Kā cilvēki to dara? Tie raksta stāstu par stāstu par piedzīvojumu.
Kur cilvēki sāk? Tie izvēlas vārdus, kas veido attēlu, kas attēlo piedzīvojumu.
Kad cilvēki to dara? Tie raugās ekrānā lai pierakstītu pagātni un nokavētu tagadni.
Kur cilvēki to atrod? Tie meklē visapkārt lai ieraudzītu to sev priekšā.
Kā cilvēki ceļo? Tie sakrāmē somas, lai dotos prom no mājām, lai paņemtu mājas līdzi.
Kur cilvēki dodas? Tie dodas uz riņķi, tie dodas turp un atpakaļ.
Kas ir galamērķis? Galamērķis ir pats ceļš un mēs beidzot esam klāt.
…
Lai redzētu patieso kādas valsts attēlu, ir jādodas arī uz laukiem un visapkārt nevis tikai metropolēm un pilsētām. Manuprāt, galvaspilsētas, lielas pilsētas vispār nereti ir kā atsevišķas valstis valstī. Tad nu, 21. septembrī, spožā pēcpusdienā mēs atvadījāmies no Minskas. Par vēlu, lai nobrauktu iepriekš iecerētos 100 km. Daudz par vēlu – bija 14:30. Protams, pagāja vēl krietns laiciņš, lai tiešām izbrauktu no pilsētas un neadekvāti krietns laiciņš, lai benzīntankā piepumpētu riepas un nopirktu degvielu mazajai, maģiskajai plītiņai. Ap puspieciem pēcpusdienā mēs beidzot bijām gatavi doties ceļā uz laukiem.