Ķīna ir liela. Ķīnā esmu bijis es.

Cik liela ir Ķīna? Liela. Tāpēc kopsummā mēs ap 3000km nobraucām ar vilcienu, 1310km autobusos un velosipēdi paliek godpilnajā trešajā vietā ar ap 1120km. Tajā skaitā arī kādi 40km augšup kalnā ar riteņiem iekrautiem kādā mašīnā. Nu, Dainis un Laura, protams, vēl uzstās arī, ka es esmu nobraucis vēl mazāk, jo mēdzu braukt augšā kalnos, turoties pie smagajām mašīnām. Man jau tās zelta medaļas tāpat nevajag.

Bet, kamēr Dainis domā, ko lai pasaka par Laosu, man tomēr liekas, ka jāpadalās ar vēl dažām atziņām par mūsu ceļu Ķīnā.

Camping on the pipeline bridge

Nakšņošana pie Trubas

Ķīna ir ļoti pateicīga valsts telšošanai vai vienkārši nakšņošanai jebkur. Visapkārt ir tik daudz cilvēku, visa zeme apgūta, visur kaut kas notiek, bet tas nenozīmē, ka ir grūti atrast vietu, kur nokrist uz nakti. Bambusu birzīte ceļmalā, uzarta laukmale, būdiņa pie rīsu lauka, tiešām jebkur. Vietējiem nerodas nekādi jautājumi, nekādas vēlmes tevi padzīt, pat ja tas acīmredzami ir privātīpašums. Nekur nejutāmies nedroši. Protams, elementāra piesardzība, saslēdzot riteņus uz nakti kopā un turot somu ar svarīgākajām mantām pagalvī, bet neviens nekur mūs nemēģināja apzagt. Kādu nakti palikām uz trubas tilta (betona konstrukcija, kas pārvada kaut kādu milzu trubu pa gaisu no vienas vietas uz otru. Izrādījās, ka tiltu izmanto ne tikai truba, bet arī vietējie strādnieki no vīnogu laukiem. Savietojāmies tā, lai mums var paiet garām un nelikāmies traucēti. Kad likās, ka kāds nu tomēr nāk mūs dzīt prom, izrādījās, ka vīriņš tikai atnesa mums milzīgu vīnogu ķekaru.

Mr. Sprayer Man

Mr. Smidzinātājs

Pesticīdi – ir visur. Jā, visapkārt katru dienu redzi cilvēkus ar kannu uz muguras un smidzinātāja šļūteni rokās, bet vēl labāk šos mērogus saprast mums palīdzēja veikali. Mēs braucām caur daudziem maziem ciematiņiem, nekurienes vidū. Tur varbūt ir viens noplucis veikaliņš, kur nopirkt dienišķās nūdeles, varbūt pat nemaz nav pārtikas veikala. Bet tur ir cits veikals – ķimikāliju. Sākumā man likās, ka tās ir aptiekas, nodomāju – maizi nav, kur nopirkt, bet vismaz ripas var dabūt, kad saslimsti. Taču, paskatoties tuvāk, sapratām, ka šeit dabūjamās tinktūras noteikti veselībai nepalīdzēs. Un šie veikali vienmēr ir ļoti moderni, gaiši un kārtīgi, un dažreiz tā kontrastē ar visapkārt esošo nabadzību un noplukušām dēļu būdelēm, it kā būtu te vienkārši ielikti no kādas citas dimensijas.

The tree bags

Audzējam maisiņus

Augļu koki, kuros aug maisiņi – novērojām kokus/krūmus, kuros aug maisiņi. Izrādījās, ka iekšā maisiņos mango! Iedomājoties, kāds darbs ir šādi sapakot visus augļus milzīgā plantācijā, man gan acis darba izbijās, gan rokas darba izbijās. Mēs spekulējām, ka tādā veidā augļus iepako, lai uz tiem nonāktu mazāk ķimikāliju. Visticamāk, ka tie bija impregnēti, mitrumizturīgi papīra maisiņi (gribi pasūtīt 200000 gab.?). Varētu arī būt, ka maisiņi pasargā no augļu mušiņām un citiem kaitēkļiem, tādā veidā tieši samazinot smidzināmo ķimikāliju apjomu uz pašiem kokiem. Vēlāk uzzinājām arī, ka papīra vai auduma maisiņā augļi ātrāk nogatavojas. Lai nu kā būtu ar ķimikālijām un apkārtnes piesārņojumu, ja atrodies kaut kur [augļa nosaukums šeit] sezonas laikā, tas ir jāizmanto! Nupat novāktus, gatavus mango varēja dabūt visur un lēti. Pēc tam nāca ananāsi, vieni no labākajiem ananāsiem, ko esmu baudījis!

