Pāri kalniem – Kazahstāna

Turpinājums

…Bijām nolēmuši izmest nelielu līkumu ceļā no Almati Kazahstānā uz robežpunktu ar Ķīnu. Plāns jau izklausījās vienkāršs – izmīt cauri Ile-Alatau Nacionālajam parkam, kas atrodas uz dienvidiem no Almati, starp Turgen aizu austrumos un Čemlogan upi rietumos. Parks ir izslavēts ar skaisto, neskarto dabu un zvēriem, un kalnainiem, stāviem ceļiem un bezceļiem. Kā jau ar lielāko daļu mūsu plānu (un jau atkal, šis knapi varētu saukties par īstu plānu, bet vairāk par aptuvenu ideju), kaut kam bija jānoiet greizi…

Izbraucām no Almati rekord-vēlā stundā – ap plkst. 4 pēcpusdienā, gandrīz vēlāk kā jebkuru citu reizi. Mēs īpaši nesteidzāmies, un Kazahstānas vīzas mums vēl bija derīgas uz pietiekami ilgu laiku, lai izmestu šo nelielo apkārtceļu (tā mums likās tobrīd) un pirmajā dienā bijām ieplānojuši nomīt tikai kādus 60 km, izbraucot no Almati, līdz Turgen pilsētiņai, no kurienes nākamajā dienā turpināt braukšanu pa maziem ceļiem uz Ile-Alatau Nacionālo Parku.

20150608_1516-Asy Plateau & Co

Pirmā aizķeršanās

Pirmās pazīmes tam, ka mūs sagaida vētrains miniens augšup kalnos parādījās nākamajā dienā. Kādā ceļmalas veikaliņā, bez liekas apdomāšanās iztērējām pēdējās Kazahstānas tenges (KZT), pirkdami vafeles un rozīnes (brokastu putrai), jo nākamās pāris dienas neplānojām būt apkārtnē, kur skaidra nauda būtu īpaši lietderīga. Pēc dažiem kilometriem pa paugurainu ceļu nonācām pie Parka vārtiem, kur mūs sveicināja daži vīri. Izrādās, lai iekļūtu teritorijā jāiegādājas biļete, lai gan cena nebija īpaši augsta, nebijām ar to rēķinājušies un par to lasījuši, un tikko bijām iztērējuši pēdējo sakarīgo skaidro naudu par rozīnēm – muļķīgi! Kamēr puiši lika lietā savas, pēc dažu nedēļu pavadīšanas Kazahstānā, ieeļļotās krievu valodas prasmes, es pēc pēdējās naudas saskaitīšanas nācu pie secinājuma, ka mums pietiek naudas 2 biļetēm, nevis 3. Krievu valodas zināšanas pilnīgi noteikti bija lietderīgas, kā arī, iespējams, mūsu lūdzošās actiņas, vai smagā elpošana pēc pēdējā uzkalniņa pievarēšanas un fakts, ka bijām ieradušies ar riteni, nevis vienkārši auto, ar ko būtu daudz vieglāk atgriezties pēc bankas automāta apmeklējuma. Lai vai kā, pēc nelielas diskusijas bijām tikuši veiksmīgi cauri vārtiem, atstādami pēdējo skaidro naudu Nacionālā Parka darbiniekiem.

20150608_1101-Asy Plateau & Co

Izpļāpājot savu ceļu augšup

Ceļa kvalitāte vēl joprojām bija izcila, un mēs izbaudījām kalna kāpumu, kas sāka kļūt manāmi stāvāks, lai gan zinājām, ka pa vidu mūs, visticamāk, sagaida dažādi brīnumi un apšaubāmi ceļa apstākļi, mēs gaidījām jauku nobraucienu Parka otrā pusē. Almati nebūt nav tā trakākā, skaļākā vai pārblīvētākā pilsēta, taču priecājāmies par pārmaiņām, klusumu, un skaisto dabu un centāmies ignorēt nomācošo karstumu.

