Birku arhīvi: Pita Sala

Moldova, Piedņestra un Sergejs

Labrīt, kondensāta kungs! Vēl pusmiegā vārtoties guļammaisā, kas ir gandrīz līdz galam atvērts, jo pretējā gadījumā tas pārvēršas par portatīvu pirti, dzirdu Ivara telefonā skanam pazīstamu melodiju. “Čšs, čšs, tuk, tuk, tuk! Ripo tvaika bānītis. Panākt to un noskriet var katr(i)s mazais Jānītis.” Gandrīz katru rītu mūs modina E.Goldšteina/A.Krūkļa dziesmiņa “Ripo tvaika bānītis”, Latvijas radio sieviešu vokālā ansambļa izpildījumā (pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=yJogkSrhUrM). Tiklīdz dziesma ir noskanējusi, vairs variantu nav, ir jāceļas, jāveļas, jāvelk kājās velo šorti un jādodas ceļā.

 Ba-bam, ba-bam, ba-bam, ba-bam! Atgriežoties atpakaļ uz brīnišķīgā Kotovskas lielceļa, mūs atkal sagaidīja tā patīkamais muzikālais pavadījums. Ceļš ir būvēts no betona plāksnēm, kas kādu laiku atpakaļ tika pārklātas ar asfalta kārtu. Diemžēl neviens īsti nebija rūpējies par asfalta kārtas atjaunošanu un līdz ar to asfaltā regulāros atstatumos bija izveidojušās dziļas rievas. Pirmie dienas kilometri tā arī pagāja, klausoties monotonajos trokšņos un cerot, ka velosipēds izturēs šo spīdzināšanu. Ja neskaita to, ka mums vairākkārt nācās apstāties, lai sakārotu somas, kas pastāvīgās kratīšanās dēļ mainīja savu atrašanās vietu uz bagāžnieka, šim tanku ceļam neizdevās mums nodarīt lielu skādi.

Tanku ceļš, pa kuru ar velo labāk nebraukt.

Tanku ceļš, pa kuru ar velo labāk nebraukt.

Turpiniet lasīt

Garākais ceļš uz tālāko vietu

“HOW MANY ROADS” PIEDZĪVOJUMS NR.1
RĪGA – PITA SALA, JAUNZĒLANDE
Sākums: 2014. GADA  15. SEPTEMBRIS

Cik ceļu cilvēkam ir jānoiet?

Cik ceļu cilvēkam ir jānoiet, lai viņš varētu sevi saukt par cilvēku? Atbildi uz šo jautājumu ir meklējis gan amerikāņu mūziķis Bobs Dilans, gan britu autors Duglass Adamss un, savā veidā, arī katrs no mums.

Duglass Adamss grāmatā „Galaktikas ceļvedis stopētājiem” netiešā veidā piedāvā teoriju, ka cilvēkam ir jānoiet tieši 42 ceļi, lai viņš sevi varētu saukt par cilvēku. Savukārt, Bobs Dilans tā arī apmierinošu atbildi nesniedz, vien norāda, ka tā ir meklējama vējā. Ar kaut ko vienmēr ir jāsāk; kāpēc gan nesākt ar Adamsa hipotēzes pārbaudi praksē? Pirmais solis šīs teorijas pārbaudē ir biedrības „HOW MANY ROADS” organizētā ekspedīcija uz Rīgas antipodu jeb ekspedīcija „Garākais ceļš uz tālāko vietu”.

Mērķis

Bērnībā daudziem no mums vecāki vai citi ļaudis centās iestāstīt, ka zemeslodes otrā pusē atrodas Ķīna, t.i., ja mēs izraktu tuneli caur Zemes centru, mēs galu galā nonāktu Ķīnā, bet patiesība ir nedaudz citādāka. Lai nonāktu Ķīnā, šo tuneli būtu jāsāk rakt Argentīnā, nevis Rīgā un, jebkurā gadījumā, šādas bedres rakšana Rīgā vai jebkurā citā vietā, varētu nebūt prāta darbs gan ņemot vērā to, ka šāda nodarbe ir ne tikai neiespējama, bet arī muļķīga, gan apsverot iespējamos postījumus zemeslodes ekosistēmai. Salīdzinoši, daudz vienkāršāks un drošāks veids kā nokļūt zemeslodes otrā pusē un vietā, kas ir vistālāk no ceļotāja mājām, ir pa tās virsmu.