The market goodness

Tipisks Ķīnas tirgus

Protams, savā diētā gribas arī citas lietas, bez augļiem, bet veikali Ķīnā nekam neder – ja grib normālus dārzeņus, gaļu un citus labumus, tad jāiet uz tirgu. Un tirgus lielākoties ir pieejams tikai no rītiem. Mūsu gadījumā, ja vakariņas gribi pagatavot garšīgi un lēti, no rīta nopirktie produkti visu dienu jāvadā līdzi, bet tas tāpat ir labāk kā censties atrast veikalos kaut ko, kas nav roltons, ‘plastmasas’ desas vai vistu pēdiņas. Visos ceļotāju blogos, protams, lasīts: “Dienvidaustrumāzijā ēst street-food ir daudz lētāk kā gatavot pašam, tāpēc savu degli var atstāt mājās,” bet man tomēr liekas, ka tas ir tāds ‘bagāto’ ceļotāju uzturēts mīts. Un es te nerunāju pat par bagātiem tūristiem, bet par citiem velobraucējiem.

Street food

Street food

Lai arī ceļotāji ‘uz budžeta’, tomēr vairākums veloceļotāju nāk no valstīm, kur algas ir lielākas un lietas maksā dārgāk kā Latvijā. Kaut arī viņi nebūt nav naudasmaisi, tomēr, viņu budžets parasti ir lielāks kā mūsējais un arī “ļoti lēti” slieksnis sākas pie augstākām cenām nekā mums. Es arī nesaku, ka paēst gatavu ēdienu ir dārgi, nē, ir lēti, arī salīdzinot ar Latvijas cenām, bet, ja produktus pērk tirgū, ja pakaulējas un ja seko līdzi tam, cik daudz naudas tev prasa par konkrēto lietu, un, galu galā – ja grib labi pieēsties, tad gatavot pašam tomēr ir lētāk.

The bitter gourd is just too bitter

Rūgtais dārzenis ir pārāk rūgts

Rūgtais dārzenis. Nepērc rūgto dārzeni, tas ir pārāk rūgts.

Random Chinese restaurant

Restorāns Ķīnā. Skapis, diemžēl, bildē nav redzams.

Pusdienas mēs parasti ēdām kādā ‘restorānā’, bet bez vietējā palīdzības tas dažreiz nebija nemaz tik vienkārši. Mūsu pirmā prioritāte vienmēr bija: “Cik maksā?” Ja pie sienas ir bildītes ar cenām, viss ir skaidrs, atliek tikai parādīt ar pirkstu uz attiecīgo bildīti. Bet ļoti bieži viss, kas mūsu priekšā atradās, bija ‘Skapis’ – tā mēs iesaucām vitrīnu-ledusskapi, kas ir neatņemama Ķīnas ēstuvju sastāvdaļa. Stāvam pie Skapja, caur stiklu norādām uz mistiskajām lietām, kas tur glabājas, ķīnietis ņem lietas ārā, aiznes uz virtuvi, sacep un atnes atpakaļ šķīvjos. Tā kā katra lieta ir uz sava šķīvja, papildus rīsu bļoda, bieži nav skaidrs vai summa, ko ķīnietis saka, ir par visu kopā vai no galviņas. Ja vispār izdodas kaut kādu summu uzzināt.

Dainis does not yet know the sugary surprise

Dainis vēl nenojauš, ka viņu gaida cukurots pārsteigums

Par godu Stašānam, šad tad uzkodām arī kādu baozi, bet tas, kam mēs lietainā 5. jūlija pēcpusdienā nebijām gatavi – dramatiskajam pavērsienam, kad, kumosu pa kumosam grimstot dziļāk milzonīga baoža tvaicētajā mīklā, tā centrā gaļas vietā pēkšņi uzkodāmies cukura pikucim.

The Chinese way to smoke

Smēķis Ķīnas gaumē

Tās pašas dienas vakarā Ķīna mums kā kompensāciju sniedza iespēju pārnakšņot China Tobacco tabakas kaltē. Lietainā pievakarē mēs atradām kaut kādu milzu nojumi un sākām vārīt tur savas nūdeles. Neienāca ne prātā, ka svētdienas vakarā tur varētu uzrasties kādi strādnieki. Uzradās. Bet, kā jau minēju, Ķīnā var nakšņot jebkur. Viņi ne tikai atļāva palikt tepat, bet uzaicināja mūs uz pasēdēšanu pie cigaretes un aliņa. Tā mēs uzzinājām kā Ķīnā pīpē cigaretes. Viņi izmanto kaut kādu milzu bongu, kurā iesprauž pilnīgi parastu veikala cigareti no paciņas. Izskatās pēc metru gara notekcaurules fragmenta ar mazu pincīti apakšdaļā, kurā iesprauž cīgu.

