Gada īsākā nakts vilcienā un Jāņu svinības Ķīnā

14. jūnija svelmē mēs iebraucām Ķīnā. 你好! 4100 km no mājām.

Ķīna laikam ir tā valsts, kur visiem uznāk vēlme dedzināt pases – gan latvju Ūdrītim un Balodei esot bijis incidents, gan mūsu Odesas paziņa, slavenais “Požarņiks” jau arī savulaik tieši Ķīnā mežā izdomāja nokūpināt savu. Dainis un Laura vienojās, ka, ja es sadedzināšu savējo, viņi man nepalīdzēs, bet brauks tālāk.

Robeža bija visnotaļ pamatīga, īpaši no kazahu puses – pirmā sēta un pasu pārbaude jau 5km pirms pašas robežas, tad vēl kādas divas pārbaudes šajā pašā valstī. Tad seko 7,5km garš koridors “no man’s land” starp Kazahstānas un Ķīnas autoritātēm, ne jau taisns, bet liela cilpa – attālums starp sākumu un beigām ir tikai 500m. Tad jau tālāk Ķīnas puses somu skenēšana un pasu pārbaudes. Ķīnieši pat nolasīja mūsu pases elektroniski, tā sniedzot man brīnišķīgo iespēju redzēt manas šībrīža pases bildi krāsainu. Visam tam veiksmīgi tikām cauri, pat bez kukuļdošanām. Zina, kā potenciāls paprasīt jau bija – “Ziniet, jums te pasē bildīte melnbalta, tāpēc jāmaksā 50$ nodeva par krāsainās bildes nolasīšanu.” Tūlīt pēc izbraukšanas no robežas kompleksa, burtiski nokļuvām ķīniešu apskāvienos. Neliels ieskats tajā, kā jūtas slavenības, izkāpjot no limuzīna, kad visi cenšas viņus aptaustīt. Visi mūs tiešām burtiski aptaustīja, kamēr mēs lēnām ripojām uz priekšu, lai gan vairāk laikam tomēr ar mērķi, lai mēs apstātos un mainītu savu (neesošo) valūtu.

He would make a good cyclo-tourist

Viņš būtu labs velotūrists

Robežpilsētā Korgosā, uz kuru likām lielas cerības (Jā, izskatās diezgan liela pilsēta! Ķīnā taču varēs atrast visu, ko vien varētu vajadzēt!), neizdevās tomēr atrast vietu, kur sataisīt riteņus vai pat nopirkt kādas nebūt detaļas (Laurai joprojām noplīsis aizmugurējais pārslēdzējs, bet Daiņa monobloks dzied bēdīgu dziesmu), tāpēc sākām meklēt vilcienu. Vilciena laikam šeit nemaz nav, lai gan īsti skaidrs tas nav. Sliedes it kā ir, līnija ir, bet varbūt tikai kraviniekiem. Centāmies komunicēt ar vietējo kārtībsargu, kurš neko īsti nesaprata un sūtīja mūs uz autoostu pilnīgi nepareizā virzienā. Pabraucām, sapratām, ka tur pilsēta beidzas un sākas lielceļš, bet vismaz nedaudz vēlāk autoostu atradām, pēc vairāku citu vietējo, kuri par to īsti nemācēja mums pateikt, aptaujāšanas.

All different, all equal. Made in China.

Katra soma savādāka, visas ražotas Ķīnā.

Jau pirmajās pāris stundās novērotie nedaudz nenopietnie iespaidi par Ķīnu līdzinās iespaidiem par Irānu:

1) Karsts – tāpat kā Irānā;

2) Uzraksti nesaprotamā rakstībā – tāpat kā Irānā;

3) Cilvēki nāk klāt un fotografējas ar tevi – tāpat kā Irānā;

4) Cilvēki uzstājīgi runā ar tevi nesaprotamā valodā un neviens nesaprot angliski – tāpat kā Irānā;

5) Satiksme – visi brauc, kur pagadās un “kā sanāk” – tāpat kā Irānā;

6) Policisti nezina, kur viņu pilsētā kas atrodas – tāpat kā Irānā;

7) Nevaru izņemt naudu no bankomātiem – tāpat kā Irānā (bankomātu, kas draudzējas ar manu Mastercard atadu tikai vēlāk Urumči).

