Uz Austrumiem – Kazahstāna

Plašā Kazaku Zeme

Pēc tam, kad mūsu lielās cerības ceļot caur dažādām Centrālāzijas valstīm tika sagrautas, nācās samierināties ar vienu LIELU valsti – Kazahstānu. Kopīgi apsvērām plusus un mīnusus, un tā patiešām nebūtu likusies tik slikta doma, ja nebūtu viena neLIELA problēma.

Kazahstāna ir 9. lielākā valsts pasaulē (ja tas tev neko dižu neizsaka, tad kā salīdzinājumu varam minēt Rietumeiropu, ko Kazahstāna pārspēj savos plašajos izmēros). Mēs bijām diezgan neērtā situācijā – pašos valsts rietumos un mērķējām uz Almati austrumos. Kad pamodāmies pie Aktau ostai tuvākā benzīntanka, nākamajā rītā pēc iebraukšanas Kazaku zemē ar “Mercuri-1”, mūsu pasēs ielīmētās vīzas bija derīgas vairs tikai 29 dienas, taču lai tiktu līdz Almati, mums būtu jāšķērso kā minimums 3000 km garš ceļš caur plašo stepi un vējaino tuksnesi. Protams, ja mēs tik tiešām vēlētos kādam pierādīt savu izturību, mēs būtu varējuši mēģināt šķērsot plašo zemi, minoties ar sakostiem zobiem, bet mēs to nedarījām (visticamāk, beigās būtu vien iekūlušies kādā ķibelē nekurienes vidū, pārviesojušies atļauto uzturēšanās dienu skaitu un neko daudz neredzējuši no šīs zemes dažādības).

Aktau – stepe – Almati (vai kā mēs piemānījām rietumus un austrumus)

Zinājām, ka talkā jāņem Kazahstānas vilcienu tīkls un jāpiemāna lielā stepe. Pēc pāris pavadītām dienām Aktau, visbeidzot, ar trīs vilciena biļetēm kabatās devāmies uz tuvāko vilciena staciju un mūsu riteņbraukšanas piedzīvojums caur Kazahstānas tuksnesi un stepi bija samazinājies no 3000 km uz 20 km, pārējo ceļu caur stepi mūs vedīs vilciens, kad, visbeidzot, tiksim tajā iekšā.

20150522_0527-Kazakhstan

Neaizraujošā versija par Transsibīrijas ekspresi

Uz perona mūs sagaidīja vagona pavadonis ar spīdīgām, alkatīgām acīm (uz 3 vienmuļām dienām un naktīm mēs viņu kronējām par BossMenu). Laikam jau Bossmeņa naudas ievākšanas radari bija pilnā uzmanībā kopš viņš redzēja mūs ejot garām neskaitāmajiem vagoniem, tuvojoties viņam, jo pēc aša acu uzmetiena uz mūsu biļetēm dzirdējām “мы можем что-нибудь придумать” pat pirms paspējām viņam pavaicāt jebko par pašiem velosipēdiem. Bez kautrības acīs, bez jebkāda mēģinājuma slēpt savu nodomu no citiem klātesošajiem, sastapāmies ar nepārprotamu – “maksā man vai brauc mājās” – bijām pārsteigti par tādu atklātību.

20150530_2252-Kazakhstan

Būtu vajadzējis noprast ka nauda iet “no rokas rokā”

Pirms tam bijām lasījuši citu riteņbraucēju aprakstus, kam izdevies dabūt savus divratainos draugus vilcienā, neatverot savus maciņus, protams, mums tāda veiksmīga izrunāšanās neizdevās. Laikam jau bija pienācis pēdējais laiks izaugt un pieņemt, ka nevar viss noritēt kā esam iecerējuši. Pēc garākas sarunas ar Bossmenu, kuras laikā minējām, ka vienkārši nodosim riteņus kravas nodalījumā, kaut kā tomēr izdevās nokaulēt kukuli gandrīz uz pusi un samaksājuši kādus 50 EUR (kas tobrīd likās kā neliela bagātība) mums beidzot ļāva iešķūrēt ričukus (Mangustu, Dzelzs Zirgu un Vienradzi) aizslēgtā tamburā.

