Labrīt, kondensāta kungs! Vēl pusmiegā vārtoties guļammaisā, kas ir gandrīz līdz galam atvērts, jo pretējā gadījumā tas pārvēršas par portatīvu pirti, dzirdu Ivara telefonā skanam pazīstamu melodiju. “Čšs, čšs, tuk, tuk, tuk! Ripo tvaika bānītis. Panākt to un noskriet var katr(i)s mazais Jānītis.” Gandrīz katru rītu mūs modina E.Goldšteina/A.Krūkļa dziesmiņa “Ripo tvaika bānītis”, Latvijas radio sieviešu vokālā ansambļa izpildījumā (pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=yJogkSrhUrM). Tiklīdz dziesma ir noskanējusi, vairs variantu nav, ir jāceļas, jāveļas, jāvelk kājās velo šorti un jādodas ceļā.
Ba-bam, ba-bam, ba-bam, ba-bam! Atgriežoties atpakaļ uz brīnišķīgā Kotovskas lielceļa, mūs atkal sagaidīja tā patīkamais muzikālais pavadījums. Ceļš ir būvēts no betona plāksnēm, kas kādu laiku atpakaļ tika pārklātas ar asfalta kārtu. Diemžēl neviens īsti nebija rūpējies par asfalta kārtas atjaunošanu un līdz ar to asfaltā regulāros atstatumos bija izveidojušās dziļas rievas. Pirmie dienas kilometri tā arī pagāja, klausoties monotonajos trokšņos un cerot, ka velosipēds izturēs šo spīdzināšanu. Ja neskaita to, ka mums vairākkārt nācās apstāties, lai sakārotu somas, kas pastāvīgās kratīšanās dēļ mainīja savu atrašanās vietu uz bagāžnieka, šim tanku ceļam neizdevās mums nodarīt lielu skādi.
Tanku ceļš, pa kuru ar velo labāk nebraukt.
Turpiniet lasīt →
