Kaukāza osta
Pulkstenis rādīja jau krietni pēc pusnakts, kad prāmis piestāja Krievijas ostā “Kaukāzs” – visi tā pasažieri steidzīgi centās ieņemt vietas personīgajos automobiļos, autobusos vai kravas automašīnās. Es, kā vienīgais riteņbraucējs uz prāmja, biju gatavs doties pretī nezināmajam, tiklīdz prāmja vārti būs atvērušies. Es varēju tikai minēt, kas mani sagaida – cik kilometrus nāksies pieveikt, līdz beidzot varēšu dienas piedzīvojumiem pielikt punktu, un kāda būs ceļā satikto cilvēku attieksme pret plīvojošo Latvijas karogu.
Pirmie pārsteigumi mani sagaidīja jau ceļā no prāmja piestātnes līdz mūsu nometnes vietai. Izrādās, ka osta atrodas uz šauras zemes strēles, kas stiepjas vienpadsmit kilometrus Krimas virzienā. Tad nu, no tumsas un vēja nebaidoties, devos pretī Krievijas pamatteritorijai. Patīkami pārsteidza izmeklētās kvalitātes asfalta segums un ceļa apgaismojums, kas, iespējams, uzstādīts, lai nodrošinātu kravas un pasažieru transporta plūsmu, kas krietni pieaugusi pēc Krimas aneksijas. Šis salīdzinoši nenozīmīgais pārbrauciens atmiņā galvenokārt palicis drausmīgā vēja un vēlās stundas dēļ. Ceļa galā mani sagaidīja Krievijas policijas kontrolpostenis, kas mani uzņēma tiešām viesmīlīgi un ļāva ceļu turpināt bez liekiem jautājumiem. Pamāju ardievas policistiem (nu jau vairs ne miličiem) un devos meklēt ceļabiedrus – Ivaru un Lauru.
Kaukāza osta un šaurā zemes strēle, kas ved līdz Krievijas plašajām zemēm