Our long lost 4th team member is finally here!

Laura ar mūsu jauno komandas biedru!

Horgosa—Urumči – 666km un 12h guļambusā un brīnumainā satikšanās ar pulksteņpārdevēju Ēriku.

Guļamautobuss līdz Urumči brauca ap 666km un maksāja 160 juaņas (ap 23eur) no personas. Riteņus gan šoferis sākumā negribēja ņemt un prasīja no katra par to papildus 100 juaņas (savā kabatā – kur tad citur), bet pēc ilgām pārrunām, kur mēs rādījām viņam vienu simtnieku un daudz dažādu mazu naudiņu, viņš padevās un kopā atdevām viņam vairāk nekā divas reizes mazāku summu kā sākotnēji prasīts.

Sāga ar skaidrošanos par to, kas un kā, nebeidzās arī tad, kad visi bija veiksmīgi salikuši savas mantas bagāžas nodalījumā un paši sakāpuši autobusā – skaidrošanās par vietām. Šajā gadījumā tas ir nedaudz svarīgāk kā parastā autobusā – runa taču ir par vietu, kur tu gulēsi, nevis sēdēsi. Lai visu padarītu pavisam nesaprotamu, protams, no biļetēm nezinātājam nav iespējams izsecināt, kura ir viņa vieta, turklāt arī pati numerācija autobusā ir ne visai veiksmīga.

“Rūnaju latvješū vāloda!” pēkšņi deklarēja kāds kungs, kurš pēc visas šīs pārkārtošanās izrādījās mans blakusgulētājs. “Mans vards ir Erīks!”

Vakara gaitā noskaidrojās, ka viņš ir kazahs, bet no 89tā līdz 94tajam dzīvojis Latvijā, ceļojis apkārt pa valsti, rokas pulksteņus un “budziļņikus” tirgodams. “Ēhh… Riga, Cesis, Valmierā, Talsi, Venspils! Labi tad dzīvoju!” Maskavā iepircis pulksteņus vairumā un vadājis apkārt pa Latviju tirgodams. Ar vienkāršu “koļasku” esot visu Latviju apstaigājis un apbraukājis, viesnīcās dzīvodamies.

My and Eric's feet and the sleeper bus to Urumqi

(No kreisās) Ērika kājas un manas kājas guļambusā

“Talsi, jāā, Talsos gan tie čigāni. Es tā vienkārši eju, man tā koļaska tāda paliela, skatos, ka viens čigāns nāk nopakaļus. Laikam noskatījis, ka man tur kaut kas vērtīgs varētu būt. Bet man tur arī tāda soma, kurā vienmēr stāv tāds kārtīgs armatūras stienis. Ja vajadzēs, būšu gatavs likt lietā. Bet, kā gāja, tā arī pēkšņi pazuda sekotājs.” Pēc 20 gadiem gan jau liela daļa no latviski iemācītā ir pagaisusi, tāpēc skaidrības labad jāpiebilst, ka saruna tomēr notiek krievu valodā, tikai ik pa mirklim Ēriks iegrimst domās un triumfējoši atceras kādu vārdu latviešu valodā vai vietas nosaukumu. “Pūlkstens! Ūdens! Rūjiena!”

Reiz nonācis uz nakti Rūjienā. Aiziet uz viesnīcu – a tur viss pilnīgi tukšs. Var izvēlēties, kurā stāvā un kur grib. Padomājis, padomājis – “Dodiet man pirmajā stāvā!” Iekārtojies; vēlāk dzird – kaut kas notiek – rosība, kņada. Izrādās, atbraukuši vācieši – uzreiz izsaukti pavāri, personāls, visi šmorē, pucē, darbojas. “Ja atbrauktu kaut kādi krievi, tad gan tā nebūtu.”