20150608_1236-Asy Plateau & Co

Sasniedzām nelielu vietu, ar zīmi “Batan“ ceļa malā, kad asfaltu pēkšņi nomainīja draņķīga gruntovka, bet tas bija vēl tikai sākums. Uzreiz aiz līkuma mūs sveica nākamā barjera, ko pieskatīja un sargāja viens Parka mežzinis. Protams, sākumā saņēmām labi ieeļļotu pantiņu, ka teritorija ir slēgta individuāliem tūristiem, tikai vietējie iedzīvotāji, strādnieki un cilvēki ar speciālām atļaujām drīkst doties kalnos. Mūsu ierēdnim pat bija oficiāla paskata dokumenti, kam vajadzēja pierādīt viņa teikto, bet mēs negrasījāmies tik viegli padoties un zinājām, ka pāris reizes, līdzīgi mums, arī riteņbraucēji ir devušies cauri parkam. Pēc neilgas, draudzīgas sarunas mums izdevās pārliecināt mūsu jauno draugu izlaist mūs cauri vārtiem, piekodinot, ka meklēsim palīdzību, vai dosimies atpakaļ, ja kaut kas noies greizi. Neņemot pie sirds brīdinājumus par vilkiem un lāčiem apkaimē, mēs nekavējoties lēcām uz ričukiem, nedodami iespēju mūsu mežsargam mainīt domas. Biju gatava gandrīz aizmirst un piedot BossMena alkatību vilcienā no Aktau un bēdīgi slaveno korupciju Kazahstānā, kazahi vairs nebija manā melnajā grāmatā.

20150608_1653-Asy Plateau & Co

Stūrgalvība atmaksājas

Tas bija garš, stāvs, akmeņains, grumbuļains un karsts kāpums, kuru mums izdevās pievārēt, tikai pateicoties mūsu stūrgalvībai. Sākām mīties arvien augstāk, taču temperatūra turējās virs +30°C. Mums visiem izdevās nerātni apdegt saulē, īpaši jau puišiem, kuri bija sevišķi jutīgi pēc savām pārvērtībām Almati. Liels atvieglojums un prieks bija Turgen un Asi upe augstāk kalnos, gar kuru ceļš nepārtraukti vijās. Auksta kalnu straume ir visnotaļ labs veids kā atdzesēt uzkarsēto ķermeni.

20150608_1601-Asy Plateau & Co

“Tikai nedaudz kājiņas pamērcēšu..”

20150608_1603-Asy Plateau & Co

vai arī ne

Dažos ceļa posmos kāpums bija virs 20% un nācās arī nopietni pastumt piekrāmētos ričukus. Vajadzēja ne tikai izturību, bet arī vienkāršu spēku un tādos brīžos es jutu, ka manāmi atpalieku no puišiem, jutos draņķīgi, ka esmu meitene, bet ne Dainis, ne Ivars neteica ne vārda, vienkārši mani pāris minūtes uzgaidīja, biju vareni pateicīga par viņu pacietību.

Sun sun sun, here we come

saules varā

Tā bija karsta Paradīze un izaicinājums. Mēs mināmies gar brīvībā skrienošiem zirgu pulkiem (vai drīzāk tie auļoja garām mums) pa zaļiem laukiem, aiz tiem kā izaicinājums šad un tad rēgojās pa kādai sniegotai virsotnei. Mēs svīdām pat mirkļos, kad vienkārši stāvējām ielenkti apmulsušu govju ganāmpulkā.

20150608_1656-Asy Plateau & Co

Kad garām patraucās kāds 4×4 auto, uzjundīja putekļu un smilšu mākonis, taču tas bija reti, un radās sajūta, ka esam atstāti paši savā nodabā un ceļš atvēlēts tikai mums. Bijām laimīgi, un, kad ceļa kvalitāte neprasīja īpašu uzmanību, lobījām acis visos virzienos, apbrīnodami apkārtni. Bija pagājusi tikai viena diena Ile-Alatau Nacionālajā Parkā, patiesībā tikai dažas stundas tīras mīšanās/stumšanas, taču tā, visticamāk, bija visintensīvākā braukšanas diena, ko bijām līdz tam piedzīvojuši. Bijām piekusuši, un laikam jau var teikt, ka tajā mirklī, kad sasniedzām pašu Asi plato, jutos, ka esmu ko vairāk pieredzējusi (vai vienkārši biju nedaudz putekļaināka un jutos mazāk kā zaļknābis). Domājām, ka grūtākais ir aiz muguras – muļķības.