Tālākais punkts no Rīgas – tā saucamais Rīgas antipods – atrodas Klusajā Okeānā starp Antarktīdu un Jaunzēlandi. Taču, mūsuprāt, nav nozīmes doties uz tālāko vietu, vadoties tikai pēc ģeogrāfiskajām koordinātām. Iecerētais ceļojuma galamērķis nebūs Klusā Okeāna vidū, bet gan tālākā apdzīvotā vieta no Rīgas – Pita sala Katamas arhipelāgā, kas atrodas 18010 km attālumā Latvijas galvaspilsētas. Lai nokļūtu iecerētajā galamērķī, ir iecerēts izmantot visdažādākos transporta veidus, tajā pašā laikā, aviosabiedrību pakalpojumus izmantojot tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Vistālākais ceļš prom no mājām nav pieveicams, izvēloties visērtāko un visātrāko transporta veidu, ceļojuma ģeogrāfiskais mērķis ir tikai viena daļa no plānotā piedzīvojuma. Otrs ceļojuma mērķis ir pats noietais ceļš, tajā sastaptie cilvēki, redzētais, dzirdētais, izjustais un piedzīvotais.

Misija

Planēta Zeme visiem mums ir tikai viena, arī laiks, kuru uz tās mums ir iespēja pavadīt, zināmā mērā ir ierobežots, tomēr kļūdaini būtu uzskatīt, ka katrs mūsu planētas iedzīvotājs caur savu pieredzes prizmu redz pasauli vienādi. Katra cilvēka pieredze, ceļi, kurus viņš izvēlas iet, veido viņa unikālo skatījumu uz apkārtējo pasauli. Cik daudzas no šīm unikālajām pasaulēm mums paliek neizzinātas tikai tāpēc vien, ka nav kāds, kurš par to pastāsta? Mēs neuzskatām, ka mūsu skatījums uz šo pasauli ir labāks vai sliktāks par jebkura cita cilvēka redzējumu, bet ticam, ka, paskatoties uz šo pasauli mūsu acīm, arī jebkuram citam būs iespēja ieraudzīt ko jaunu. Lai pēc iespējas pilnīgāk atspoguļotu ceļojumu, tā radītos iespaidus, tajā sastaptos cilvēkus, mēs plānojam, cik vien tas būs iespējams, dokumentēt ceļojuma gaitu, publicēt ceļojuma piezīmes un gatavot video sižetus par piedzīvoto.

Sasniedzot ekspedīcijas galamērķi – tālāko apdzīvoto vietu no Latvijas, uzstādīsim tur ceļa zīmi ar norādi uz Rīgu un attālumu līdz tai. Papildus tam, atrodoties Katamas arhipelāgā, plānojam uzņemt dokumentālu īsfilmu par cilvēkiem un dzīvi tālākajā vietā no Latvijas.

Motivācija

Lai gan par vairākiem gadsimtiem ir nokavēts laiks, kad tika atklāta Amerika, mēs uzskatām, ka uz šīs planētas vēl ir gana daudz atklājama un ka, ja vien pietiek pacietības paskatīties mazliet rūpīgāk, ievērības cienīgi atklājumi tālu nebūs jāmeklē.

Liela daļa cilvēku ir sapņojuši par iespēju pamest savas ierastās dzīves, lai dotos ceļojumā uz tālām, noslēpumainām zemēm. Tomēr bieži šī iecere dažādu iemeslu dēļ tā arī netiek realizēta, tā paliek tikai kā sapnis. Nereti tās ir bailes, kas liek cilvēkam šo sapni nolikt pie malas, citreiz dzīve apmet kūleni un liek mainīt prioritātes, bet pati ideja nekad pilnībā neizgaist, tā tikai tiek apslēpta dziļāk. Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs esam apņēmušies šo ieceri realizēt. Šo mērķi mēs vēlamies sasniegt, lai parādītu sev un citiem, ka bieži vien viss, kas ir nepieciešams lielas ieceres realizācijai, ir gribasspēks ideju realizēt līdz galam.