20150519_2257-Kazakhstan

Čainiks un kāršu kava restorāna vagonā, bet neviens kas mums pastāstītu savus aizraujošos stāstus, tad nu spēlējam duraku stundām ilgi

Zināju, ka neesam jau Krievijā un netraucamies caur Sibīriju, taču bērnišķīgi cerēju piedzīvot kādu Transsibīrijas ekspreša cienīgu atgadījumu 70 stundu laikā, ko pavadījām vilcienā, vai vismaz dzirdēt interesantus vecu vīru stāstus pie tējas čaiņika vai šņabja glāzes restorānvagonā, bet tas jau tikai pasakās. Viss satraucošais tika atstāts uz perona, reizē ar Bossmeņa glauno formas tērpu, ko viņš nomainīja pret ko ērtāku uzreiz kā vilciens izripoja no stacijas.

20150521_1229-Kazakhstan

Virsrakstam gan jau vajadzētu sevī ietērpt kādu vēstījumu “māksla saved cilvēkus kopā” , bet jā es ieguvu jaunu draudzeni, kuras vārdu vairs neatceros, un zīmējumu kamēr skribelēju Daini lasam

20150521_1124-Kazakhstan

Bossmens savā ērtajā tērpā un Kazahstānas stacijas dāmas apmainās ar jaunumiem

Laiks un vilciens likās velkamies gliemeža ātrumā ar nemainīgo ainu aiz loga, un tikai retais kamieļa vai vientuļas mājas siluets tālumā liecināja, ka patiesībā kustamies uz priekšu salīdzinoši lielā ātrumā. Kad beidzot aiz loga sāka parādīties mainīgāka aina, jau pēdējā diena krēsloja. Agrā rītā ieripojām Almati-2 stacijā un izkāpām ārā, tad brauciens vairs galīgi nelikās bijis garš, tomēr biju priecīga, ka vilcienā uz kādu laiciņu vairs nevajadzēs kāpt.

20150519_1150-Kazakhstan

Stepe, kurai traucāmies cauri, kādu to redzējām mēs – vienmēr saulaina un pārsteidzoši karsta

Atkaltikšanās

Mums bija vēl kāds iemesls, lai mēģinātu pēc iespējas ātrāk tikt līdz Almati – bijām sarunājuši tur tikties ar mūsu trako draugu Dumanu, pirms viņš dodas Centrālāzijas tūrē ar amatierteātri (pirmoreiz Dumanu satikām Tbilisi, Jaunā Gada svinībās).

20150524_2133-Kazakhstan

Latvieši un Kazahs virtuvē.. mājās gatavots kamieļa karijs un Kazahstānas “izsmalcinātākais” brendijs

Un, kamēr pētījām iespējas dabūt Ķīnas vīzas Almati, Dumans iešķūrēja mūs KELT (tulk. – Kazahstānas Anglu valodas teātris – (KAVT?)) mēģinājumos, kur satikām viņa komandu un tik tiešām iepazinām dažus unikālus cilvēkus, kas bija pārsteidzoši aizrautīgi un apņēmušies sniegt izcilu šovu, kad izrādes beidzot būtu gatavas (kas bija ļoti drīz pēc tam). Pienāca pirmizrādes vakars, amatierteātris vai ne, tas jau bija ieguvis labu reputāciju, un zāle bija pilna ar smejošiem, izklaidētiem skatītājiem.

20150530_1426-Kazakhstan

KELT

Kādu dienu vēlāk pēc beer-ponga ballītes pāri pilsētai, Ivars ar Dumanu ienāk dzīvoklī (tobrīd mitinājāmies pie Dumana) un stāsta, ka tikko piedzīvojuši filmas cienīgu ainu pēc policijas apmeklējuma – mēģinājuši noskalot Cannabis Sativa prāva ziepju gabala lielumā, kas veiksmīgi turējās pretī Arhimēda spēkam. Pati gan tur nebiju un visu stāstu neatceros pietiekami akurāti, bet ja ziņkārība neliek mieru, tikai vaicājot Ivaram varēsi uzzināt visu stāstu (vai nu tas ir aizraujošs, vai garlaicīgs, Ivars var teikt).

Iespējams, šīs jaunās, negaidītās pieredzes dēļ, vai vienkārši tāpēc, ka vēl joprojām atradāmies pēc-padomju laika mātes rokās, vai tāpēc, ka beidzot bija pienācis laiks taisīt jaunus foto Ķīnas vīzai, taču drīz pēc tam Ivars pievienojās Daiņa iecerei uz ekstrēmajām pārvērtībām.