20150608_1937-Asy Plateau & Co

Asi Plato viltības

Nolēmām nakti pavadīt pie kādas nelielas straumes, ko bijām jau vairākkārt šķērsojuši, un gulēt zem atklātas debess – pārāk slinki, lai celtu telti un priecīgi par nelielu privātumu, ko sniedz klajums; nevēlējāmies pa nakti būt saspiesti mazā pārvietojamā saunā, ko citi cilvēki sauc par telti – tā izrādījās kļūda Nr.1.

Mākoņi nomainīja skaidrās zvaigžņotās debesis un kaut kad, vēlā naktī sāka līt. Mums visiem bija miegaina cerība, ka smidzināšana ilgi neturpināsies, un, visi kā viens, nospriedām, ka telti nebūs vērts celt, ignorējot nelielo mitrumu gulējām tālāk – kļūda Nr.2.

Kad pēc kāda laika lietus tomēr nebija norimis, bet tikai pieņēmies spēkā, Dainis (kurš no mums parasti guļ visciešākajā miegā) attapās pirmais un nolēma, ka telts tomēr jāstutē augšā pēc iespējas ātrāk, Ivars un es steidzīgi devāmies palīgā – šī neizrādījās kļūda.

Aši paķērām svarīgākās mantas, atstādami izmirkušos matracīšus, guļammaisus un drēbes, ko bijām atstājuši vēdināties pa nakti ārā, un lietus jau lija aumaļām. Jautrība bija tikai sākusies, tuvojoties rītam palika arvien aukstāks, un mēs tā kārtīgi nevarējām iemigt pat ar diviem zeķu pāriem kājās un bieziem džemperiem mugurā. Pēc kāda laika lietus pakšķēšana beidzot likās norimusi, taču paskatoties ārā, konstatējām, ka ir sācis snigt sniegs. Domādami, ka sniegs nu gan ilgi neturēsies Jūnija vidū, nolēmām nogaidīt, kamēr tas pierims (jau izmirkušās mantas atstājām turpat, ārā, jo nevēlējāmies, lai vienīgais sausais placītis visā kalnu plato arī tiktu pieliets ar slapjām pekelēm) – kļūda Nr.3.

20150609_1221-Asy Plateau & Co

Kad pēc pāris stundām sniegs nebija rimies, tieši otrādi, iespējams, pieņēmies spēkā, nolēmām, ka nevaram taču palikt nekurienes vidū uz mūžību, bet jāsaņemas un jādodas uz priekšu – drīz jau tuvojās dienas vidus. Sakrāmējām visas slapjās, apsnigušās pekeles savās somās, somas uz riteņiem un caur kupenām (ar Ivara GPS palīdzību) uzgājām dubļainās, baltās sliedes, ko saucām par ceļu. Vēlāk izrādījās, ka visas mantas tomēr neizdevās izmakšķerēt un Ivars sniegotajā pasaulē aizmirsa savas mīļākās ceļa biedrenes – uzticamās, ērtās, skaistās, labi ievalkātās, nenovērtējamās, mīļākas sandales (vēl līdz šai dienai tās šad tad tiek pieminētas) – kļūda Nr.4.