Citu reizi viņš palicis Tukumā, otrajā stāvā, dzird lejā lielu trobeli. Izrādās, atbraukuši pāris krievi, nemācējuši uzvesties un vietējie šos piekāvuši. “Tā jau viņiem vajadzēja.”

Bet Kandavā iepazinies ar vietējiem un saņēmis haltūras piedāvājumu – braukt uz Grodno Baltkrievijā pēc kaut kādiem tekstiliem. Pulksteņi nopārdoti – kāpēc ne? Sēžās vilcienā un brauc. Nonāk galā, dabū 12 maisus ar vajadzīgo, viņam prasa – kā aizvedīsi, kur tava mašīna? “Nē, nē, es iekraušu taksī, es ar vilcienu!” “Vaivaivai, kā tad tu tā, tūlīt aizvedīsim tev vismaz ar kravinieku uz staciju!” Tā nu Ēriks pabraukājās, nogādāja uz Latviju paunas, nopelnīja, un pēc tam vēl sarunāja citu haltūru – braukt pēc durvju eņģēm.

Rīgā iepazinies ar kazahu ģimeni. Iet pa ielu, pretī nāk kāds vīrs un pēkšņi prasa: “Ei, kāda tava tautība?” – “Kazahs…” – “Es arī no turienes, nāc pie manis ciemos, sieva pagatavos tev kārtīgas kazahu pusdienas!” Tas bijis kāds vācietis, kurš dzīvojis un skolojies Kazahstānā, apprecējis kazahu sievieti un pēc tam saņēmis darba uzaicinājumu Latvijā, imigrācijas dienestā. “Viņam liels dzīvoklis Rīgas centrā, iekšā porcelāni, šmorcelāni, ēdienus sieva pagatavoja tiešām, tik labus kā mājās, Kazahstānā.” Ja kādas problēmas, lai zvanot – izručīs. Un katrreiz, kad Rīgā, lai nākot viesos.

Ēriks stāsta, gremdējas atmiņās, daži stāsti arī atkārtojas, īpaši par labo draugu Rīgā, bet es jau pamazām miegu ciet.

Man rodas jautājums – kāpēc tad viņš vēl šodien Latvijā nedzīvo un pulksteņus netirgo, ja viņš tik nostalģiski atsauc atmiņā šos laikus? Nu jāā… Laiki mainās, 94tajā Kazahstānā esot ieviesuši jauno naudu – tenges – vajadzējis privatizēt dzīvokli, citādi to pazaudētu. Devās atpakaļ uz dzimteni, sākumā ar domu nokārtot formalitātes un atgriezties Latvijā, bet, kā jau bieži gadās, viss mainās, palicis Kazahstānā, nu jau 20 gadus. Latvijā arī tagad jau vairs nav tik vienkārši iebraukt, vīzas. Tā nu šodien Ēriks brauc citus ceļus un tirgo citas lietas – šajā autobusā viņš atrodas, jo ir ceļā uz Ķīnas pilsētu Guandžou, kur iepērk kopētāju rezerves daļas un tonerus, tos tāpat “iegruzī” vilcienā un ved atpakaļ uz Kazahstānu pārdot. Tā tiešām esot lētāk un ātrāk, kā vienkārši pasūtīt tos no Ķīnas pa pastu, manai neizpratnei tiek paskaidrots. Vilcienu provodņiki, protams, sūdzoties, ka krāmē iekšā tādas lielas paunas, nevis par atsevišķu naudu sūta bagāžā, bet viņš tikai apelē pie viņu sirdsapziņas: “Es taču pie jums te ciemos atbraucis, bet jūs man tā…”

Siņdzjana – vai mēs tiešām esam Ķīnā?

