Pēc iepriekšējā raksta izlasīšanas jūs visi noteikti gandrīz nomirāt no neizpratnes un gan jau knapi noturējāties neatsūtīt man miljons sašutinātu vēstuļu, kliedzot “Kāpēc? Kā? Kas notika? Šausmas! Kā tā varēja gadīties??” Tikai mieru, tikai mieru, paskaidrojums seko nākamajā rindkopā!

Maz ticamajā gadījumā, ja kāds nesaprot, par ko es tagad runāju – tātad, raksts beidzās ar “nakti pavadījām, guļot uz ielas.” Sākās tas tā, ka izdomājām, ka esam pietiekami Ķīnā braukuši ar vilcienu, bet līdz Laosai vēl ir par tālu un par maz laika, lai brauktu visu ceļu ar riteni. Protams, tieši tas, ko Tu iedomājies – loģiski – jāstopē! Sagatavojam īkšķīšus, ievingrinoties sākam celt rokas uz augšu, bet, kas tad tas! – roķeles atsitās pret divriteņa rāmi. Grūti pastopēt, ja līdzi jānēsā velosipēds. Neesam jau nekādi vakarējie, izdomājām, ka rumakus varam pārsūtīt ar to pašu dzelzceļa kravas kompāniju un savākt stacijā, gluži kā iepriekš, tikai paši ar vilcienu nebrauksim, bet iesim stāvēt uz lielceļa. Domāts, darīts, nodevām riteņus un šoreiz arī gandrīz visas somas gādīgo ķīniešu rokās. (Ja kāds šī raksta iespaidā nolemj, ka šādi Ķīnā pārsūtīt mantas ir ļoti laba doma, jābrīdina, ka dzirdējām arī atsauksmes par pazaudētu bagāžu. No mūsu mantām abas reizes nekas nenoklīda, tikai vienu reizi mantu maiss bija stāvējis kaut kādā peļķē.) Turpiniet lasīt →