Bomžu dzīves krējums Ķīnā

Pēc iepriekšējā raksta izlasīšanas jūs visi noteikti gandrīz nomirāt no neizpratnes un gan jau knapi noturējāties neatsūtīt man miljons sašutinātu vēstuļu, kliedzot “Kāpēc? Kā? Kas notika? Šausmas! Kā tā varēja gadīties??” Tikai mieru, tikai mieru, paskaidrojums seko nākamajā rindkopā!

Maz ticamajā gadījumā, ja kāds nesaprot, par ko es tagad runāju – tātad, raksts beidzās ar “nakti pavadījām, guļot uz ielas.” Sākās tas tā, ka izdomājām, ka esam pietiekami Ķīnā braukuši ar vilcienu, bet līdz Laosai vēl ir par tālu un par maz laika, lai brauktu visu ceļu ar riteni. Protams, tieši tas, ko Tu iedomājies – loģiski – jāstopē! Sagatavojam īkšķīšus, ievingrinoties sākam celt rokas uz augšu, bet, kas tad tas! – roķeles atsitās pret divriteņa rāmi. Grūti pastopēt, ja līdzi jānēsā velosipēds. Neesam jau nekādi vakarējie, izdomājām, ka rumakus varam pārsūtīt ar to pašu dzelzceļa kravas kompāniju un savākt stacijā, gluži kā iepriekš, tikai paši ar vilcienu nebrauksim, bet iesim stāvēt uz lielceļa. Domāts, darīts, nodevām riteņus un šoreiz arī gandrīz visas somas gādīgo ķīniešu rokās. (Ja kāds šī raksta iespaidā nolemj, ka šādi Ķīnā pārsūtīt mantas ir ļoti laba doma, jābrīdina, ka dzirdējām arī atsauksmes par pazaudētu bagāžu. No mūsu mantām abas reizes nekas nenoklīda, tikai vienu reizi mantu maiss bija stāvējis kaut kādā peļķē.)

Tā nu 26. jūnija pēcpusdienā mēs atradāmies Čendu centrā un bijām no velotūristiem kļuvuši par kājāmgājējiem. Dažreiz savā ceļā mēs ļoti pārrēķināmies, izvērtējot savas iespējas kaut ko panākt, ņemot vērā konkrētos apstākļus. Šī bija viena no tādām reizēm. Esi mēģinājis uz kaut kurieni aizstopēt no Origo? Nav tā labākā vieta, no kurienes sākt.

Well, we tried.

Mēs vismaz mēģinājām.

Tāpat arī Čendu dzelzceļa stacija. Situācija paliek vēl bēdīgāka, kad saprotam, ka nevar iekāpt 1. autobusā un aizbraukt uz Juglu. Retrospektīvā šo aprakstot, es tiešām nesaprotu, ar kuru galu mēs tad domājām. Naivais plāns bija nostāties kaut kur pie uzbrauktuves uz autobāņa un tur kādu šoferi savaņģot. Vietas un piekļuve nebija tāda, kā bijām iedomājušies, tāpēc atradām kaut kādu autobusa pieturu un mēģinājām laimi tur. Bet tas tomēr bija līdzīgi kā mēģināt stopot autobusu pieturā pie Centrāltirgus. Labi, labi, tad mēs vienkārši kāpsim uz autobāņa – darbinieki taču uz ceļa nodevu būdiņām tiek. Tai vajadzētu būt ideālai vietai – uzbāzties cilvēkiem, kuri priecīgu prātu apstājušies, lai samaksātu nodevas. Piekļuves punktu atradām, pa trepēm līdz būdām uzkāpām, bet lielceļa darbinieki bija nepielūdzami un neļāva mums savu plānu pat izmēģināt. Turp, atpakaļ, uz vienu pusi, uz otru, vakars nāca virsū, mēs bijām noguruši un nostaigājušies, atzinām savu sakāvi un devāmies uz tuvāko starppilsētu autoostu. Ja pa lēto nesanāk, vienmēr taču ir iespēja patērēt naudu un iesēsties autobusā. Vai arī nē – šajā dienā vairs autobusu nebūšot. Negribīgi, bet atkal mērojām ceļu atpakaļ uz staciju – tomēr nesanāks izvairīties no vēl viena brauciena ar vilcienu. Vai arī sanāks – vilcieni gan vēl kursē, bet visas biļetes taču izpirktas. Rīts gudrāks par vakaru gan, bet, ja nav gultiņas, kur pavadīt nakti, tad nav nekāda prieka par tādu gudrību.