Autobuss mūs aizveda uz Urumči – nu jau esam ar visām četrām Ķīnā, vai ne? Vispār, nē. Siņdzjanas Uiguru autonomais reģions gan ir ĶTR sastāvā, bet tas nenozīmē, ka te ir Ķīna. Sajūtas un atmosfēra ir kā kādā Centrālāzijas valstī. Saukšu to par Uiguristānu. Lielākā etniskā grupa ir uiguri – ap 46%, haņi (ķīnieši) piekāpjas ar 40%. Dominējošā reliģija – islams, apkārt mošejas, uzraksti ar arābu burtiem.

China?

Ķīna?

Sejas, tādas ne-ķīniskas, vīriem galvā kaut kādas jocīgas cepurītes. Jā, vēl nav sajūtas, ka šobrīd atrastos Ķīnā. Pat laika josla de facto ir Urumči laiks – UTC+6, lai gan teorētiski visā ĶTR oficiāli pastāv tikai viena laika josla – Pekinas laiks UTC+8.

Te mums atkal paveicās ar lielisku cilvēku iepazīšanu un mājvietā, pateicoties Couchsurfing. Tikām izmitināti ēkā, kurā atradās valodu privātskola, un mūsu namatēvs bija pats skolas īpašnieks. Viņš gan gandrīz vienmēr bija aizņemts, taču mēs iepazināmies ar vienu no angļu valodas skolotājiem – Semedžanu un vairākiem viņa audzēkņiem. Ja kāda lieta Uiguristānā ir kā Ķīnā – neviens normāls cilvēks angliski te nerunā, un iespēju sazināties krieviski bija jāatstāj otrpus robežai, Kazahstānā. Kā jau teicu – mums paveicās, jo mūsu jaunie paziņas ir no tiem retajiem, kuri vai nu māca vai mācās angļu valodu. Bez viņiem mēs būtu te pazuduši, gan veloservisu atrast un pastāstīt, kas par lietu, gan vilciena biļetes nopirkt būtu neiespējamā misija.

We will go on a planned train ride!

Biļetes nopirktas!

Un vēl – mums vieniem pašiem tika piešķirts dzīvoklis – tas pieder privātskolai un domāts angļu valodas skolotājam no ārzemēm. Uz doto brīdi tā skolā bija vakance, tāpēc to uz gandrīz nedēļu ieņēmām mēs. Vienu dienu izpildījām arī nelielu skolotāju lomu, piedaloties nodarbībā un parunājot ar angļu valodas apguvējiem. Izmantojām arī iespēju sarunāt ar dažiem no viņiem, lai aizved mūs līdz veloservisam – beidzot jāatrisina velosipēdu problēmas, ja gribam vēl turpināt ceļu uz diviem riteņiem. Palēnām gan arī kļuva skaidrs – lielāko Ķīnas daļu laikam būs jāatstāj sabiedriskā transporta ziņā. Pārāk daudz kilometru, pārāk maz laika vīzā un pārāk maz naudas makā.

Notiektos dzīvokļa stūros dažubrīd varēja noķert pat kādu interneta staru, ko gan vēl vairāk varētu vēlēties – laikam jau, lai puse no interneta nebūtu bloķēta un lai pieslēguma ātrums neatgādinātu iezvanpieejas laikus no deviņdesmitajiem. Modernās Ķīnas pasaules brīnums – Lielais Ķīnas Ugunsmūris. Tāpat kā Irānā, varbūt pat vēl lielākā apmērā kā Irānā, valdība cenšas bloķēt sociālos tīklus un daudz ko citu, ko sagrib, bet tieši tāpat arī te, cilvēki (ieskaitot mūs) atrod veidus, kā to apiet.

Us, our Uyghur friends, and a guy from the place we went for dinner

Mēs, mūsu uiguru draugi un arī čalītis no restorāna, kurā ēdām vakariņas

Droši vien, lasot par to, ka mēs uz savu galvu ceļojam cauri Siņdzjanai, līdzīgi kā par Krimu, kāds varētu šūpot galvu un nodomāt, ka mēs esam nedaudz ķerti (esam jau) – te taču esot bīstami, bijuši nemieri, ļoti saspīlētas attiecības starp etniskajām grupām, bla bla bla… Bet mēs te jutāmies ļoti droši. Arī uiguri ir ļoti viesmīlīga tauta; pie musulmaņu zemēm un ar tām saistītajām paražām mēs jau sen bijām pazīstami; kā vērotājiem no malas, saspīlējuma atmosfēra gaisā jūtama nebija. Tik vien kā armijas posteņi uz lielāko ielu stūriem, pa kādai bruņumašīnai. Pastiprināti drošības pasākumi vietās, kur koncentrējas pārāk daudz cilvēku. Tā kā – pat pārāk daudz drošības dažubrīd.

