Mēnešu arhīvi: februāris 2015

Autostopēšana Krimā, 2.daļa

Man nav ne jausmas, kur es atrodos. Ir rīts, bet es noteikti neesmu teltī, tad es būtu otrā siļķe no trim – gulētu starp Daini un Ivaru. Man apkārt ir daudz brīvas vietas, tātad mēs noteikti neviesojamies pie kāda mājās. Ir griesti, balti – tas nozīmē, ka mēs neesam gulējuši zem klajas debess. Tad kur, pie velna…? Pus sekundes laikā neskaitāmi šādi jautājumi un atbildes man virmuļoja prātā, apbrīnojami, cik ātri cilvēka prāts uztver, apstrādā un aizstāj informāciju. Tad, protams, es visu atcerējos – mēs esam Jaltā, Krimā (Ялта, Крим) un tikko pavadījām nakti mēbeļu veikalā. Neierastā naktsmītne, visticamāk, vainojama pie šī rīta nelielā iekšējā satraukuma – ar mani tik bieži tā negadās.

Turpiniet lasīt

Autostopēšana Krimā, 1.daļa

12. novembris – kārtējā reize, kad atstājam kādu pilsētu, siltu gultu un dušu aiz muguras. Tomēr ceļš no Sevastopoles bija kā pavisam jauna ceļojuma uzsākšana. Tāpēc, ka ar mums atgadījās “savādais atgadījums ar velosipēdiem naktī”, no Sevastopoles startējām vairs ne visi kopā, bet Dainis uz velosipēda un mēs ar Lauru ar autostopiem. Par Daiņa iespaidiem un izjūtām, braucot šajā posmā ar velosipēdu, var izlasīt iepriekšējā rakstā.

Turpiniet lasīt

Velotūrisms Krimā, 1.daļa

Viss bija izdomāts, un viss bija saplānots, Laura un Ivars turpmāko ceļa posmu no Sevastopoles līdz Tbilisi mēģinās pieveikt ar autostopiem, bet es lēkšu seglos velosipēdam un cītīgi mīšu pedāļus. Jāsaka gan, ka sajūtas par priekšā esošo pārbraucienu bija duālas – no vienas puses es biju patīkami satraukts, jo man būs iespēja pašam ar savām acīm redzēt Krimas dienvidu piekrasti ar visiem tās brīnumiem, bet no otras šo pārbraucienu uzskatīju par pirmo īsto riteņbraukšanas izaicinājumu, jo man nāksies sastapties ar pirmajiem īstajiem kalniem (vispār jau latvietim viss, kas ir lielāks par Gaiziņkalnu, ir jāuzskata par iespaidīgu kalnu).

20141112-Sevastopol-Yalta-10

Skaisti, bet grūti. Skaistums ir jānopelna

Pārbraucienu es uzsāku 12. novembrī ap plkst.11.20 pēc tam, kad visi atvadu vārdi bija pateikti, kopbildes nofotografētas un mantas sakrāmētas. Izbraukšana no pilsētas nekādas problēmas nesagādāja, ja nu vienīgi neskaita to, ka es nedaudz apmaldījos. Ceļu atrast man palīdzēja jauka sieviete, kas bija pamatīgi apbēdināta, uzzinot, ka Sevastopolē mums nozaga velosipēdus. Bet visā visumā šķita, ka diena būs izdevusies un velo pats ripos uz priekšu. Turpiniet lasīt

Kas notiek Krimā un ko darīt Sevastopolē pēc riteņu zādzības?

Kāda tad bija mūsu pieredze un iespaidi, braucot cauri visai Krimas pussalai un kādi vēl piedzīvojumi, bez jau aprakstītās velosipēdu zādzības ar mums notika?