The Chinese way to smoke - a cigarette!

Visparastākais smēķis

Fun fact of the day: Kā izrādās, bongu tabakas smēķēšanai ķīnieši ieviesa Mingu dinastijas laikā (16.gs.). Proletariāts izmantoja paštaisītās bambusa trubas, bet bagātie tirgoņi un dižmaņi – no metāla izgatavotas. Mūsu tāvakara draugiem bija metāla truba. Just sayin’. Kas noved mūs pie nākamā fun fact of the day: China National Tobacco Corp – valstij piederošs uzņēmums ir lielākais tabakas ražotājs pasaulē. Un, lai arī Marlboro ir pasaulē populārākais brends, citi 7 no Top10 populārākajiem cigarešu brendiem ir China Tobacco ražojumi. Vēl? 43 no 100 visā pasaulē izgatavotajām cigaretēm pieder China Tobacco. 2012. gadā China Tobacco peļņa bija lielāka kā Apple. Vēl? Tā kā, cigarešu industrijā strādājošie droši vien arī labi nopelna.

Tofu guys like bamboo bongs

Tofu guys like bamboo bongs

Divas dienas vēlāk mēs pamodāmies kukurūzas laukā, un Daiņa fotoaparāts vairs īsti nestrādāja. Un tas bija tikai dienas pats iesākums, tālāk mūsu ceļā bija pazudis ceļš. Vēl viens apstāklis, kas ceļošanu lietus sezonā padara interesantāku – zemes nogruvumi un izskalojumi. Kādu laiku pabraukuši pa svaigi izbuldozerētu zemes ceļu vietā, kur būtu jābūt asfaltam, nonācām līdz vietai, par kuru tālāk buldozeri un ekskavatori vēl nebija tikuši. Ceļojot ar auto, paraustītu plecus, pie sevis nolamātos un brauktu atpakaļ līdz vietai, no kuras pa citu ceļu var šo postažu apbraukt. Taču mums ar riteņiem tas atbilžu variantos neietilpa. Mums būtu jāmin vismaz 20km atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām braukuši un vēl pēc tam ceļš būtu par kādu strēķi garāks kā plānots. Un tas būtu pats īsākais variants, pa mazākas nozīmes un kalnainākiem ceļiem nekā aizbrukušais. Vismaz viena papildus diena. Ja negribētu riskēt ar vēl vienu strupceļu un mītu līdz lielākai šosejai, viss apkārtceļš vispār būtu trīsreiz garāks un par kādām trim dienām ilgāks. Vienā ceļa pusē bija stāva un brūkoša nogāze, otrā upe. Ceļš kartē pēc kāda sprīža šo upi šķērso. Tātad, jāmeklē citi veidi kā tuvākajā apkārtnē tikt pāri upei. Pēc nelielas maldīšanās un padoma meklēšanas no vietējiem tas mums arī izdevās – atradām upes braslu. Straume joprojām bija diezgan spēcīga un ūdens dažviet virs ceļiem, bet upi veiksmīgi šķērsojām un arī zemes nogruvumu bijām apgājuši. Visa šī izpildīšanās notika uz un ap Juņnaņas 222 Sheng Dao jeb 222 Provincial Rd.

Supposed to be a paved state highway...

Valsts nozīmes asfaltēts ceļš…

The road is being dug up

Šobrīd tiek atrakts

Ivars crossing the river

Ivarsšķērso upi. Bildē izskatās daudz stabilāk kā īstenībā.

Saule. No Saules ir jāslēpjas. Ķīnā es noskaidroju, ka saules apdegumu var iegūt arī dienā, kad visu laiku ir apmācies, dažbrīd pat lietains. Un pat tad, es bez krekla pabraucu tikai kādu brīdi, ne jau visu dienu. Vienu dienu dabūju arī kaut kādu karstuma dūrienu, ko pavadīju ar pilnīgu apetītes trūkumu, milzu galvassāpēm, kaulu laušanas sajūtu, caureju, nespēku un naktī ar drebuļiem un drudzi.

When it's hot, take cover, wherever you can.

Kad Saule spīd, tad ir jāslēpjas, kur vien var.

