Kategoriju arhīvs: Baltkrievija

Aizvadītās dienas Baltkrievijā

Kā cilvēki to dara? Tie raksta stāstu par stāstu par piedzīvojumu.

Kur cilvēki sāk? Tie izvēlas vārdus, kas veido attēlu, kas attēlo piedzīvojumu.

Kad cilvēki to dara? Tie raugās ekrānā lai pierakstītu pagātni un nokavētu tagadni.

Kur cilvēki to atrod? Tie meklē visapkārt lai ieraudzītu to sev priekšā.

Kā cilvēki ceļo? Tie sakrāmē somas, lai dotos prom no mājām, lai paņemtu mājas līdzi.

Kur cilvēki dodas? Tie dodas uz riņķi, tie dodas turp un atpakaļ.

Kas ir galamērķis? Galamērķis ir pats ceļš un mēs beidzot esam klāt.

 …

 Lai redzētu patieso kādas valsts attēlu, ir jādodas arī uz laukiem un visapkārt nevis tikai  metropolēm un pilsētām. Manuprāt, galvaspilsētas, lielas pilsētas vispār nereti ir kā atsevišķas valstis valstī. Tad nu, 21. septembrī, spožā pēcpusdienā mēs atvadījāmies no Minskas. Par vēlu, lai nobrauktu iepriekš iecerētos 100 km. Daudz par vēlu – bija 14:30. Protams, pagāja vēl krietns laiciņš, lai tiešām izbrauktu no pilsētas un neadekvāti krietns laiciņš, lai benzīntankā piepumpētu riepas un nopirktu degvielu mazajai, maģiskajai plītiņai. Ap puspieciem pēcpusdienā mēs beidzot bijām gatavi doties ceļā uz laukiem.

Turpiniet lasīt

Minska, 400km no mājām

Rīga-Minska – veikti 655km. Attālums no mājām – 400km.

Minska – pirmā pietura mūsu ceļā. Kā tad iesākās mūsu piedzīvojums “pēdējā diktatūrā Eiropā”?

16. septembra rītā vilciena pavadonis stūrē cauri vagonam un, iepauzējot pie mūsu nodalījuma, pavērsies pret sievieti, kura vēl, neskaitot mūs, tajā snauduļo, neskaidrā krievu valodā nomurmulē teikumu, kas manām miegpilnajām ausīm izklausās pēc: “Jums būs jākāpj ārā, bet jūs /par mani, Daini un Lauru/ braucat tālāk.” Loģiski, ka tā, es nodomāju, paskatoties Daiņa rokas pulkstenī, kurš rāda 5:30. Pēc plāna, Minskā jāierodas 6:35. Ieslēdzu GPS, lai paskatītos, kādai pilsētai braucam cauri, saprotu, ka pareizais laiks jau ir 6:33, Daiņa pulkstenis ir no citas laika joslas un vilciens sāk pakāpeniski bremzēt. Vismaz bikses līdz apstāšanās brīdim paspējam uzvilkt, bet mūsu nesakrāmēto mantu kalnus uz perona izsviest laipni palīdz tas pats vilciena pavadonis, sakarā ar to, ka vagoni kuru katru brīdi draud uzsākt ceļu uz depo. Turpiniet lasīt