Birku arhīvi: Krima

Viens gads. Īsumā.

Kopš mēs 2014. gada 15. septembrī atstājām Latviju, lai dotos meklēt tālāko vietu no mājām, ir pagājis tieši viens gads. Šajā brīdī atrodamies Taizemē, 7900km attālumā no mājām.

Esam šķērsojuši 12 valstis, mums ir nozagti divi velosipēdi, divus arī esam vēlāk dabūjuši vietā. Katrā no mūsu pasēm ir ielīmētas 8 vīzas un iespiesti 28 robežkontroles zīmogi.

Kur esam pavadījuši naktis?

  • 141 nakts pie 24 Couchsurfing hostiem;
  • 70 naktis lielākā vai mazākā brīvdabā, teltī vai bez tās;
  • 43 “vienas naktis Bangkokā”;
  • 6 naktis 3 dažādos vilcienos;
  • 3 naktis viesnīcās (kas gan nebija mūsu pašu izvēle, bet CS hostu nopelns);
  • 2 naktis autobusos;
  • 1 nakts: mēbeļu veikalā; baptistu draudzes namā; budistu templī; alā; dzelzceļa stacijā; pie dzelzceļa stacijas; ostā; China Tobacco kaltētavā; pilsētas domes sēžu zālē; smagās mašīnas kabīnē; uz kuģa.

Turpiniet lasīt

Autostopēšana Krievijā – tukšie kūrorti

Par spīti brīdinājumiem un baumām par visu to, kas mums varētu sagādāt problēmas Krimas prāmja sakarā, viss tomēr izrādījās diezgan vienkārši. Prāmji kursē ar regulāriem intervāliem arī visu nakti; kad bijām tikuši pie biļetēm, ilgi arī vairs nebija jāgaida, līdz jau varējām kāpt uz grieķu prāmja ar skanīgo nosaukumu – „Γλυκοφιλουσα III”. Tiesa, pavisam no gaidīšanas laika izvairījāmies tāpēc, ka bijām kājāmgājēji (un viens velosipēdists), bet arī automašīnu rinda neizskatījās tāda, kurā jāgaida ilgāk par pāris stundām. Kopš „Savādā atgadījuma ar Krimu martā” tomēr par loģistiku te tiek domāts un starp Порт Крым un Порт Кавказ operē kopā gandrīz 10 vairāku veidu prāmji.

Glykofilousa

Glykofilousa

Turpiniet lasīt

Velotūrisms Krimā, 2.daļa

Rīts Jaltā un velobrauciens “Gaiziņkalnā”

Kā jau Laura un Ivars perfekti norādīja – mūsu naktsmītne Jaltā nekādā veidā nebija ikdienišķa. Tāpat par ikdienišķu nekādā veidā nevarētu nosaukt piedzīvoto ceļā no Jaltas līdz nākamajai pieturas vietai – Melnās jūras piekrastes ciemam Solnechnogorskai. Viss jau bija iekavēts (viss rīta rituāls bija aizņēmis pārāk daudz laika un pulkstenis rādija jau 12.30), tāpēc papildus kavēties vairs nebija laika, bija jāsēžas uz velo un jādodas ceļā.

Pirms izbraukšanas no Sevastopoles biju cītīgi pētījis paredzētā maršruta karti, lai saprastu, kas mani tad tur īsti sagaida (īpaši reljefa ziņā). Šādam nolūkam par ļoti noderīgu palīgu var izmantot interneta vietni cycleroute.org. Tur gana vienkāršā un uzskatāmā veidā ir iespējams apskatīt izvēlēta maršruta reljefa profilu jeb, citiem vārdiem sakot, ir iespējams apskatīt, cik konkrētajā ceļa posmā kāpumu, cik tie ir gari un cik stāvi. Praktiski jau no tā pārlieku lielas jēgas nav, īpaši gadījumos, kad maršruts jau ir izplānots un nav reālas alternatīvas. Manā gadījumā tas vairāk kalpoja kā avots, kas vai nu apstiprināja manas šaubas, vai atviegloja/garlaikoja gadījumā, ja maršruts izrādījās plakans kā dēlis. Šoreiz biju izpētījis, ka nāksies vairākkārt cīnīties ar pauguriem, kas ir lielāki un stāvāki par Latvijas augstāko virsotni – Gaiziņkalnu.

Elevation

Reljefa profila braucienam no Jaltas līdz Solnechnogorskai

Turpiniet lasīt

Autostopēšana Krimā, 2.daļa

Man nav ne jausmas, kur es atrodos. Ir rīts, bet es noteikti neesmu teltī, tad es būtu otrā siļķe no trim – gulētu starp Daini un Ivaru. Man apkārt ir daudz brīvas vietas, tātad mēs noteikti neviesojamies pie kāda mājās. Ir griesti, balti – tas nozīmē, ka mēs neesam gulējuši zem klajas debess. Tad kur, pie velna…? Pus sekundes laikā neskaitāmi šādi jautājumi un atbildes man virmuļoja prātā, apbrīnojami, cik ātri cilvēka prāts uztver, apstrādā un aizstāj informāciju. Tad, protams, es visu atcerējos – mēs esam Jaltā, Krimā (Ялта, Крим) un tikko pavadījām nakti mēbeļu veikalā. Neierastā naktsmītne, visticamāk, vainojama pie šī rīta nelielā iekšējā satraukuma – ar mani tik bieži tā negadās.

Turpiniet lasīt

Autostopēšana Krimā, 1.daļa

12. novembris – kārtējā reize, kad atstājam kādu pilsētu, siltu gultu un dušu aiz muguras. Tomēr ceļš no Sevastopoles bija kā pavisam jauna ceļojuma uzsākšana. Tāpēc, ka ar mums atgadījās “savādais atgadījums ar velosipēdiem naktī”, no Sevastopoles startējām vairs ne visi kopā, bet Dainis uz velosipēda un mēs ar Lauru ar autostopiem. Par Daiņa iespaidiem un izjūtām, braucot šajā posmā ar velosipēdu, var izlasīt iepriekšējā rakstā.

Turpiniet lasīt