Kategoriju arhīvs: Uncategorized

Pāri kalniem – Kazahstāna

Turpinājums

…Bijām nolēmuši izmest nelielu līkumu ceļā no Almati Kazahstānā uz robežpunktu ar Ķīnu. Plāns jau izklausījās vienkāršs – izmīt cauri Ile-Alatau Nacionālajam parkam, kas atrodas uz dienvidiem no Almati, starp Turgen aizu austrumos un Čemlogan upi rietumos. Parks ir izslavēts ar skaisto, neskarto dabu un zvēriem, un kalnainiem, stāviem ceļiem un bezceļiem. Kā jau ar lielāko daļu mūsu plānu (un jau atkal, šis knapi varētu saukties par īstu plānu, bet vairāk par aptuvenu ideju), kaut kam bija jānoiet greizi…

Izbraucām no Almati rekord-vēlā stundā – ap plkst. 4 pēcpusdienā, gandrīz vēlāk kā jebkuru citu reizi. Mēs īpaši nesteidzāmies, un Kazahstānas vīzas mums vēl bija derīgas uz pietiekami ilgu laiku, lai izmestu šo nelielo apkārtceļu (tā mums likās tobrīd) un pirmajā dienā bijām ieplānojuši nomīt tikai kādus 60 km, izbraucot no Almati, līdz Turgen pilsētiņai, no kurienes nākamajā dienā turpināt braukšanu pa maziem ceļiem uz Ile-Alatau Nacionālo Parku.

Turpiniet lasīt

Uz Austrumiem – Kazahstāna

Plašā Kazaku Zeme

Pēc tam, kad mūsu lielās cerības ceļot caur dažādām Centrālāzijas valstīm tika sagrautas, nācās samierināties ar vienu LIELU valsti – Kazahstānu. Kopīgi apsvērām plusus un mīnusus, un tā patiešām nebūtu likusies tik slikta doma, ja nebūtu viena neLIELA problēma.

Turpiniet lasīt

2014 – noietais ceļš

Mūsu piedzīvojums sākās 2014. gada 15. septembrī. 31. decembrī mēs atrodamies 2250 kilometru attālumā no mājām, kopsummā esot veikuši apmēram 4700 kilometrus ceļa.
Esam paviesojušies Baltkrievijā, Ukrainā, Moldovā, neatzītajā Piedņestrā, tad atkal Ukrainā, Autonomajā Krimas republikā, Krievijā un visbeidzot – Gruzijā. Šobrīd dzīvojam Tbilisi, kur plānojam būt līdz februāra vidum, kad, cerams, būsim atrisinājuši divu trūkstošo velosipēdu problēmu un turpināsim savu ceļu uz tālāko vietu no mājām – Pita salu Jaunzēlandē.

Atskatoties uz 2014. gadu, mēs piedāvājam arī jums ieraudzīt 3 minūtes vairāk no mūsu ceļa šajā videoklipā.

Mūzika: Møme – Smile

Garākais ceļš uz tālāko vietu

“HOW MANY ROADS” PIEDZĪVOJUMS NR.1
RĪGA – PITA SALA, JAUNZĒLANDE
Sākums: 2014. GADA  15. SEPTEMBRIS

Cik ceļu cilvēkam ir jānoiet?

Cik ceļu cilvēkam ir jānoiet, lai viņš varētu sevi saukt par cilvēku? Atbildi uz šo jautājumu ir meklējis gan amerikāņu mūziķis Bobs Dilans, gan britu autors Duglass Adamss un, savā veidā, arī katrs no mums.

Duglass Adamss grāmatā „Galaktikas ceļvedis stopētājiem” netiešā veidā piedāvā teoriju, ka cilvēkam ir jānoiet tieši 42 ceļi, lai viņš sevi varētu saukt par cilvēku. Savukārt, Bobs Dilans tā arī apmierinošu atbildi nesniedz, vien norāda, ka tā ir meklējama vējā. Ar kaut ko vienmēr ir jāsāk; kāpēc gan nesākt ar Adamsa hipotēzes pārbaudi praksē? Pirmais solis šīs teorijas pārbaudē ir biedrības „HOW MANY ROADS” organizētā ekspedīcija uz Rīgas antipodu jeb ekspedīcija „Garākais ceļš uz tālāko vietu”.

