Par mums

Cik ceļu cilvēkam ir jānoiet, lai viņš varētu sevi saukt par cilvēku? (How many roads must a man walk down, Before you call him a man?) Atbildi uz šo jautājumu ir meklējis gan amerikāņu mūziķis Bobs Dilans, gan britu autors Duglass Adamss un, savā veidā, arī katrs no mums.

Duglass Adamss grāmatā „Galaktikas ceļvedis stopētājiem” netiešā veidā piedāvā teoriju, ka cilvēkam ir jānoiet tieši 42 ceļi, lai viņš sevi varētu saukt par cilvēku. Savukārt, Bobs Dilans tā arī apmierinošu atbildi nesniedz, vien norāda, ka tā ir meklējama vējā. Ar kaut ko vienmēr ir jāsāk; kāpēc gan nesākt ar Adamsa hipotēzes pārbaudi praksē? Pirmais solis šīs teorijas pārbaudē ir biedrības „HOW MANY ROADS” organizētā ekspedīcija uz Rīgas antipodu jeb ekspedīcija „Garākais ceļš uz tālāko vietu”, kas tika uzsākta 2014. gada 15. septembrī.

Mēs esam trīs draugi. Gluži parasti cilvēki ar kāri pēc neparastā.

Dainis Pudelis, 26, jurists, kurš joprojām tic, ka ir tikai viena taisnība.

Kas tad īsti ir tas, ko es vēlos paveikt? Kas ir tas, kas liek atkal un atkal no jauna saņemties un turpināt iesākto? Es apzinos, ka šobrīd es uz šiem jautājumiem atbildēt neesmu spējīgs un, visticamāk, šīs atbildes nav jāmeklē nekur citur kā vien sevī pašā. Tomēr jau no agras bērnības ceļošana man simbolizē brīvību, mieru un piepildījumu. Varbūt kādam var šķist bezatbildīgi pamest darbu, karjeru, atstāt visu, kas ir tik pierasts un mīļš aiz sevis, lai dotos ceļā, kura līkločus un noslēgumu šobrīd nav iespējams prognozēt. Tomēr mani nepamet sajūta, ka tieši tagad un tieši tur arī man ir jāiet, lai sasniegtu šo mērķi esmu gatavs praktiski uz visu un kā būs pēc tam, kad atgriezīšos, es nezinu, bet noteikti būs citādāk.

Ivars Brencis, 28, studējis enerģētiku Rīgas Tehniskajā universitātē, strādā par IT administratoru muzejā.

Mācību gaitās izvēlētais ceļš man ir bijusi vairāk nejaušība kā apzināta izvēle, to varētu teikt arī par profesionālo darbību. Vienmēr esmu zinājis, ka kādā brīdī viss mainīsies, tikai nezināju, kad un kurā virzienā. Kopš “How Many Roads” idejas attīstīšanas, es zinu, ka nākamajā dzīves posmā tas būs tieši šis virziens un tā vairs nebūs nejaušība, bet likumsakarība. Aizraujoties ar fotografēšanu un aktīvi slēpņojot, vienmēr ir attīstījusies vēlme paskatīties uz pasauli no cita skatupunkta, dziļāk. Tikai tā arī patiesi ieskatoties sevī. Tradicionālais tūrisms, ekskursija, atvaļinājums – ar to nekad nepietiks. Tiem, kuri ir atraduši savu dzīves ceļu, ir laimējies, no tā nokāpt nevajag – es nebūtu gatavs visu pamest, lai dotos vienkārši kārtējā avantūrā; bet esmu – lai meklētu šo ceļu un lai parādītu citiem, ka tā ir viena no iespējām, kā to atrast.

Laura Garā, 24, studē arhitektūru un gatavo limonādi no citroniem, ko dzīve dažkārt piespēlē.

Gandrīz visi, kurus pazīstu, aizraujas ar ceļošanu, viens jūtas piederīgs pilsētai, citam tuvāks, savukārt, ir dabas miers un skaistums. Laikam jau neizsīkstošā interese par apkārtējo pasauli tomēr ir jaunības neatņemama sastāvdaļa. Vai tāpēc jādodas apkārt pasaulei? Uz šo jautājumu nevar viennozīmīgi atbildēt, taču zinu, ka man tā ir jāredz pašas acīm. Es gribu doties uz vietām, ko parasti neizvēlas, tā attīstot sevi un augot kopā ar piedzīvojumu. Man jāizprot tas, ko redzu un jādod iespēja arī citiem to skatīt, lasīt un, svarīgākais, – iedvesmoties no tā. Kad biju jaunāka, viss, ko vajadzēja, lai būtu laimīga, bija papīrs un zīmulis vai kāda veida krāsas. Mani saviļņoja apkārtējā pasaule un es zīmēju to – dabu, ēkas, cilvēkus. Tajā brīdī sapratu, ka gribu būt māksliniece un pēc tam – arhitekte – lai radītu kaut ko skaistu un paliekošu. Kādā brīdī ar to vairs nepietiek – vai tas ir tikai dabiski, mums paliekot vecākiem? Varbūt es gribu, lai arī citi redz, kāda ir šī mainīgā pasaule. Es zinu, ka tagad ir jādodas ceļā, ir jāiedvesmojas, jārada iedvesma un tad nāks arī atbildes.