20150609_1221-Asy Plateau & Co-2

20150609_1227-Asy Plateau & Co

Sniega kārta nedaudz biezāka, un kazahu jurta būtu nepanāma starp kalniem

Diena tikai sākusies

Viena no manām lielākajām bažām šajā viltīgajā Paradīzē bija mana riteņa izturība. Pietiekami jau bija tas, ka biju uzlikusi velo somas uz karbona dakšas, taču tagad mēs devāmies pa bezceļiem, kad ritenis patiesībā paredzēts tikai asfaltam. Pati jau biju parakstījusies uz šo mazo avantūru, tāpēc centos pa ceļa sliedēm braukt varen uzmanīgi un pamanīt visus nepatīkamos triecienus kas varētu slēpties zem sniega, dubļiem vai zirgu un govju atstātajām dāvanām. Biju jau atkal atpalikusi no puišiem, tāpēc viņi nemaz nepamanīja brīdi, kad Asi plato atkal izspēlēja ar mani viltību.

Laikam jau es visu laiku pievērsu uzmanību nepareizajai problēmai. Pēkšņi mans ritenis izdomāja atvadīties no aizmugurējā pārslēdzēja, kas, visticamāk, vienkārši bija iestrēdzis dubļu un sniega dēļ un izrādījās vairs nelietojams. Varēju vien izvilkt pārslēdzēju un ķēdi no spieķiem, pielīmēt ar izoleni pie rāmja un stumties uz priekšu – visi instrumenti atradās Daiņa somās kādu nezināmu distanci priekšā.

20150609_1233-Asy Plateau & Co

Ivars, par laimi, bija apstājies apbrīnot auļojošos zirgus aiz nākamā uzkalniņa un, pamanīdams mani un manu gliemeža cienīgo tempu, saprata, ka kaut kas nav īsti lāgā. Ivara uzdevums bija pēc iespējas ātrāk noķert Daini, kurš bija aizminies pirmais. Izrādījās, ka Dainis ir tikai kāda nieka kilometra attālumā, kur kazahu zirgaudzētāji bija ielūguši viņu uz tēju savā jurtā un stāstīja, ka paši nebija gaidījuši šādu pēkšņu sniegu un aukstumu, lai gan tas dažreiz gadoties, kā jau īstos kalnos.

20150609_1247-Asy Plateau & Co-2

Visaicinošākās, pusatvērtās durvis kādas esmu jebkad redzējusi

No 30 uz 1

Ar apsaldētiem pirkstu galiem censties salabot saliekto pārslēdzēju izrādījās neiespējami, taču nemetām galīgi plinti krūmos un nonācām pie vienīgā tobrīd adekvātā risinājuma – man uz kādu laiciņu būs viena ātruma ričuks. Tad nu vienas dienas laikā ne tikai temperatūra bija nokritusies no ~30°C uz ~1°C, bet arī mana riteņa pārnesumu skaits bija samazinājies no 30 uz 1.

What happens inside a Yurt

Kas notiek jurtā

Pēc karstas tējas bļodiņas (vai divām) garastāvoklis nedaudz sāka uzlaboties, kā arī sniegs beidzot bija rimies. Iespējams, tāpēc spītīgi atteicāmies no sniegtā zirgu ganu padoma doties atpakaļ un steidzāmies uz priekšu, lai gan apzinājāmies, ka mums pēc iespējas ātrāk jātiek lejā no kalniem. Nolēmām sekot upei. Visbeidzot tai taču būtu jātek arī lejup no plato, gar nelielo iezīmēto ceļu mūsu kartē?

20150609_1247-Asy Plateau & Co

 “Visnožēlojamākās dienas” beigās bijām veikuši tikai ap 20 km un uzstādījuši sev jaunu anti-rekordu (dubļi sekoja mums, lai kur mēs dotos, rati nepārtraukti iestrēga, un es lādēju neatsaucīgos dubļiniekus) – nolēmām, ka prātīgāk būtu pēdējās pāris dienas gaismas stundās mēģināt pažāvēt nožēlojamos, vēl joprojām izmirkušos guļammaisus un kārtīgi iztīrīt ratus un dubļiniekus, un cerējām uz sausu, kaut aukstu nakti.

