Kāda tad bija mūsu pieredze un iespaidi, braucot cauri visai Krimas pussalai un kādi vēl piedzīvojumi, bez jau aprakstītās velosipēdu zādzības ar mums notika?

Neviens no mums tā īsti nezināja, kas mūs Krimā sagaidīs. Viss, ko zinājām, bija informācijas druskas no dažādiem avotiem, ceļā sastapto cilvēku stāstītais un ziņas, kas parādās masu medijos. Lieki piebilst, ka visa šī informācija bija ļoti neviennozīmīga, bieži pretrunīga. No cilvēkiem Latvijā, vēl pirms izbraukšanas un arī pēc tam dzirdamās runas attiecībā uz mūsu plāniem doties caur Krimu, pārsvarā bija skeptiskas (“jūs taču netiksiet tur iekšā”), delikāti brīdinošas (“labāk jau apdomājiet vēl kādus citus ceļus”) vai arī tiešākas (“jūs taču tur piekaus un savāks”). Tomēr, 31. oktobra gaitā izbraukuši cauri vairākiem Ukrainas armijas kontrolposteņiem, garām ierakumiem, kuri stiepās no ceļa līdz pat Melnajai jūrai, kā arī cauri ceļa posmam, kura abas malas vēstīja “Uzmanību, mīnēts!”, mēs nonācām pie Ukrainas-Krimas robežas. Virzoties gar aptuveni 6km garo smago mašīnu rindu, cerējām, ka mums nekādās rindās gaidīt nevajadzēs. Krievijas vīzā norādītais iebraukšanas datums bija 1.novembris, tāpēc uzjautājām smago rindas sākumā pie barjeras sastaptajam ukraiņu armijniekam ar prettanku raķešmetēju plecā, kur varam uzsliet telti. Parunājām arī ar tepat piebraukušajiem EDSO novērotājiem – moldāvu vīrieti, vecāku kundzi no Zviedrijas un jaunāku ukraiņu sievieti. Viņi pastāstīja, ka tālāk par šo punktu viņiem nav tiesību braukt, tāpēc īsti nevar mums pavēstīt, kā tur, otrā pusē ir, bet apstiprināja mūsu, pa ausu galam, dzirdētās aizdomas, ka, izbraucot no Krimas ārā uz Krieviju, mēs vairs nākamos piecus gadus nevarēsim iebraukt Ukrainā. Turpiniet lasīt →