20150530_2026-Kazakhstan

Ar Dumanu (Ivars & Dainis pēc ekstrēmajām pārvētībām jutās Kazahstānā kā mājās, bet man pārvērtības nevajadzēja, drīz jau bicepsi būs tik lieli kā Ivaram)

20150601_1906-Kazakhstan

Reportāža no Ivara slēpņošanas maratona Almati apkaimē

Vidutājs – mūsu glābējs

Tāpat kā daudziem citiem ceļotājiem, arī mums caravanistan.com bija neaizstājams informācijas avots Centrālāzijā (CĀ). Izrādījās, ka beidzot Ceļotāju Dievi ir arī ar mums un Almati tajā laikā bija veiksmīgākā vieta CĀ, Ķīnas vīzai, īpaši, ja talkā nāk vietējais tulks/advokāts Sjeriks ar nenovērtējamo palīdzību. Izrādās, ka Sjeriks tomēr spēj novērtēt savus vidutāja pakalpojumus (pakalpojumi un vīza – 135 USD no cilvēka). Dienu apdomājāmies un nolēmām, ka tas tomēr ir par daudz un gājām pie mūsu starpnieka. Pēc minēšanas, ka meklēsim lētāku veidu, kaut vai paši mēģināsim mazo cerību iegūt vīzas, parādījās Sjerika līdzjūtīgā daba (var jau būt, ka viņam arī tiešām iepatikās mūsu ceļojuma stāsts). Mums lūdza saņemto atlaidi ciparos neminēt (Sjerikam taču jāvada bizness), taču tagad par tiem pašiem resursiem uz Ķīnu būtu varējuši doties divreiz.

Beigu beigās Sjeriks tik tiešām izrādījās mūsu glābējs un pēc 4 dienām mums jau bija uzburtas lidojuma biļetes un viesnīcu rezervācijas Ķīnā. Tad jau atlika tikai doties uz pašu Ķīnas konsulātu Almati, kur Sjeriks devās ar mums. Izskatījās, ka mūsu glābējs bija iegaumējis visas slepenās paroles, lai neskaitāmās cilvēku rindas apietu. Daudzie pieteikumi un cilvēku rindas konsulātā bija viens no lielākajiem šķēršļiem Ķīnas vīzas iegūšanai, (gaidot tanīs, mūsu Kazahstānas vīza būtu iztecējusi) un ja vēl par mums pateica kādu labu vārdu, tad tas arī nebūt nekaitēja, jo nedēļu vēlāk priecīgi atvadījāmies no Sjerika ar vīzām pasēs. Tas gan bija 2015.gada vasarā un varbūt laiki ir mainījušies, bet Caravanistānā kāds noteikti zinās par aktuālajiem jaunumiem.

20150605_1547-Kazakhstan

Strūklakas Almati ir pietiekami, kā arī apkārtējie kalni

 “Ko mēs darām ēnās” un atvadoties no Lielā Ābola

Kamēr vēl gaidījām atbildi no Ķīnas, novēlējām Dumanam veiksmi tūrē un atvadījāmies, taču ar lielu cerību vēl kādreiz satikties, bet atlikušo laiku Almati pavadījām pie Alinas (kārtējo reizi mūs paglāba couchsurfing.com). Mūsu humora izjūtas laikam sakrita un skatījāmies “What we do in the shadows”, bet Dainis un Ivars iegrima citā, tumšākā pasaulē, spēlēdami Outlast & Outlast Whistleblower.

20150607_1415-Kazakhstan

Ar Alinu un viņas draugu

Nebijām mēs nekādi lielie Almati tūristi un uz muzejiem īpaši negājām, vairāk staigājāmies pa ielām un promenādēm, kuru fonā vīdēja apkārtējie sniegotie kalni un apskatījām ēkas un pieminekļus, krustām šķērsām medīdami labākos riteņu veikalus un darbnīcas (Ivars šo to redzēja arī slēpņojot, protams). Tie, kas ceļo ar bieziem makiem, bez grūtībām varēs atrast neskaitāmas jaukas kafejnīcas, bārus, restorānus, bet mūsu stilā vairāk bija vienkārši nopirkt kādu ābolu no neskaitāmās izvēles. Almati ir dzimtene vienam no viskultivētākajiem augļiem pasaulē – ābolam (oriģināli Aлма-Ата nozīmē ābolu tēvs).

