nonākuši tik tālu uzreiz, pamanījām biļešu kasi, kas mūsu ierašanās brīdī jau gatavojās beigt darbadienu. Bet mums par lielu prieku, tur strādājošā dāma piekrita mūs uzklausīt.

Tiklīdz viņa uzzināja, ka gribam iegādāties biļetes kuģošanai maršrutā Baku-Aktau, viņas seja saskāba, un viņa atvainodamās pavēstīja, ka diemžēl esam 10 minūtes par vēlu tāda vai citāda iemesla dēļ. Mirkli vēlāk, viņa tomēr nolēma šur tur piezvanīt, lai pārliecinātos, ka tiešām neko vairs nevar pasākt. Šoreiz veiksme bija mūsu pusē, un izrādījās, ka nekas vēl nav nokavēts un mums mudīgi katram jāsameklē 110 dolāri, lai iegādātos biļetes un kāptu uz klāja. Rūpīgi izpētījām visu informāciju par biļešu iegādi un to, kas iekļauts biļetes cenā, lai uz kuģa klāja nerastos pārpratumi un neplānoti papildus izdevumi. Līdz pašai kāpšanai uz klāja gan bija vēl jāgaida kādas 10 stundas, bet tas tāds nieks vien izrādījās, jo pēc tam gaidīja jauns piedzīvojums – mans ilgākais un tālākais jūras ceļojums līdz šim brīdim.

Laiku līdz kāpšanai uz klāja izdevās pavadīt gana produktīvi – ieturēt pirmo un vienīgo maltīti Baku un sameklēt ceļabiedrus jūras braucienam no Azerbaidžānas uz Kazahstānu – Sofiju un Janu no Nīderlandes. Sofija un Jans vispār ir diezgan traki forši ceļotāji, kas pārvietojas ar pavisam vecu, bet mājīgu busiņu. Pēc neskaitāmām ekskursijām pa ostas teritoriju, sarunām, kafijām un cigaretēm, mūsu kuģis beidzot bija klāt, un, neilgi pirms rītausmas, mēs ieņēmām savas vietas uz kuģa klāja.

20150514_0624-Azerbaijan

Neskatoties uz to, ka šis nav mūsu kuģis, tomēr jāatzīst, ka arī šim nav ne vainas

20150514_1234-Azerbaijan

Visa jūras brauciena laikā neviens delfīns un neviens valis nebija manāms

P.S. Visu informāciju par kuģošanu Kaspijas jūras maršrutos var meklēt ŠEIT.

Pāri Kaspijas jūrai

Kruīzi man nekad īsti nav likušies interesanti. Tur pietrūkst īstās jūras raupjums un skarbums. Turpretim ceļojums kravas kuģī vienmēr licies, kaut kas īpašs un īsts. Nu man bija iespēja pārliecināties, kā tad tas īsti ir. Par īstu kravas kuģi jau mūsu kuģi nosaukt nevarētu, jo vienīgā krava, kas atradās kravas nodalījumā, bija citi transportlīdzekļi. Bet, godīgi sakot, man bija sajūta, ka es atrastos uz īsta naftas tankera. Noticēt tam tam ļāva, kuģa pasažieri, kas lielākoties bija vai nu tālbraucēji, vai vilciena vagonu apkalpojošais personāls un daži mums līdzīgie ceļotāji. Papildus odziņu piešķīra kolorītā kuģa apkalpe ar Dolce Gabbana kapteini priekšgalā, kambīze ar kuģa pavāru priekšgalā un Gruzīni, un pazudušais baltkrievs.

20150514_1243-Azerbaijan

Merkurija kapteinis savā formastērpā

20150514_1427-Azerbaijan

Laura mācās vadīt kuģi

Ja man būtu jānosauc kāda situācija no uz kuģa pavadītā laika, kas visvairāk palikusi atmiņā, tad tā droši vien būtu mūsu kaulēšanās ar kuģa pavāru par bezmaksas ēdienreizēm. Lieta tāda, ka pērkot biļetes, bijām 100% pārliecināti, ka maksājam arī par ēdināšanu (tā skaidrā krievu valodā bija rakstīts kasē pie sienas), bet izrādās, ka ēdināšanas pakalpojums tomēr nav iekļauts biļetes cenā un par to nāksies maksāt atsevišķi. Tas mums radīja nelielas problēmas – liekus provīzijas krājums sagādājuši mēs nebijām, domājot, ka tas nebūs nepieciešams un skaidru naudu bijām plānojuši gādāt tikai Kazahstānā. Garš stāsts īsumā – beigu beigās maltītes mums vislielākajā slepenībā tika pasniegtas bez maksas, pateicoties kuģa šefpavāra labajai sirdij un nelielām viltībām no mūsu puses. Brīvajā laikā starp ēdienreizēm veicām neskaitāmas apgaitas pa kuģa klāju, pētot, kurā vietā vislabāk lasīt grāmatas. Ja man kāds vēl kādu reizi piedāvātu doties līdzīgā braucienā, noteikti piekristu, jo tā jūra tomēr vilina.

20150514_1458-Azerbaijan

Virtuvē pavadijām gana daudz laika, mēģinot pārliecināt pavāru, ka mums pienākas brīvpusdienas

20150514_1504-Azerbaijan

Drusku noplucis, bet tomēr mūsu kuģis bija/ir pats labākais

20150514_1449-Azerbaijan

Jaspers un Sofia izliekas, ka guļo uz Titānika klāja

20150515_1634-Azerbaijan

Azerbaidžāna paliek kaut kur aiz horizonta

Atgriešanās Āzijā

Aptuveni 48 stundas no brīža, kad kuģis pacēla enkuru Baku ostā, bija pienācis laiks nolaist enkuru jau Kaspijas jūras otrajā pusē – Aktau ostā. Pēc kuģa dokošanās izrādes noskatīšanās, Kazahstānas muitnieki mūs visus sasēdināja busiņā, kurš mūs nogādāja līdz ostas muitas kontroles punktam. Kontrole kā jau kontrole – viss notiek lēnāk nekā gribētos, bet galā tikām.  Pāris stundas vēlāk, noguruši, bet priecīgi bijām gatavi doties iekarot Āziju jau otro reizi mūsu ceļojuma laikā.

20150515_2102-Azeri

Saulriets jūra man neapniks nekad

Mēs bijām nonākuši atpakaļ Āzijā.

3 komentāri par “Atpakaļ Eiropā (Azerbaidžāna)

Leave a Reply