Birku arhīvi: Sports

Armēnija – pozitīvie iespaidi

Pirmie iespaidi

Bijām nosolījušies neizdarīt nekādus priekšlaicīgus secinājumus pirms došanās uz Armēniju, ne par iedzīvotājiem, kultūru vai dabu, lai nepieļautu tādu pašu kļūdu, kā ierodoties Gruzijā. Tas izrādījās viens no labākajiem lēmumiem, kādu ceļojuma laikā bijām pieņēmuši.

Turpiniet lasīt

Velotūrisms Krimā, 2.daļa

Rīts Jaltā un velobrauciens “Gaiziņkalnā”

Kā jau Laura un Ivars perfekti norādīja – mūsu naktsmītne Jaltā nekādā veidā nebija ikdienišķa. Tāpat par ikdienišķu nekādā veidā nevarētu nosaukt piedzīvoto ceļā no Jaltas līdz nākamajai pieturas vietai – Melnās jūras piekrastes ciemam Solnechnogorskai. Viss jau bija iekavēts (viss rīta rituāls bija aizņēmis pārāk daudz laika un pulkstenis rādija jau 12.30), tāpēc papildus kavēties vairs nebija laika, bija jāsēžas uz velo un jādodas ceļā.

Pirms izbraukšanas no Sevastopoles biju cītīgi pētījis paredzētā maršruta karti, lai saprastu, kas mani tad tur īsti sagaida (īpaši reljefa ziņā). Šādam nolūkam par ļoti noderīgu palīgu var izmantot interneta vietni cycleroute.org. Tur gana vienkāršā un uzskatāmā veidā ir iespējams apskatīt izvēlēta maršruta reljefa profilu jeb, citiem vārdiem sakot, ir iespējams apskatīt, cik konkrētajā ceļa posmā kāpumu, cik tie ir gari un cik stāvi. Praktiski jau no tā pārlieku lielas jēgas nav, īpaši gadījumos, kad maršruts jau ir izplānots un nav reālas alternatīvas. Manā gadījumā tas vairāk kalpoja kā avots, kas vai nu apstiprināja manas šaubas, vai atviegloja/garlaikoja gadījumā, ja maršruts izrādījās plakans kā dēlis. Šoreiz biju izpētījis, ka nāksies vairākkārt cīnīties ar pauguriem, kas ir lielāki un stāvāki par Latvijas augstāko virsotni – Gaiziņkalnu.

Elevation

Reljefa profila braucienam no Jaltas līdz Solnechnogorskai

Turpiniet lasīt

Velobrauciens caur Ukrainas dienvidiem

Pirmkārt, mums ir jāatvainojas par lielo kavēšanos, raksts, kuru solījām 10. janvārī, nedaudz aizkavējās dažādu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ. Vēl joprojām dzīvojamies Tbilisi un mēģinām tādā vai citādā veidā sapelnīt naudu ekspedīcijas/ceļojuma turpinājumam. Nu jau kādu laiku visi trīs esam atraduši pagaidu darbiņus, kas palīdz papildināt mūsu budžetu. Par piedzīvojamiem Gruzijā rakstīsim tad, kad būsim tikuši galā ar līdz šim piedzīvotā aprakstīšanu, bet jau šobrīd ir jāsaka, ka par garlaicību Gruzijā mums pamata sūdzēties nav. Tad nu lūk, ilgi gaidītais raksts par ceļu no Odesas līdz Krimas robežai.

Atvadas no Odesas

Novembris tuvojās vēja ātrumā (kā mēs vēlāk noskaidrojām vēja virziens ne vienmēr bija labvēlīgs), un tas savukārt nozīmēja, ka ir laiks pamest viesmīlīgo Odesu, lai dotos Krimas virzienā. Ņemot vērā, ka Krimu šobrīd kontrolē Krievija, lai tur nokļūtu, bija nepieciešams saņemt Krievijas vīzu, kuru bez liekiem sarežģījumiem bijām saņēmuši vēl atrodoties Latvijā. Krimas un Krievijas apciemojumam mums bija atvēlētas tikai 30 dienas un tāpēc īpaši svarīgi bija līdz Krimas robežai nokļūt tieši pēdējā oktobra dienā. 27. oktobra rītā mēs bijām gatavi teikt pēdējo paldies Aļinai un viņas ģimenei, un doties ceļā.

20141027-Odessa_Crimea

From left – Dainis, Alina, Ivars and Laura. Alina, thank you very, very much!

Turpiniet lasīt