Mērķis

Bērnībā daudziem no mums vecāki vai citi ļaudis centās iestāstīt, ka zemeslodes otrā pusē atrodas Ķīna, t.i., ja mēs izraktu tuneli caur Zemes centru, mēs galu galā nonāktu Ķīnā, bet patiesība ir nedaudz citādāka. Lai nonāktu Ķīnā, šo tuneli būtu jāsāk rakt Argentīnā, nevis Rīgā un, jebkurā gadījumā, šādas bedres rakšana Rīgā vai jebkurā citā vietā, varētu nebūt prāta darbs gan ņemot vērā to, ka šāda nodarbe ir ne tikai neiespējama, bet arī muļķīga, gan apsverot iespējamos postījumus zemeslodes ekosistēmai. Salīdzinoši, daudz vienkāršāks un drošāks veids kā nokļūt zemeslodes otrā pusē un vietā, kas ir vistālāk no ceļotāja mājām, ir pa tās virsmu.

Tālākais punkts no Rīgas – tā saucamais Rīgas antipods – atrodas Klusajā Okeānā starp Antarktīdu un Jaunzēlandi. Taču, mūsuprāt, nav nozīmes doties uz tālāko vietu, vadoties tikai pēc ģeogrāfiskajām koordinātām. Iecerētais ceļojuma galamērķis nebūs Klusā Okeāna vidū, bet gan tālākā apdzīvotā vieta no Rīgas – Pita sala Katamas arhipelāgā, kas atrodas 18010 km attālumā Latvijas galvaspilsētas. Lai nokļūtu iecerētajā galamērķī, ir iecerēts izmantot visdažādākos transporta veidus, tajā pašā laikā, aviosabiedrību pakalpojumus izmantojot tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Vistālākais ceļš prom no mājām nav pieveicams, izvēloties visērtāko un visātrāko transporta veidu, ceļojuma ģeogrāfiskais mērķis ir tikai viena daļa no plānotā piedzīvojuma. Otrs ceļojuma mērķis ir pats noietais ceļš, tajā sastaptie cilvēki, redzētais, dzirdētais, izjustais un piedzīvotais.

Misija

Planēta Zeme visiem mums ir tikai viena, arī laiks, kuru uz tās mums ir iespēja pavadīt, zināmā mērā ir ierobežots, tomēr kļūdaini būtu uzskatīt, ka katrs mūsu planētas iedzīvotājs caur savu pieredzes prizmu redz pasauli vienādi. Katra cilvēka pieredze, ceļi, kurus viņš izvēlas iet, veido viņa unikālo skatījumu uz apkārtējo pasauli. Cik daudzas no šīm unikālajām pasaulēm mums paliek neizzinātas tikai tāpēc vien, ka nav kāds, kurš par to pastāsta? Mēs neuzskatām, ka mūsu skatījums uz šo pasauli ir labāks vai sliktāks par jebkura cita cilvēka redzējumu, bet ticam, ka, paskatoties uz šo pasauli mūsu acīm, arī jebkuram citam būs iespēja ieraudzīt ko jaunu. Lai pēc iespējas pilnīgāk atspoguļotu ceļojumu, tā radītos iespaidus, tajā sastaptos cilvēkus, mēs plānojam, cik vien tas būs iespējams, dokumentēt ceļojuma gaitu, publicēt ceļojuma piezīmes un gatavot video sižetus par piedzīvoto.

Sasniedzot ekspedīcijas galamērķi – tālāko apdzīvoto vietu no Latvijas, uzstādīsim tur ceļa zīmi ar norādi uz Rīgu un attālumu līdz tai. Papildus tam, atrodoties Katamas arhipelāgā, plānojam uzņemt dokumentālu īsfilmu par cilvēkiem un dzīvi tālākajā vietā no Latvijas.

Motivācija

Lai gan par vairākiem gadsimtiem ir nokavēts laiks, kad tika atklāta Amerika, mēs uzskatām, ka uz šīs planētas vēl ir gana daudz atklājama un ka, ja vien pietiek pacietības paskatīties mazliet rūpīgāk, ievērības cienīgi atklājumi tālu nebūs jāmeklē.