20150609_2016-Asy Plateau & Co

20150609_1814-Asy Plateau & Co

Patiesībā jau nebija nemaz nebija tik traki – saule nolēma parādīties caur mākoņiem tieši laikā uz apbrīnojamu saulrietu. Mums bija paveicies un varējām uzsliet telti pie nelielas nojumītes, kur nedaudz pažāvēt mantas, garām tecēja kalnu upe ar svaigu, saldējoši aukstu, bet nesasalušu ūdeni. Apkārtējā ainava atgādināja Dž.R.R. Tolkīna Vidus-Zemi un kazahi zirgu mugurās izskatījās tik pat iespaidīgi kā Tolkīna Rohanas Jātnieki.

20150609_2026-Asy Plateau & Co

Riteņbraukšana vai pārgājies ar riteni?

Sekošana upei pa ceļiem/takām bija nedaudz grūtāka nekā bijām iedomājušies. Vienīgais lietojamais ceļš vēl joprojām bija dubļu dubļos, vienkārši mīties pa pļavām nereti izrādījās vieglāk un ātrāk nekā iesprūdušu ratu tīrīšana ik pēc dažiem simtiem metru, taču ne vienmēr tas bija iespējams.

20150610_1112-Asy Plateau & Co

Dažreiz pārvarēt grūtības palīdz izturība, bet dažreiz vienkārši apkārtējais neskartais skaistums

Man jau sāka likties, ka šī viena ātruma problēma tomēr neizrādīsies īpaši ievērojama, taču, pēc stindzinoši aukstās upes šķērsošanas, ceļš atkal virzījās kalnos, kur mūs gaidīja stāvi nobraucieni un (ja tas vispār iespējams) vēl stāvāki kāpumi.

stumt un stumt

stumt un stumt

20150610_1409-Asy Plateau & Co

Tikmēr Ivars cenšas pieveikt jau nākamo kalniņu

Kāda ļoti stāva pakalniņa virsotnē, ko sasniedzām, visi stumjot riteņus augšā pa nelielu taciņu, bijām jau gatavi padoties un mēģināt doties atpakaļ, jo vienīgais veids kā būtu varējuši turpināt iesāktajā virzienā bija kalnu ērzeļa mugurā (mūsu iecerētais ceļš/taka vienkārši izzuda).

Road, you there?

Dainis sasniedz virsotni pirmais ar vienu jautājumu prātā: “Te ceļš turpinās?”

20150610_1607-Asy Plateau & Co

Bija kļuvis neciešami vējains un mūsu lēnais progress bija varen nomācošs, taču, ticiet vai ne, mūs paglāba karsta krūzīte roltona. Devāmies atpakaļ uz krustcelēm un, atvadoties no upes, cerējām ka “īsākais ceļš Nr.2” būs daudzsološāks. Pierādījās teiciens, ko ikviens no mums kādreiz mūžā ir dzirdējis: “ne vienmēr īsākais ceļš ir ātrākais” un nebūt ne vieglākais. Lielāko dienas daļu man nācās vienkārši stumt riteni augšup kalnos, kas likās smejamies par mums, jo arī puišiem ar kārtībā esošiem riteņiem bieži vien nācās man pievienoties pārgājienā, nevis riteņbraukšanā.

20150610_1511-Asy Plateau & Co

Puiši, es jau nāku!!

Ceļi ved arī uz leju

Braukšana lejā noteikti ir vieglāka nekā piekrāmēta riteņa stumšana augšā pa kalnu, taču noteikti arī bīstamāka. Pēdējā nobrauciena sākumā ceļš izskatījās nelietots un aizaudzis – vienas sliedes, kas izskatījās no kāda aizvēsturiska traktora un mēslus, kas liecināja tieši kas pārvietojas pa šiem kalniem, pēkšņi arī tās pazuda un mums nācās šķērsot ko līdzīgu kalnu nogruvumam un drīz vien jau bijām atpakaļ uz traktora atstātajām pēdām, kas nobrauciena lejasdaļā jau vairāk sāka izskatīties pēc ceļa. Ar pēdējiem saules stariem un burvīgu saulrietu bijām lejā no Asi plato un Ile-Alatau Nacionālais Parks, kura beigu robežu tā arī nenoskaidrojām, mums bija aiz muguras.