Nebūtu mēs Siņdzjanā, droši vien nekad mūžā nebūtu nonākuši uiguru kāzās! Kāds Kasima (skolas īpašnieka) paziņa nupat bija apprecējies, un mēs nonācām kāzu vakara pasākumā / svētku mielastā. Mūs nokrāmēja ar dažnedažādu ēdienu šķīvjiem, apkārt cilpoja ķīniešu šņabīša baidžiu (baijiu) pudeles, un milzīgās telpas vidū atradās liels cilvēku pūlis, kura centrā iespiests pats jaunais pāris. Brīžos, kad piekusām no ēšanas, aizgājām paskatīties, kādas trakas dejas un priekšnesumus demonstrē jaunlaulātie un nolīgtie mākslinieki. Kopumā tas viss bija tāda liela diskotēka ar daudz ēdiena.

Hey, we need more plates of food, there's too much free space on that table!

Hei, nesiet vēl šķīvjus, te vēl ir par daudz brīvas vietas!

Uyghur disco-wedding

Disko-kāzas uiguru gaumē

Divas diennaktis krēslā jeb vilciens Urumči—Čendu

Piecelies no rīta, spontāni izdomā: “Es šodien aizbraukšu ar vilcienu uz Daugavpili!” Paskaties cikos vilciens, aizej uz staciju, nopērc biļeti, vēl paķer belašu divas minūtes pirms vilciena atiešanas un ielec vagonā pēdējā brīdī.

Ķīnā šāda situācija ir neiespējama, taču ne jau tāpēc, ka nav Daugavpils vai belašu, bet tāpēc, ka spontāno ideju ātri vien nogalinātu process, kas vajadzīgs, lai tiktu līdz vilcienam. Lai tiktu pie biļetēm, mēs izstāvējām rindu, kas veda cauri bodycheck un mantu rentgenam iekšā stacijas teritorijā uz nākamo rindu. Nākamā rinda gaidīja uz iekļūšanu pašā stacijas mājā, protams, tūlīt aiz durvīm, atkal bodycheck un somu skenēšana. Kad tiec iekšā stacijā, tad jau biļete tikpat kā rokā, ne? Šeit mūsu acīm pavērās 18 garas rindas uz biļešu kasēm. Izvēlies, ko vēlies, stāvi, kurā izvēlējies. Kopumā no ierašanās līdz biļetēm, mums pagāja aptuveni divas stundas. Tātad, mēs stāvējām rindā, kura veda uz rindu, kura veda uz 18 rindām. Un tās jau nebija rindas pie Rimi kases, tas bija kārtīgas “KFC-Rīgā-atvēršanas-bezmaksas-vistiņu” rindas. Ķīnā tiešām ir pārāk daudz cilvēku. Mūsu uiguru draugi gan mierināja, ka Urumči jau vēl tie mērogi ir mazi, lielajās pilsētās rindas esot garākas. Jā, vispār jau Urumči iedzīvotāju blīvums ir desmitreiz mazāks kā Šanhajā.

Two hours to learn to read the ticket after

No kurienes..?