Liela daļa cilvēku ir sapņojuši par iespēju pamest savas ierastās dzīves, lai dotos ceļojumā uz tālām, noslēpumainām zemēm. Tomēr bieži šī iecere dažādu iemeslu dēļ tā arī netiek realizēta, tā paliek tikai kā sapnis. Nereti tās ir bailes, kas liek cilvēkam šo sapni nolikt pie malas, citreiz dzīve apmet kūleni un liek mainīt prioritātes, bet pati ideja nekad pilnībā neizgaist, tā tikai tiek apslēpta dziļāk. Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs esam apņēmušies šo ieceri realizēt. Šo mērķi mēs vēlamies sasniegt, lai parādītu sev un citiem, ka bieži vien viss, kas ir nepieciešams lielas ieceres realizācijai, ir gribasspēks ideju realizēt līdz galam.

Ceļojums

Grūtības nesagādātu tālo ceļu līdz Pita salai veikt pāris dienu laikā , izmantojot aviokompāniju sniegtos pakalpojumus. Tomēr, mūsuprāt, šādā veidā to vairs nevarētu saukt par “garāko ceļu” un sasniegto galamērķi par “tālāko vietu” no mājām.

Mums padomā ir izmantot dažādus transporta veidus (vilcienus, velosipēdus, autobusus, mašīnas, mopēdus, kuģus, pašu kājas, u.c.), kas ļauj iepazīt un sajust ceļu visā tā pilnībā. Ceļojot tūrisma aģentūru plānotos maršrutos, ne vienmēr ceļotājam ir iespēja pilnībā izbaudīt un izjust katras valsts kultūru, tās cilvēku sirsnību un atvērtību, kā arī pabūt vietās, kuras tūristiem, visbiežāk, paliek slēptas.

Ekspedīciju plānots uzsākt, ar vilcienu šķērsojot Baltkrieviju, paviesojoties tās galvaspilsētā Minskā; pēc tam sliežu ceļi vedīs Ukrainas virzienā, kur kā pirmā ievērojamā pietura paredzēta Kijeva. Izmēģinājuši dziļāko metro staciju pasaulē, varēsim doties vēl dziļāk Ukrainā, pa vidum veicot pirmo iesildīšanās braucienu ar velosipēdiem – uz kaimiņvalsti Moldovu un atpakaļ uz Ukrainu – metropoli Odesu. Atkarībā no valstī valdošās situācijas, vai nu sekosim sākotnējam plānam – šķērsot Krimas pussalu, lai nonāktu Krievijā, vai arī pacelsim buras un kuģosim pāri Melnajai jūrai. Pastāv iespēja arī ceļu turpināt pa tās rietumu pusi – caur Rumāniju, Bulgāriju un dilstošā mēness zemi Turciju. Katrā gadījumā, pēc tam maršrutu turpināsim vīna dzimtenē – Gruzijā.

Ņemot vērā ziemas tuvošanos, kas Irānas ziemeļu apvidos mēdz būt tikpat barga kā februāra spelgonis Zosēnos, mums neatliks nekas cits kā mīt pedāļus pēc iespējas ātrāk un lieki nekavēties Gruzijas kaimiņvalstī – Armēnijā. Agrāk vai vēlāk, ziemu Irānā mums tomēr nāksies izjust. Tuksnešainā Irāna platības ziņā ir nepilnas 26 reizes lielāka par Latviju, un tās šķērsošana būs liels izaicinājums mūsu velosipēdiem, izturībai un gribasspēkam. Mierīgs izbrauciens mūs diez vai sagaidīs arī Pakistānā, kuras rietumu provinci Balučistānu šobrīd ir iespējams caurbraukt tikai bruņota konvoja pavadībā. Šobrīd plānojam aptuveni 8000 kilometru garo velobraucienu noslēgt Indijā, ceļu turpinot, iespējams, lētākajā automašīnā – Tata Nano.

Krustām šķērsām izbraukājuši Indiju, ceļu turpināsim ar Nepālas, Tibetas un Ķīnas apmeklējumu. Elegantā Tata Nano līdzi ņemta netiks, jo, neskatoties uz visiem šīs unikālās automašīnas plusiem, tā tomēr nebūs spējīga mūs pavadīt Himalajos. Iekļūšana Tibetā un Ķīnas šķērsošana nepilna mēneša laikā arī nebūs viegls uzdevums, ko centīsimies veikt, lietā liekot izdomu un apņēmību. Dienvidaustrumāziju kā arī Austrāliju un Okeāniju šķērsosim, nesmādējot nevienu transporta veidu, ieskaitot iešanu ar kājām. Šobrīd varam to tikai aptuveni ieskicēt, bet ceram nokļūt galamērķī – tālākajā apdzīvotajā vietā no mājām, līdz 2015. gada noslēgumam.