Ķīna ir liela. Ķīnā esmu bijis es.

Cik liela ir Ķīna? Liela. Tāpēc kopsummā mēs ap 3000km nobraucām ar vilcienu, 1310km autobusos un velosipēdi paliek godpilnajā trešajā vietā ar ap 1120km. Tajā skaitā arī kādi 40km augšup kalnā ar riteņiem iekrautiem kādā mašīnā. Nu, Dainis un Laura, protams, vēl uzstās arī, ka es esmu nobraucis vēl mazāk, jo mēdzu braukt augšā kalnos, turoties pie smagajām mašīnām. Man jau tās zelta medaļas tāpat nevajag.

Bet, kamēr Dainis domā, ko lai pasaka par Laosu, man tomēr liekas, ka jāpadalās ar vēl dažām atziņām par mūsu ceļu Ķīnā. Turpiniet lasīt

Bomžu dzīves krējums Ķīnā

Pēc iepriekšējā raksta izlasīšanas jūs visi noteikti gandrīz nomirāt no neizpratnes un gan jau knapi noturējāties neatsūtīt man miljons sašutinātu vēstuļu, kliedzot “Kāpēc? Kā? Kas notika? Šausmas! Kā tā varēja gadīties??” Tikai mieru, tikai mieru, paskaidrojums seko nākamajā rindkopā!

Maz ticamajā gadījumā, ja kāds nesaprot, par ko es tagad runāju – tātad, raksts beidzās ar “nakti pavadījām, guļot uz ielas.” Sākās tas tā, ka izdomājām, ka esam pietiekami Ķīnā braukuši ar vilcienu, bet līdz Laosai vēl ir par tālu un par maz laika, lai brauktu visu ceļu ar riteni. Protams, tieši tas, ko Tu iedomājies – loģiski – jāstopē! Sagatavojam īkšķīšus, ievingrinoties sākam celt rokas uz augšu, bet, kas tad tas! – roķeles atsitās pret divriteņa rāmi. Grūti pastopēt, ja līdzi jānēsā velosipēds. Neesam jau nekādi vakarējie, izdomājām, ka rumakus varam pārsūtīt ar to pašu dzelzceļa kravas kompāniju un savākt stacijā, gluži kā iepriekš, tikai paši ar vilcienu nebrauksim, bet iesim stāvēt uz lielceļa. Domāts, darīts, nodevām riteņus un šoreiz arī gandrīz visas somas gādīgo ķīniešu rokās. (Ja kāds šī raksta iespaidā nolemj, ka šādi Ķīnā pārsūtīt mantas ir ļoti laba doma, jābrīdina, ka dzirdējām arī atsauksmes par pazaudētu bagāžu. No mūsu mantām abas reizes nekas nenoklīda, tikai vienu reizi mantu maiss bija stāvējis kaut kādā peļķē.) Turpiniet lasīt

Gada īsākā nakts vilcienā un Jāņu svinības Ķīnā

14. jūnija svelmē mēs iebraucām Ķīnā. 你好! 4100 km no mājām.

Ķīna laikam ir tā valsts, kur visiem uznāk vēlme dedzināt pases – gan latvju Ūdrītim un Balodei esot bijis incidents, gan mūsu Odesas paziņa, slavenais “Požarņiks” jau arī savulaik tieši Ķīnā mežā izdomāja nokūpināt savu. Dainis un Laura vienojās, ka, ja es sadedzināšu savējo, viņi man nepalīdzēs, bet brauks tālāk. Turpiniet lasīt

Pāri kalniem – Kazahstāna

Turpinājums

…Bijām nolēmuši izmest nelielu līkumu ceļā no Almati Kazahstānā uz robežpunktu ar Ķīnu. Plāns jau izklausījās vienkāršs – izmīt cauri Ile-Alatau Nacionālajam parkam, kas atrodas uz dienvidiem no Almati, starp Turgen aizu austrumos un Čemlogan upi rietumos. Parks ir izslavēts ar skaisto, neskarto dabu un zvēriem, un kalnainiem, stāviem ceļiem un bezceļiem. Kā jau ar lielāko daļu mūsu plānu (un jau atkal, šis knapi varētu saukties par īstu plānu, bet vairāk par aptuvenu ideju), kaut kam bija jānoiet greizi…

Izbraucām no Almati rekord-vēlā stundā – ap plkst. 4 pēcpusdienā, gandrīz vēlāk kā jebkuru citu reizi. Mēs īpaši nesteidzāmies, un Kazahstānas vīzas mums vēl bija derīgas uz pietiekami ilgu laiku, lai izmestu šo nelielo apkārtceļu (tā mums likās tobrīd) un pirmajā dienā bijām ieplānojuši nomīt tikai kādus 60 km, izbraucot no Almati, līdz Turgen pilsētiņai, no kurienes nākamajā dienā turpināt braukšanu pa maziem ceļiem uz Ile-Alatau Nacionālo Parku.

Turpiniet lasīt

Uz Austrumiem – Kazahstāna

Plašā Kazaku Zeme

Pēc tam, kad mūsu lielās cerības ceļot caur dažādām Centrālāzijas valstīm tika sagrautas, nācās samierināties ar vienu LIELU valsti – Kazahstānu. Kopīgi apsvērām plusus un mīnusus, un tā patiešām nebūtu likusies tik slikta doma, ja nebūtu viena neLIELA problēma.

Turpiniet lasīt