Trying out my new granite bed. Keeps you cool during hot nights.

Mūsu jaunākais granīta matracis atvēsinās Jūsu ķermeni viskarstākajās naktīs.

Beigu beigās mēs noskaidrojām, ka ir vēl cita starppilsētu autoosta diezgan netālu no stacijas, un tika nolemts, ka brauksim no rīta ar autobusu no turienes. Ķīnā gulēšana ielu malās, pilsētu laukumos ir diezgan populāra, tāpēc nemaz nejutāmies kā dīvaiņi, uz laiciņu izklājoties uz trotuāra stacijas priekšā. Bet nu ērti nav, un viss piespļaudīts. Pastaigājām apkārt, nopirkām aliņu, pastaigājām vēl, un tad pat uz pāris stundām atlaidāmies arī zālienā pie autoostas. Bet nakts odziņa bija baozi, kurus mēs nobaudījām kādā random ēstuvē. Šķiet, ka vēl pirms izbraukšanas no Latvijas, Toms Stašāns man teica, ka Ķīnā noteikti būs jāēd “bao-oži”. Tā iespaidā, tas bija pirmais ēdiens, par kuru es iedomājos, kad mēs pirmoreiz devāmies kaut kur ēst Urumči. Tur dabūtie gan pirmo iespaidu mums pārāk labu neradīja, bet šie, Čendu, naktī, bija vienkārši pasakaini. Pēcāk mēs tos ēdām diezgan bieži, gan Ķīnā, gan Taizemē, gan Malaizijā, bet kā etalons manā baožu mēru sistēmā joprojām palika Čendu naksnīgie tvaicētie bumbuļi.

Dīvānsērfošana budistu klosterī

Sekoja ap 650km pārbrauciens autobusā, no kura es atceros tikai to, ka tualete, kurā mēs apstājāmies kaut kur pa vidam, bija briesmīga.

Panzhihua - Top Tourist City of China. Whatever.

Panzhihua – Top Tourist City of China. Lai nu tā būtu.

Panžihua ieguvām savus riteņus un mantas, atkal nekas nebija pazudis! Tad devāmies satikt mūsu nākamo namatēvu Yong Wang. Viss sākās ar to, ka viņš mums pasūtīja n-šķīvjus ar dažādiem ēdieniem vietējā ēstuvē. Kamēr ēdām, viņš aizrautīgi kaut ko stāstīja par skaistu templi. Centās stāstīt. Sazinājāmies mēs lielākoties ar Baidu Translate palīdzību (ķīniešu Google alternatīva – kā zināms, Google Ķīnā ir aizliegtais auglis). Mēs tikai centāmies teikt, ka templi labāk darīt rītdien, jo ārā jau vakars un mēs pavisam saguruši, lai tagad vēl sēstos uz riteņiem un sekotu viņa mašīnai uz templi. Gribējām uz viņa mājiņām, uz dīvāna vai grīdiņas, un pagulēt.

Yong's temple complex entrance.

Yong’s temple complex entrance.

Viss tika atrisināts tā, ka Yong sarunāja, ka velo varam atstāt ēstuvē, bet viņš mūs vedīs ar mašīnu. Tā arī nebija skaidrs, uz kurieni. Nonācām mēs templī. Neizpratne turpinājās, līdz viņš mums ierādīja gultas. Tātad templis ir tās mājas, kur paliekam! Skaidrs! Un lieliski! Templis atradās kalnā, augstu virs Panžihua, tik svaigā gaisā, ka varētu pamatoti sākt šaubīties vai mēs pa ceļam neesam nomiruši un nonākuši Paradīzē. Šķiet, arī vienīgā vieta mūsu Ķīnas ceļa laikā pirms un pēc tam, kur pa krānu tecēja dzeramais ūdens. Gulēju es tik labi, ka pat nedzirdēju budistu ikdienišķo gonga dauzīšanu četros no rīta. To gan varētu norakstīt arī uz to, ka iepriekšējā nakts tika pavadīta Čendu ielās.

Sitting around and enjoying the freshest air in China so far.

Sitting around and enjoying the freshest air in China so far.

Buddhist dogs.

Buddhist dogs.

Fun fact of the day: Cycas panzhihuaensis ir reta un apdraudēta cīku jeb cikadeju suga, kas dabā sastopama tikai šajā reģionā.