Nu labi, tad jāierēķina papildus divas stundas? Viss nav arī tik vienkārši – vilcieni parasti ir pārpildīti un biļetes uz tekošo un nākamo dienu ir izpirktas. Tā kā – stundu vietā jāierēķina papildus divas dienas. Lieko stacijas apmeklējumu teorētiski var aiztaupīt, nopērkot biļetes internetā, jābūt tikai tādam sīkumam kā Ķīnas bankas kontam un kartei. Vēl var pirkt caur tūrisma aģentūru, kas uzliks papildus komisijas maksas par saviem pakalpojumiem. Un pati biļete tāpat ir jāiegūst stacijas kasē, tātad jāstāv rindā tik un tā. Nevar tā vienkārši ieskriet stacijā pēdējā minūtē – jādabū biļete, visas pārbaudes jau jāiziet tāpat, arī vilcienā ielēkšana nav tik vienkārša, stacijas ir milzīgas, orientēties grūti un pie vilciena ir jāierodas laicīgi, pēdējā minūtē var arī pat nemaz vairs neuzlaist uz perona. Gandrīz kā lidostā, kur vārti tiek aizvērti noteiktu laiku pirms pacelšanās. Pie biļetēm arī var tikt tikai ar pasi, un uz tām ir virsū arī tavs vārds, tātad nevar biļeti nodot citam – pases pārbauda arī iekāpjot vagonā.

Laurai, piemēram, ieejot stacijā, rokās bija limonādes pudele, viņai lika no tās padzerties – laikam lai pārbaudītu, vai tā tiešām ir limonāde, nevis degšķidrums.

Jā, galu galā tikām pie biļetēm Urumči—Čendu, viena biļete maksāja 313.5 juaņas (~45Eur). Ja neizklausās lēti, tad jāpiezīmē, ka šis vilciena reiss ir vairāk kā puse no mūsu Ķīnas maršruta – 3078km, un tas brauc 49 stundas. Ja izklausās lēti, tad jāpiezīmē, ka šoreiz tā ir sēdvieta, nevis gultiņa kā Kazahstānā, tā kā – skaidrs, ka būs interesanti.

What does Uyghur wedding and a train in China have in common? Both contain baiju

Kas kopīgs uiguru kāzām un Ķīnas vilcienam? Smirdīgs šņabīts

Kad pienāk braukšanas diena, atkal stacija, atkal pārbaudes, šoreiz mums vēl līdzi paunas, kamēr tiekam līdz vilcienam, lai arī centāmies ierasties laicīgi, tāpat esam vieni no pēdējiem, vilciens ir stāvgrūdām pilns. Paunas, par kuru daudzumu mēs baidījāmies, nemaz nav tik lielas, salīdzinājumā ar dažu vietējo maisiem un somām (liek atcerēties Ērika stāstu). Riteņus, starp citu, mēs salonā nevedām – tos iepriekšējā dienā vajadzēja nodot dzelzceļa kravas pārvadāšanas kompānijai, protams, par atsevišķu samaksu. Vilcienā atlika vien atrast veidus kā iespiest vagonā līdzi paņemtās somas vietās, kas nav mūsu klēpji un izdzīt no mūsu sēdvietām tos, kuri jau tur, cerot, ka neviens neatnāks, iesēdušies – jā – var arī nopirkt stāvvietu divu diennakšu braucienam vilcienā. Stāvētāji klaiņo apkārt, medīdami vietiņu, kur piesēst uz kādu laiku vai vienkārši gulšņā tamburā.

If there is no room for your bag on the shelf, you can always innovate! (Hey, I am in this picture too!)

Ja uz plaukta vairs nav vietas, ir jāimprovizē. (Starp citu, arī es esmu šajā bildē!)

Dzīve vilciena sēdvietā paiet, ēdot roltonus un skatoties kā apkārtējie ēd roltonus. Karsto ūdeni var dabūt bez maksas, un Ķīnas roltoni ir viens no iecienītākajiem ēdieniem. Lai gan ātrās nūdeles ir tas mazākais ļaunums. Nūdeļu sūkšanas un šļurkstināšanas skaņas no apkārtējām sēdvietām, mani īpaši nekaitina, ko gan nevarētu teikt par Daini. Taču arsenālā ir arī šķērmā paskata vistas kājas un smirdīgās brūnās olas, kuru patērēšana tavā tiešā tuvumā, pat manī izraisa vieglu diskomforta sajūtu. Vistu kājas – tie nav vistu stilbiņi, par kuriem droši vien iedomātos eiropieši. Varbūt pareizāk tās saukt par vistu pēdām – gaļas tur nav gandrīz pilnīgi nemaz, tās sastāv no skrimšļiem, kauliņiem, ādas un nagiem. Ņam, ņam, šņik-šņak, un nadziņus iespļaujam maisiņā.