Neviens no mums tā īsti nezināja, kas mūs Krimā sagaidīs. Viss, ko zinājām, bija informācijas druskas no dažādiem avotiem, ceļā sastapto cilvēku stāstītais un ziņas, kas parādās masu medijos. Lieki piebilst, ka visa šī informācija bija ļoti neviennozīmīga, bieži pretrunīga. No cilvēkiem Latvijā, vēl pirms izbraukšanas un arī pēc tam dzirdamās runas attiecībā uz mūsu plāniem doties caur Krimu, pārsvarā bija skeptiskas (“jūs taču netiksiet tur iekšā”), delikāti brīdinošas (“labāk jau apdomājiet vēl kādus citus ceļus”) vai arī tiešākas (“jūs taču tur piekaus un savāks”). Tomēr, 31. oktobra gaitā izbraukuši cauri vairākiem Ukrainas armijas kontrolposteņiem, garām ierakumiem, kuri stiepās no ceļa līdz pat Melnajai jūrai, kā arī cauri ceļa posmam, kura abas malas vēstīja “Uzmanību, mīnēts!”, mēs nonācām pie Ukrainas-Krimas robežas. Virzoties gar aptuveni 6km garo smago mašīnu rindu, cerējām, ka mums nekādās rindās gaidīt nevajadzēs. Krievijas vīzā norādītais iebraukšanas datums bija 1.novembris, tāpēc uzjautājām smago rindas sākumā pie barjeras sastaptajam ukraiņu armijniekam ar prettanku raķešmetēju plecā, kur varam uzsliet telti. Parunājām arī ar tepat piebraukušajiem EDSO novērotājiem – moldāvu vīrieti, vecāku kundzi no Zviedrijas un jaunāku ukraiņu sievieti. Viņi pastāstīja, ka tālāk par šo punktu viņiem nav tiesību braukt, tāpēc īsti nevar mums pavēstīt, kā tur, otrā pusē ir, bet apstiprināja mūsu, pa ausu galam, dzirdētās aizdomas, ka, izbraucot no Krimas ārā uz Krieviju, mēs vairs nākamos piecus gadus nevarēsim iebraukt Ukrainā. Turpiniet lasīt

Velobrauciens caur Ukrainas dienvidiem

Pirmkārt, mums ir jāatvainojas par lielo kavēšanos, raksts, kuru solījām 10. janvārī, nedaudz aizkavējās dažādu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ. Vēl joprojām dzīvojamies Tbilisi un mēģinām tādā vai citādā veidā sapelnīt naudu ekspedīcijas/ceļojuma turpinājumam. Nu jau kādu laiku visi trīs esam atraduši pagaidu darbiņus, kas palīdz papildināt mūsu budžetu. Par piedzīvojamiem Gruzijā rakstīsim tad, kad būsim tikuši galā ar līdz šim piedzīvotā aprakstīšanu, bet jau šobrīd ir jāsaka, ka par garlaicību Gruzijā mums pamata sūdzēties nav. Tad nu lūk, ilgi gaidītais raksts par ceļu no Odesas līdz Krimas robežai.

Atvadas no Odesas

Novembris tuvojās vēja ātrumā (kā mēs vēlāk noskaidrojām vēja virziens ne vienmēr bija labvēlīgs), un tas savukārt nozīmēja, ka ir laiks pamest viesmīlīgo Odesu, lai dotos Krimas virzienā. Ņemot vērā, ka Krimu šobrīd kontrolē Krievija, lai tur nokļūtu, bija nepieciešams saņemt Krievijas vīzu, kuru bez liekiem sarežģījumiem bijām saņēmuši vēl atrodoties Latvijā. Krimas un Krievijas apciemojumam mums bija atvēlētas tikai 30 dienas un tāpēc īpaši svarīgi bija līdz Krimas robežai nokļūt tieši pēdējā oktobra dienā. 27. oktobra rītā mēs bijām gatavi teikt pēdējo paldies Aļinai un viņas ģimenei, un doties ceļā.

20141027-Odessa_Crimea

From left – Dainis, Alina, Ivars and Laura. Alina, thank you very, very much!

Turpiniet lasīt