Pirmspēdējā Ķīnas dienā es, kā jau parasti, tusēju kaut kur aiz Lauras un Daiņa, kad mani piedzina divi citi velotūristi – Patriks un Kevins. Kamēr mēs kopā panācām Daini un Lauru, uzzināju, ka Patriks ir 56 gadus jauns beļģis, kurš katru gadu dodas arvien tālākā velobraucienā. Šajā gadā – LondonaàSidneja. Turklāt, ne jau kā mēs – braucam, cik ilgi gribam, nē, Patriks ir izplānojis to paveikt 135 dienās. Kas nozīmē, ka vidējais nobrauktais attālums dienā viņiem ir ap 175km. Man radās loģisks jautājums – vai šādi nezūd ceļa burvība un liela daļa no prieka, ko tas sagādā, uz ko Patriks braši atteica: “This is not fun, this is cycling!” Patrika braucienu gan arī īsti nevar salīdzināt ar mūsu ceļu. Viņi brauc ar divreiz mazāk mantām kā mēs, bieži nakšņo viesnīcās un neuztraucās par gatavošanu. Šķiet, ka Patrikam tās ir kā sacīkstes, sacīkstes pašam ar sevi, viņš grib pats sev (varbūt arī citiem) pierādīt, ka viņš to var. Katram savs, mums ar savu braucienu nevienam nekas nav jāpierāda. Nu, vismaz man personīgi tādas sajūtas nevienā brīdī nebija.

3000m tunnel 500m ahead

3000m tunelis seko pēc 500m

Ķīniešiem patīk būvēt tiltus un tuneļus. To ir daudz un tie vietām ir ļoti iespaidīgi. Par tiltiem man sūdzību nav, vietām no šosejas tiltiem (teorētiski jau ar riteni braukt aizliegts, bet nebija neviena, kas mūs atturētu) pavērās satriecoši skati. Pēdējā dienā Ķīnā vien, šķiet mūsu ceļā (84km) bija 10 tuneļi. Lielākoties jau tikai pārsimt metru gari, bet neapgaismoti. Īsajiem apgaismojums arī nav nepieciešams, bet garākajos brīžiem sajūta neomulīga. It īpaši, ja tavs labais lukturītis tika nozagts Kazahstānas vilcienā. Visgarākajam tunelim mūsu ceļā es pamanījos izbraukt cauri kopā ar smago mašīnu. Atskatoties uz šo pieredzi, tā arī īsti nevaru izdomāt, kas būtu bijis drošāk beigu beigās – braukt šos 3,2km gandrīz pilnīgā tumsā, cenšoties braukt pēc iespējas tuvāk sienai, sirdij stājoties katrreiz, kad kāda mašīna no muguras tuvojas un apdzen, vai arī tā kā izbraucu es – turoties smagās mašīnas aizmugurē un to, kas zem riteņiem ieraugot tikai tad, kad tas nonāk zem riteņiem.

Vēl ķīniešiem patīk mocīši. Kalnainajos reģionos tas daudzviet droši vien ir arī visuzticamākais braucamrīks, ar kuru var tikt cauri tur, kur bezceļu džipi sēri nopūšas. Bet pilsētās tie ir elektriskie motocikli. Čendu ielās redzējām ļoti daudz elektrisko mocīšu un tikpat kā nevienu ar iekšdedzes dzinēju aprīkotu motociklu. Mīnuss tam ir tāds, ka nedzirdi, kā motorollers tuvojas. Atsevišķa veloceliņa nav, riteņbraucēji brauc kopā ar mocīšiem, tāpēc visu laiku ir jāuzmanās un jācenšas nesalēkties no ķīniešiem, kuri mīl tevi apdzīt, neievērojot pilnīgi nekādu distanci.

Bet, lai mēs nemanot neaizbrauktu viens otram garām katrs uz savu valsti, mēs Ķīnā ieviesām 30km likumu – pēc nobrauktiem 30 kilometriem no iepriekšējās tikšanās vietas, tam, kurš brauc pirmais, ir jāapstājas un jāsagaida, kamēr atbrauc pārējie. Palīdz arī gadījumos, kad kāds, kurš nebrauc pirmais, neapzināti aizbrauc pārējiem garām, kamēr tie zaļajā pieturā; lai neizveidotos situācija, kad kāds, kurš domā, ka brauc aizmugurē, sāk braukt ātrāk, lai piedzītu priekšā esošos, bet patiesībā šajā brīdī viņš jau brauc pa priekšu un tādejādi padara grūtāku dzīvi tiem, kuri cenšas viņu panākt.

Un noslēgumā: ķīnieši krāso ceļa marķējumus – viens čalītis strādā, un viņam ir darba zābaki, otrs cepurē un sandalēs defilē, beigās atnāk bosmens un pārbauda. Dziļdomīgi notupjas, patausta, apstiprinoši iepozē.

Hard hat and work boots means work; Sandals and straw hat means stroll

Kaska un darba zābaki nozīmē darbu, salmu cepure un sandales nozīmē pastaigu

Is good line! 好线,确认!

Is good line! 好线,确认!

1 komentārs par “Ķīna ir liela. Ķīnā esmu bijis es.

Leave a Reply