the sun is going down the horizon line and so are we

Pēdējais nobrauciens ar pēdējiem saules stariem

Bijām cerējuši tuvējā ciematiņā iegādāties ko barojošāku kā mannas putru un slavenās rozīnes, taču, lai gan bija tikai ap plkst. 9 vakarā, ciems bija pamests un tumšs, samierinājāmies ar to pašu un, atraduši puslīdz apmierinošu stūrīti, kur uzsliet telti, devāmies gulēt un kalni mums jau bija aiz muguras. Par iecienītās mannas putras ēšanu neesam runājuši kopš Kazahstānas, kur to izbaudījām vairāk nekā pietiekami daudz, taču par Kazahstānas kalniem esam runājuši daudz. Laikam jau visi domājam, ka būtu interesanti atgriezties šajā klusajā, apslēptajā paradīzē ar nedaudz piemērotākiem – kalnu divriteņiem un daudz vieglākām somām.

Kur salabot riteni?

No rīta sasniedzām pilsētiņu Šelek, un visbeidzot bijām noslēguši savu zig-zagiem rotāto U-veida līkumu pa kalniem, bijām šeit iecerējuši salabot riteni. Jau ierodoties pilsētiņā, cerības atrast kādu velosipēdu meistaru/detaļas sabruka. Pēc nelielas apspriedes ar vairākiem vietējiem, sapratām, ka ir atlikušas tikai divas iespējas – doties atpakaļ uz Almati vai taisnā ceļā uz Ķīnu. Kazahstānas vīza bija derīga vairs tikai dažas dienas, un bijām vēl dažus simtus kilometru no robežas – nolēmu, ka labošu riteni Ķīnā, jo pārviesoties Kazahstānā nudien nevēlējos. Cik gan grūti varētu būt nomīt vēl pāris simtu kilometru ar vienu ātrumu?

Patiesībā tas ir daudz vieglāk nekā vazāt riteni līdzi pa kalniem un kraujām, lai gan varbūt ne vienmēr tik parocīgi vai ātri kā gribētos. Nākamās pāris dienas izrādījās brāzmainas, mēs priecājāmies par vēju (lai gan gandrīz vienmēr tas pūta nepareizajā virzienā), jo bijām atkal nokļuvuši vasaras vidū, dienas bija karstas un saulainas. Atkal gulējām zem klajas debess, cerēdami, ka vienas nedēļas laikā, vasaras vidū taču neiemanīsimies divos sniegputeņos. Ivara miegs gan, iespējams, bija caurāks dēļ saules apdedzinātajām, sarkanajām ausīm, uz kurām viņam esot bijis varen nepatīkami gulēt.

20150611_1923-Asy Plateau & Co

Šaurā Kokpek aiza ļāva mums izrbaukt cauri kalniem, nevis pāri un izrādījās burvīga vieta kur uz nakti apmesties

Pēdējā aizķeršanās

Otrā diena pa Kazahstānas stepi pēc nobraukšanas no kalniem mūs izveda cauri slavenajam Čarinas kanjonam un pēcpusdienā nonācām vietā Šonži, kur iebraucām vienīgi, lai iepirktu nelielus pārtikas krājumus vakariņām.

20150612_1148-HMR

Ivars izbauda vēju un nobraucienu pie Šarina Kanjona

Kad jau devāmies ārā no nelielās pilsētiņas, mūs negaidīti apturēja vienkāršs, balts sedans, no kura izkāpa divi kungi, pa pusei ietērpti armijas uniformās. Bez īpašām formalitātēm tika pieprasītas mūsu pases, ko arī apmulsuši iedevām. Pases tā arī neatguvām, bet tikām palūgti atgriezties pilsētiņā. Īsti nesapratām, ko esam izdarījuši nepareizi, bet izskatījās, ka esam iekūlušies nelielās nepatikšanās ar Kazahstānas robežsardzi 100 km attālumā no Kazahstānas/Ķīnas robežas.