“Pirms cik nedēļām mēs pēdējoreiz bijām dušā?” Jeb karstākais brauciens uz Laosu manā mūžā

Plānojot velobraucienu pa Ķīnas dienvidiem un Dienvidaustrumāziju kopumā, vajadzētu ņemt vērā, kad ir visciešamākie klimatiskie apstākļi, un to darīt tajā laikā. Virzienā, kurā braucam, karsti ir kā ziemā, tā vasarā (‘ziema’ pie ekvatora ir tikai vārds, tāpat kā ‘Ziemassvētki’ Jaunzēlandē). Plānošana, protams, nekad nav bijusi mūsu stiprā puse, bet nu, intereses pēc, pirms sākt mīties, var paskatīties, kuri ir karstākie un mitrākie mēneši šajā apkārtnē – jūnijs, jūlijs un augusts. OK, skaidrs. Hmm, kāds šodien datums? 29. jūnijs, bitīt matos!

This seems like a really typical generic picture of China's countryside.

This seems like a really typical generic picture of China’s countryside.

14. jūnijā mēs iebraucām valstī, vīza derīga 30 dienas, tātad 13. jūlijs – 30-tā diena, kad, vēlākais, būtu jānonāk Laosā. No Panžihua līdz Mohan-Boten robežpunktam mēs plānojām apmēram 1450km garu braucienu, kurā ietilptu līkums uz skaisto Lecošā Tīģera aizu jeb Ķīnas Lielo kanjonu. 15 dienas mūsu rīcībā, tātad ap 100km dienā un gatavs, tik vienkārši, vai ne? Tomēr vēl nebijām iemācījušies reālistiski izvērtēt savus plānus. Uz papīra jau viss izskatās pēc skaista vienādojuma, bet praksē…

Ceļš no Panžihua veda mūs augšup pa Jandzi upes ieleju, un drīz mēs sapratām, ka simts kilometri dienā varētu nebūt nemaz tik vienkārši pieveicami. Gaisa temperatūra svārstās no +25 līdz +30, kalni ved augšup-lejup, augšup-lejup, turklāt vairāk augšup, un mums pa vidu vēl jāpavada laiks filtrējot n-litrus ūdens (dzeramais ūdens tikai budistu tempļos augstu kalnos un plastmasas pudelēs veikalu plauktos – deviņu ūdens pudeļu pirkšana katru dienu noteikti neietilpst mūsu budžetā; bet vismaz beidzot varējām likt pie darba mūsu Lifesaver filtrācijas pudeli).

FIltering the crap out of the water. Literally.

FIltering the crap out of the water. Literally.

Kad jādomā par to, cik litrus vēl izsvīdīsi, kamēr uzmīsies kārtējā kalnu kaskādē, vai cik ilgi vēl līdz nākamajai paēnai, kur atpūsties un uzklāt vēl vienu pretsaules krēma kārtu, tad idejai izmest līkumu uz Lecīgo tīģeri aizā vairs galvā nav vietas. Jau pirmajās dienās pierādījās arī, ka vietu apskatei un līkumiem vairs nav vietas arī mūsu 15 dienu plānā – pirmajā dienā nobraucām 65km, otrajā 60km, katru dienu kopējais kāpums, kas jāpievārē bija ap 1000m. Protams, kā senlatviešu riteņbraucēju paruna vēsta: “Kas augstu kāpj, tam forši nobraucieni.” Neba jau mēs braucām Himalajos augšā – augstākā kalnu pāreja, ko šķērsojām Ķīnā bija vien nieka 2226m, kas ir par kilometru zemāka kā Dizinas pāreja Irānā. Atšķirība tajā, ka Irānā tā bija viena kalnu grēda, kas jāpārvar, bet šeit katru dienu – augšā, lejā, augšā – lejā.

Mountain ranges ranging all around us.

Mountain ranges ranging all around us.

Tā kā visi manu ierakstu lasītāji ir ļoti zinātkāri un vienmēr kartē sameklē vietas un ģeogrāfiskos objektus, ko es pieminu, es jau dzirdu kādu iesaucamies: “Paga, paga, tu minēji Jandzi upi, bet kartē rakstīts ‘Jinsha River’, gribi visiem palielīties ar to, ka brauci gar lielāko Eirāzijas upi?? Melis, melis – kartupelis!”