Three chicken feet walk into a bar

Trīs cāļa kājas ienāk bārā…

Kad pienāk pirmā nakts, mēs ar Lauru mēģinām dažādās pozīcijās pagulēt tāpat uz krēsliem, kas nerezultējas īpaši pilnvērtīgā miegā. Dainis pēc kāda laiciņa saprot, ka labākas izredzes pačučēt būs vienkārši uz grīdas. Neskatoties uz bīstamību tajā, ka kāds nakts vidū var uzkāpt uz galvas, laikam viņam tomēr izdevās pagulēt labāk kā mums. Tas jau visiem skaidrs, ka vilcienu sēdvietas nav domātas ikdienas naktsmieram, bet, protams, pirms nesi pats to izbaudījis, neesi pilntiesīgs to apgalvot. Protams, kad no rīta brauc pirmie ratiņi ar brokastīm (tas notiek ap 6:00), tad, protams, gulēšana ir jāizbeidz. Arī ķīnieši pakrīt, kur kurais, tie, kam stāvvietas, guļ kaut kur tamburā, citi no sēdvietām arī uz zemes, kamēr viņu solabiedri saritinās pār savu un nu brīvo blakus-sēdvietu vai divām. Neesi īsts ķīnietis, ja nespēj saldi pagulēt piepīpētā tamburā starp cilvēku kājām.

The best sleep is always under the smoke blanket

Vissaldākais miedziņš zem vieglās dūmu segas

Nākamajā naktī arī es paklāju uz grīdas guļammaisu un nogūlos zem krēsliem. Negulēju staigājamās vidus ailes malā, kā Dainis, tā cenšoties izvairīties no soļiem pāris centimetrus no manas galvas, bet centos iekārtoties pavisam zem krēsliem. Nevaru apgalvot, ka bija labāk – krēslu apakšas bija tieši tik zemas, lai es nevarētu normāli pagriezties gulēšanai uz sāna.

Izklausās jau, ka viss bija pavisam slikti. Bet bija interesanti, nav tā, ka es atcerētos visu šo piedzīvojumu ar nepatiku. Jā, tas nebija ērts pārbrauciens, taču tāds – ne ērts un paredzams – jau ir viss mūsu ceļojums.

Not even a 49-hour train ride can bring Laura's mood down!

Lauras labo garastāvokli neizbojās pat 49 stundu sēdēšana vilciena krēslā!

Or maybe it can.

Varbūt.

Iebraucot Sičuanas provincē, Sindzjaņas tuksnešus nomainīja kalni un lejas, upes un zaļas ielejas. Palēnām tuvojāmies Čendu.

Jāņi un pandu dzīvesstils “pasaules pandu galvaspilsētā” Čendu

Lego brick skyscrapers in the hazy Chengdu skyline

Lego klucīšu debesskrāpji

Three pandas walk in a bar, then another three pandas walk in the bar but the bar is just a bamboo grove and the pandas are plastic and can't walk.

Trīs pandas ienāk bārā, vēl trīs pandas ienāk bārā, bet bārs patiesībā ir tikai bambusu audzīte, pandas no plastmasas un nemaz nevar paiet.

Čendu ir Sičuanas provinces galvaspilsēta un piektā lielākā pilsēta Ķīnā. Lai arī, pilsēta tiešām ir liela un apdzīvota, dzīves ritums šeit esot atslābinātāks kā pārējās megapilsētās. Viens no pilsētas atpazīstamākajiem simboliem ir lielā panda un populārākajiem tūrisma objektiem – Chengdu Research Base of Giant Panda Breeding (Čendu pētniecības bāzes vaislas milzu panda – Tildes tulk.) Vēl Čendu ir vairāk tējnīcu un bāru kā Šanhajā, kaut arī iedzīvotāju skaits ir divreiz mazāks.