Ceļojums

Grūtības nesagādātu tālo ceļu līdz Pita salai veikt pāris dienu laikā , izmantojot aviokompāniju sniegtos pakalpojumus. Tomēr, mūsuprāt, šādā veidā to vairs nevarētu saukt par “garāko ceļu” un sasniegto galamērķi par “tālāko vietu” no mājām.

Mums padomā ir izmantot dažādus transporta veidus (vilcienus, velosipēdus, autobusus, mašīnas, mopēdus, kuģus, pašu kājas, u.c.), kas ļauj iepazīt un sajust ceļu visā tā pilnībā. Ceļojot tūrisma aģentūru plānotos maršrutos, ne vienmēr ceļotājam ir iespēja pilnībā izbaudīt un izjust katras valsts kultūru, tās cilvēku sirsnību un atvērtību, kā arī pabūt vietās, kuras tūristiem, visbiežāk, paliek slēptas.

Ekspedīciju plānots uzsākt, ar vilcienu šķērsojot Baltkrieviju, paviesojoties tās galvaspilsētā Minskā; pēc tam sliežu ceļi vedīs Ukrainas virzienā, kur kā pirmā ievērojamā pietura paredzēta Kijeva. Izmēģinājuši dziļāko metro staciju pasaulē, varēsim doties vēl dziļāk Ukrainā, pa vidum veicot pirmo iesildīšanās braucienu ar velosipēdiem – uz kaimiņvalsti Moldovu un atpakaļ uz Ukrainu – metropoli Odesu. Atkarībā no valstī valdošās situācijas, vai nu sekosim sākotnējam plānam – šķērsot Krimas pussalu, lai nonāktu Krievijā, vai arī pacelsim buras un kuģosim pāri Melnajai jūrai. Pastāv iespēja arī ceļu turpināt pa tās rietumu pusi – caur Rumāniju, Bulgāriju un dilstošā mēness zemi Turciju. Katrā gadījumā, pēc tam maršrutu turpināsim vīna dzimtenē – Gruzijā.

Ņemot vērā ziemas tuvošanos, kas Irānas ziemeļu apvidos mēdz būt tikpat barga kā februāra spelgonis Zosēnos, mums neatliks nekas cits kā mīt pedāļus pēc iespējas ātrāk un lieki nekavēties Gruzijas kaimiņvalstī – Armēnijā. Agrāk vai vēlāk, ziemu Irānā mums tomēr nāksies izjust. Tuksnešainā Irāna platības ziņā ir nepilnas 26 reizes lielāka par Latviju, un tās šķērsošana būs liels izaicinājums mūsu velosipēdiem, izturībai un gribasspēkam. Mierīgs izbrauciens mūs diez vai sagaidīs arī Pakistānā, kuras rietumu provinci Balučistānu šobrīd ir iespējams caurbraukt tikai bruņota konvoja pavadībā. Šobrīd plānojam aptuveni 8000 kilometru garo velobraucienu noslēgt Indijā, ceļu turpinot, iespējams, lētākajā automašīnā – Tata Nano.

Krustām šķērsām izbraukājuši Indiju, ceļu turpināsim ar Nepālas, Tibetas un Ķīnas apmeklējumu. Elegantā Tata Nano līdzi ņemta netiks, jo, neskatoties uz visiem šīs unikālās automašīnas plusiem, tā tomēr nebūs spējīga mūs pavadīt Himalajos. Iekļūšana Tibetā un Ķīnas šķērsošana nepilna mēneša laikā arī nebūs viegls uzdevums, ko centīsimies veikt, lietā liekot izdomu un apņēmību. Dienvidaustrumāziju kā arī Austrāliju un Okeāniju šķērsosim, nesmādējot nevienu transporta veidu, ieskaitot iešanu ar kājām. Šobrīd varam to tikai aptuveni ieskicēt, bet ceram nokļūt galamērķī – tālākajā apdzīvotajā vietā no mājām, līdz 2015. gada noslēgumam.