Kategoriju arhīvs: Moldova

Piedņestra 10 stundās

“Paliec sveika, mīļā Vīna Zeme!” mēs izsaucāmies! Bija 16. oktobris – diena, kad devāmies prom no Kišiņevas un Moldovas.

Protams, ja esat sekojuši līdzi iepriekšējiem piedzīvojumu aprakstiem, īpaši tiem, kuros dodamies prom no pilsētām, zināsiet, ka šis izsauciens nenotika agrā rīta stundā. Kā jau vienmēr, kad iegūti jauni draugi, rīts tiek pavadīts atvadoties un izsakot laba vēlējumus viens otram, kā arī haotiski skraidot pa māju un vācot kopā pekeles. Šis, protams, bija viens no tādiem rītiem.

Turpiniet lasīt

Kišiņeva – 578 gadi kopā ar dubasāriem

Rīga-Kišiņeva – veikti 2640km. Attālums no mājām – 1150km.

Stefan the Great and EU

Setefans Lielais prezidē Eiropas Savienībā.

Ja par iepriekšējām divām ceļojumā apmeklētajām galvaspilsētām man bija vai nu kaut kāds priekšstats vai lietas, ko par tām zinu, tad par Kišiņevu, jāatzīstas, ka iepriekš neko nezināju. Es biju balta lapa, bet Kišiņeva – nupat tintē iemērkta spalva. Turpiniet lasīt

Moldova, Piedņestra un Sergejs

Labrīt, kondensāta kungs! Vēl pusmiegā vārtoties guļammaisā, kas ir gandrīz līdz galam atvērts, jo pretējā gadījumā tas pārvēršas par portatīvu pirti, dzirdu Ivara telefonā skanam pazīstamu melodiju. “Čšs, čšs, tuk, tuk, tuk! Ripo tvaika bānītis. Panākt to un noskriet var katr(i)s mazais Jānītis.” Gandrīz katru rītu mūs modina E.Goldšteina/A.Krūkļa dziesmiņa “Ripo tvaika bānītis”, Latvijas radio sieviešu vokālā ansambļa izpildījumā (pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=yJogkSrhUrM). Tiklīdz dziesma ir noskanējusi, vairs variantu nav, ir jāceļas, jāveļas, jāvelk kājās velo šorti un jādodas ceļā.

 Ba-bam, ba-bam, ba-bam, ba-bam! Atgriežoties atpakaļ uz brīnišķīgā Kotovskas lielceļa, mūs atkal sagaidīja tā patīkamais muzikālais pavadījums. Ceļš ir būvēts no betona plāksnēm, kas kādu laiku atpakaļ tika pārklātas ar asfalta kārtu. Diemžēl neviens īsti nebija rūpējies par asfalta kārtas atjaunošanu un līdz ar to asfaltā regulāros atstatumos bija izveidojušās dziļas rievas. Pirmie dienas kilometri tā arī pagāja, klausoties monotonajos trokšņos un cerot, ka velosipēds izturēs šo spīdzināšanu. Ja neskaita to, ka mums vairākkārt nācās apstāties, lai sakārotu somas, kas pastāvīgās kratīšanās dēļ mainīja savu atrašanās vietu uz bagāžnieka, šim tanku ceļam neizdevās mums nodarīt lielu skādi.

Tanku ceļš, pa kuru ar velo labāk nebraukt.

Tanku ceļš, pa kuru ar velo labāk nebraukt.

Turpiniet lasīt