20150601_1736-Kazakhstan

Urbānā kamoflāža (vai derētu atruna par kredīta neatmaksāšanu jo nevarēju atrast banku, Ja man būtu Цеснабанк konts?)

Pēdējo dienu Kazahstānas Lielajā Ābolā pavadījām folkmūzikas festivālā ’”The Spirit of Tengri” ar māksliniekiem no Mongolijas, Turcijas, Gruzijas (protams arī Kazahstānas) un citām valstīm, tā bija krāsaina un superīga pieredze. Kad es vaicāju, ko tad īsti nozīmē Tengri, Alina atbildēja ka Khan Tengri ir kalna virsotne Kazahstānas/Kirgizstānas/Ķīnas robežas satikšanās punktā (vēlāk noskaidroju ka tas ir arī viens no dieviem senajā mongoļu kultūrā, un nolēmu, ka, visticamāk, jau nosaukums aizgūts no tā, taču nekad jau nevar zināt). Šā vai tā, likās piemērots veids kā atvadīties no pilsētas, lai dotos kalnos.

20150601_1847-Kazakhstan

Ar nepacietību gaidīju, kad atkal dosimies uz priekšu, laikam jau visi nevarējām sagaidīt mirkli, kad atkal būsim ceļā, pēdējās dienās pat uztaisījām nelielu video “Kāpēc NEdoties garā riteņbraucienā”. PechaKucha prezentācijas stilu iemācījāmies un izmantojām pēc tam, kad bijām uzstājušies ar šo pašu tēmu (taču par dažiem “slaidiem” vairāk) iknedēļas PechaKucha pasākumā РАКЕТА Бар & Гриль, Алматы.

Nav iespējams redzēt Pilnīgi Visu, bet vienmēr var izvēlēties redzēt Kaut Nedaudz

Visu šo laiku bijām plānojuši, ka nākamā valsts, uz kuru dosimies, būs kalnainā, skaistā Kirgizstāna, kur latvieši var uzturēties 60 dienas bez vīzas, un doties uz Ķīnu no turienes, taču pāris dienas pirms izbraukšanas no Almati mainījām plānus. Tam ir daži iemesli (vai varbūt tās ir vienkārši atrunas?): Nr.1- tajā mirklī bijām jau pavadījuši ceļā 9 mēnešus un bijām vēl tikai Kazahstānā, bija laiks skriet uz priekšu, arī naudasmaki tā liecināja; Nr.2 – Kirgizstānas-Ķīnas robežas šķērsošana ir izslavēti piņķerīga un mums nāktos pārsimts kilometru braukt ar obligāto taxi servisu; Nr.3 – latviešiem nepieciešama vīza lai uzturētos Kazahstānā, līdz ar to nevarētu tik viegli atgriezties, pēc paviesošanās Kirgizstānā. Mēs gan vēl nebijām gatavi pamest plašo kazahu zemi, tā pa īstam nepiedzīvojot neko no izslavētajiem kalniem, kas sākas jau Kazahstānā, un klaiņojošo klanu mežonīgās zemes un neskarto dabu (tas gan viss izklausās pārāk cēli, patiesībā vienkārši gribējām braukt pa kalniem un izbaudīt nedaudz miera un klusuma pirms došanās uz trako Ķīnu).

Nolēmām izmest nelielu līkumu ceļā no Almati uz robežpunktu ar Ķīnu. Plāns jau izklausījās vienkāršs – izmīt cauri Ile-Alatau Nacionālajam Parkam, kas atrodas uz dienvidiem no Almati, starp Turgen aizu austrumos un Čemlogan upi rietumos. Parks ir izslavēts ar skaisto, neskarto dabu un zvēriem, un kalnainiem, stāviem ceļiem un bezceļiem. Kā jau ar lielāko daļu mūsu plānu (un jau atkal, šis knapi varētu saukties par īstu plānu, bet vairāk kā par ideju), kaut kam bija jānoiet greizi.

Turpinājums sekos…

Leave a Reply