Kā jau 8. klasē ģeogrāfijā iemācīts, Jandzi ir garākā un ūdeņiem bagātākā upe Eirāzijā un trešā garākā pasaulē. Arī garākā upe pasaulē, kas tek pilnībā vienas valsts teritorijā, yo! Tas, ko es tagad vēl varu pastāstīt – šai upei ir ļoti daudz nosaukumu. Nosaukums Jandzi (Yangtze River) apzīmē visu upi tavās ģeogrāfijas stundās un ‘rietumu pasaulē’, Ķīnā ar Yangtze apzīmē tikai Čandzjanas jeb “Garās upes” (Cháng Jiāng) lejteces daļu. Augštecē, gar kuru nedaudz braucām arī mēs, tā ir Dziņšadzjana jeb “Zelta smilšu upe” (Jinsha Jiang). Tad vēl katrā provincē ķīnieši vēsturiski saukuši upi pa savam, atklājēji un misionāri no citām zemēm savās kartēs sadomājuši citus nosaukumus utt. Arī “Zilā upe”, kaut gan tā daļa, kur bijām mēs, bija diezgan dzeltena (Yellow River jau aizņemts), bet upes augšteci Tibetā vispār sauc par “Sarkano upi”. Var saskaitīt desmitiem dažādus nosaukumus un to variācijas.

The yellow Blue River. This part - Jinsha Jiang – "Gold Sands River"

The yellow Blue River. This part – Jinsha Jiang – “Gold Sands River”

Yangtze River again. And the nice shop-assistant who really wanted to take picture with us and gave us some mangos.

Yangtze River again. And the nice shop-assistant who really wanted to take picture with us and gave us some mangos.

Dažreiz es pats nesaprotu, vai es rakstu ceļojuma aprakstu par maniem un manu daiļo biedru piedzīvojumiem, vai arī izglītojoši satīrisku referātu par dažādām valstīm un ģeogrāfiskiem objektiem. Laikam jau abus kopā. Apgaismot cilvēkus ar Vikipēdijā izlasītām zināšanām varētu būt viena no manas dzīves sūtībām.

Beigu beigās jau līdz Laosai mēs nonācām, pat 14 dienās, maršruts saīsinājās līdz 1120km, kas nozīmē, ka dienas vidējo nobraukto attālumu mums izdevās uzstiept līdz 80km. Visai apsveicami, ņemot vērā ka vienu no dienām nobraucām 39km, jo es biju dabūjis kaut kādu saules dūrienu un biju diezgan nelietojams.

Labi, ka neviens no mums nav apsēsts ar tīrību, jo duša mums nespīdēja līdz pat Laosas galvaspilsētai – Ķīnā tās bija divas nedēļas un pēc tam vēl trešā Laosā, ko mēs pavadījām, nakšņojot, kur pagadās un dažas no dienām apmazgājoties upēs. Upes Ķīnā gan arī bieži nav tās tīrākās, jo visapkārt ir tik daudz piesārņojuma, industrializācijas un pesticīdu. Vistīrākais ūdens bija kādā ūdenskritumā, pie kura pārnakšņojām, likās, ka varbūt esam atraduši ūdeni, ko varētu dzert bez filtrēšanas, bet pēc degustācijas tomēr sapratām, ka ne. Bet ūdenskritums bija lieliska duša! Tā gan bija tikai otrā nakts pēc izbraukšanas, un vairāk dušu-ūdenskritumu, mūsu tālākajā ceļā, diemžēl, nebija.

Waterfall shower trap dance.

Waterfall shower trap dance.

Šajos apstākļos tu saproti, ka drēbes mainīt nav jēgas, tāpēc visas trīs nedēļas braucu vienā kreklā. Ja ir iespēja, izskaloju tajās pašās upēs vai zem kāda krāna, vai vienkārši pa nakti uzkāru uz stūres izvēdināties. Protams, slapjajā gaisā nekas īsti nežūst, tāpēc nākamajā rītā tu tāpat velc mugurā lipīgi mitru drēbi. Tad, sākot braukt, krekls sākumā izžūst no ķermeņa siltuma un pēc neilga laiciņa atkal ir cauri slapjš no kārtējās dienas sviedriem.

Vēl dažas ceļa atziņas, novērojumi un atgadījumi seko nākamajā rakstā.

Just a street in a Chinese town.

Just a street in a Chinese town.

Just a 'normally' polluted river.

Just a ‘normally’ polluted river.

Three bicycles, one kickstand.

Three bicycles, one kickstand.

The roosterbike.

The roosterbike.

The golden border gate of Laos.

The golden border gate of Laos.

3 komentāri par “Bomžu dzīves krējums Ķīnā

  1. vv

    Roosterbike ir kaut kas lielisks! Par krekla mitruma pakāpi – nebij vieglāk vienkārši bez krekla? Jeb knišļi/dedzina?

    Atbildēt

Leave a Reply