Saskaņā ar viņu sacīto, mums esot vajadzējis iegādāties speciālu atļauju, lai uzturētos šajā teritorijā, jo neesam vietējie, kā arī nedodamies cauri teritorijai tranzītā, uz ko centāmies atbildēt, ka esam tranzītā, vienkārši ar velo – lieki. Bijām pārsteigti, jo neko par šādu prasību nezinājām un neskaitāmi velo tūristi devušies no Kazahstānas uz Ķīnu pirms mums. Gaidot priekšnieku (vienu no kungiem daļējā formastērpā, kurš nez kur bija nozudis ar mūsu pasēm) mēģinājām sazvanīt Kazahstānas vēstniecību Latvijā, kur diemžēl neko par šādu prasību mums nevarēja pateikt, kā arī mēģinājām ko uzzināt no Caravanistan un, vaicājot padomu tur, kā arī kādam no kazahu draugiem, pirms mums liek parakstīt kādus oficiāla paskata papīrus – atkal lieki. Prātojām, vai netiekam piečakarēti, īpaši, kad saruna ievirzījās soda maksāšanas sliedēs, taču nauda netika prasīta skaidrā, bet mums katram tika iedota maksājuma kvīts ~50 EUR vērtībā, kas 30 dienu laikā jānomaksā. Bijām nedaudz sakaitināti un sapīkuši par šādu negaidītu netaisnību un nebūt neplānojām norēķināties par mūsu ‘pārkāpumu’. Atstājām savas pases kopijas apmaiņā pret oriģināliem un devāmies pēc iespējas ātrāk prom – bija jau sācis krēslot un vēlējāmies tikt pēc iespējas tālāk, pirms nometnes meklēšanas un tumsas.

Sometimes shade is a scarce commodity, sometimes a small tree is enough

ēna, kas parasti liekas pašsaprotama liekas kā lielākā ērtība dienas laikā stepē

Uz sliekšņa

Pavadījām vēl vienu dienu Kazahstānā un piedzīvojām ļoti vējainu un saulainu dienu bēdīgi slavenajā stepē. Nerimstošais karstums lika mums aizdomāties, vai tik pēdējo pāris dienu iesāktais dienas režīms mums nebūs jāturpina visā Āzijā – mošanās pirms saullēkta, dažu stundu brauciens ar riteni; slēpšanās ēnā no saules un karstuma pusi dienas; riteņbraukšana vēlā pēcpusdienā un vakarā. Bet par to vēl tā kārtīgi uztraukties negrasījāmies, bija pēdējais Kazahstānas vīzas derīguma termiņa rīts, un bijām gatavi šķērsot Kazahstānas-Ķīnas robežu. Bijām nepacietības pilni uzzināt, ko šī nākamā valsts mums parādīs vai neparādīs.

20150612_1557-Asy Plateau & Co

Pēdējais jautājums, uz kuru man Kazahstānā nācās atbildēt kādam ierēdnim, bija: ”Kas noticis tavam degunam?” (что случилось с вашим носом?) par ko biju pārsteigta, nosmējos pie sevis domādama, ka labi vien, ka Dainim galvā ir kazahu cepurīte, un robežsargs neredz saules sagādātās čūlas uz Daiņa pakauša, atbildēju nepacietīgi un vienkārši: “Saule!” (солнце!), puiši mani jau gaidīja, lai kopā ar tikko sastapto ceļotāju no Francijas – Patriku – pēc labas maltītes Horgos pilsētā atrastu labāko velodarbnīcu Ķīnā.

Ivars writing his memoirs on our last night in Kazahstan

Ivars raksta memuārus mūsu pēdējā vakarā Kazahstānā

Dainis is reading memoirs

pirms gulētiešanas izglītošanās

Leave a Reply