Anshun Bridge over the Jin River

Anshun tilts pār Jin upi

Protams, debesskrāpji, miljonsdzīvokļu mājas, pilsētas kņada. Bet tik un tā likās, ka Čendu vēl pagaidām ir salīdzinoši klusa. Ārpus paša pilsētas centra milzīgās, platās ielas likās pustukšas, debesskrāpji vēl tikai lēnām paceļas pretim mākoņiem; visapkārt ceļamkrāni, kas krāmē šos lego klucīšu torņus. Tāda sajūta, ka uz šo pilsētu vēl vismaz puse no tās iedzīvotājiem nav atbraukuši, un ielas nākamo gadu laikā pakāpeniski pildīsies ar automašīnām un debesskrāpji ar birojiem un iedzīvotājiem. Galvenais ir uzcelt pietiekami daudz tējnīcu, kamēr vēl var!

Wide streets and an endless wall of buildings

Platās ielas un lielo Ķīnas māju mūris

Giant panda gate to the giant panda center

Lielo pandu vaislas centrs

Jāatzīstas, ka es nebiju ne uz Milzu Pandu Centru, ne arī apmeklēju tējnīcas; lai gan nobraucu garām ar riteni. Mēs lielākoties uzturējāmies pie mūsu namatēva Braiena un piekopām īstenu Čendu iedzīvotāju ‘pandu dzīvesstilu’ – gulējām un ēdām. Un svinējām Jāņus! Letiņi vasaras saulgriežos lec pāri ugunskuram un meklē papardes ziedu, bet ķīnieši tos atzīmē slaktējot un grilējot suņus Laičī un Suņu Gaļas svētkos. Nu, labi, es pārspīlēju, tas notiek tikai vienā Ķīnas provincē, un tā nav Sičuana.

Living the simple life in China

Dainis ir iejuties Ķīnas ikdienā

Līgo evening's bonfire

Sit, Jānīti vara bungas Čendu kalna galiņā

Čendu ieradāmies tieši Līgo vakarā, 23. jūnijā, kamēr dabūjām riteņus no kravas pārvadājumu kompānijas un aizkūlāmies līdz mūsu namatēvam pilsētas nomalē (Braiens dzīvo Čendu DA, Longquanyi apgabalā, uz kalna nogāzes, kas nosēta ar mazām fermām un lauksaimniecības zemi), bija gan jau par vēlu, lai varētu iegūt gaļu šašlika cepšanai, tāpēc iztikām ar ugunskuru un pāris aliņiem. Pirmā Ķīnas iepirkšanās mācība – veikalos gaļas nav (pēc plastmasas garšojošās desiņas un vistu pēdas vakuumiepakojumos neskaitās). Jāņu rītā devāmies uz vietējo tirgu, lai iegūtu šašliku gaļu un kādus lauku labumus. Jāņu siera vietā gan nācās iztikt ar tofu. Šajā vakarā bija gan alus, gan uz uguns cepināta gaļa un dārzeņi, gan oglēs cepti kartupeļi.

Coal roasted potatoes, Latvian style

Oglēs cepti kar’pelīši

Grilling on a stone vs Grilling on a grill

Un uz akmens grilētas lietas, un uz restītēm grilētas lietas.

26. jūnijā bijām pietiekami atguvušies no svinībām, lai varētu teikt ardievas Čendu un doties tālāk uz pašiem Sičuanas provinces dienvidiem. Kaut kas mūsu plānā īsti nenostrādāja, un nākamo nakti pavadījām, blandoties apkārt pa pilsētas centru un guļot uz ielas.

3 komentāri par “Gada īsākā nakts vilcienā un Jāņu svinības Ķīnā

  1. Pingback: Ierakstu izlase #17 - Stacija

Leave a Reply